“Grūtākais ir noticēt pašam sev,” teic jaunā mūziķe jelgavniece Monta Strūberga. Aprīlī Monta klausītāju vērtējumam nodeva savu oriģināldziesmu akustiskā izpildījumā “Otra viņa”, kuras studijas skanējumu paredzēts laist klajā šī mēneša beigās. Savukārt duetā ar Gati Mūrnieku nesen ierakstīta dziesma “Kamēr mēness rītu gaida”, kas pagājušajā nedēļā bija iekļuvusi “Muzikālās bankas” TOP15 12. vietā. Izmēģinājusi sevi dažādās jomās, Monta sapratusi, ka viņas ceļš ir mūzikā. Kā tas sākās, un kādi ir jaunietes mērķi?
Svarīgi noticēt sev
Monta sāka dziedāt jau trīs četru gadu vecumā “Rotiņā” pie Agijas Pizikas. Tālāk sekoja bērnu mūzikas skola, kur apgūti mūzikas pamati, flautas spēle, savulaik muzicēts arī orķestrī pie Raita Ašmaņa. Pāris gadi nodziedāti korī “Mītava”. Vidusskolā uzsākusi mācības toreizējā Jelgavas 1. ģimnāzijā, taču sapratusi, ka viņai ir nepieciešama mūziķu vide, un iestājusies Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Pēc četriem gadiem skolu absolvējusi kā ansambļa vadītāja un džeza un populārās mūzikas dziedātāja. Pašmācības ceļā sākusi apgūt ģitārspēli, ko vēlāk Rīgas vidusskolā pilnveidojusi pie ansambļa “Very Cool People” ģitārista Elvija Gravcova. Ieguvusi arī kultūras menedžera izglītību.
Monta spriež, ka džeza mūzikas studijas viņai daudz devušas – muzikālā izglītība sniedz citu izpratni, rakstot savas dziesmas. Šobrīd tās nākot viegli. “Ir cilvēki, kas ilgi sēž un domā, kā, balstoties mūzikas teorijā, labāk sakārtot akordus, kāds klausās citus māksliniekus un pēc tam mēģina ko līdzīgu uzrakstīt. Ja mani pārņem kāda sajūta, es paņemu ģitāru, sāku spēlēt, un stundas pusotras laikā top dziesma. Komponēšanai man vajadzīga vienatne,” stāsta Monta.
Lai arī visu mūžu bijusi saistīta ar mūziku un dziesmas Monta raksta jau no 12 gadu vecuma, pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas uz četriem gadiem mūzika nolikta maliņā. “Nobijos, domāju, ka ar mūziku neko nevarēšu nopelnīt un kurš mani vispār klausīsies. Sevi nenovērtēju, bet palaikam mēģināju radīt demo versijas, veidot grupu, bet neizdevās satikt īstos cilvēkus. Galvenais – nenoticēju sev, un, ja pats sev nenotic, tad nekas neveicas,” viņa saka.
Satikt īstos cilvēkus
Pagrieziens noticis pērnajā rudenī, kad jaunā mūziķe bijusi ģitārista meklējumos. “Sapratu, ka man ir nevis jāveido grupa, bet jāatrod līdzīgi domājošs cilvēks, ar kuru kopā īstenot projektus. Savā feisbuka lapā izsludināju, ka meklēju ģitāristu, un saņēmu vairākus ieteikumus. Guntars Račs ieteica Gati Mūrnieku. Tā kā abi esam no Jelgavas, biju par Gati dzirdējusi. Tos četrus gadus, kamēr dzīvoju Rīgā, Jelgavas man pietrūka. Domāju, būtu lieliski biežāk atbraukt uz Jelgavu. Uzrunāju Gati, un tā sākās mūsu sadarbība. Sākām kopā strādāt un sapratām, ka mums mūzikā saskan,” stāsta Monta. Nu abi iedziedājuši Gata “Kamēr mēness rītu gaida”. “Man ir izdevies satikt tādu cilvēku, kādu cerēju satikt, lai es mūzikā kaut ko varētu paveikt. Gatis ir cilvēks, kuram ir ne vien sapnis par to, ko viņš pats gribētu sasniegt, bet kurš patiešām arī strādā,” stāsta Monta.
Gata iespaidā sākusi klausīties arī jaunāko latviešu mūziku – viņa grupu “On My Way”, “Prāta vētru”, Donu, Aiju Andrejevu. Līdz tam priekšroka tika dota vairāk ārzemju māksliniekiem, kuri arī ietekmējuši viņas muzikālo gaumi. Montas mūzikas sarakstā vienmēr bijis Stings, Pīters Geibriels, Džons Meijers. No dziedātājām visvairāk iedvesmo Brendija Kārlaila, Keita Tunstola (K.T.Tunstall), Nora Džonsa, no grupām – “U2” un “Coldplay”. Tēta ietekmē Montas klausīto grupu sarakstā ir arī “Pink Floyd”. “Tētis klausās ļoti dažādu mūziku, tāpēc arī esmu uzaugusi ar dažādu mūziku sev blakus. Nebrāķēju nevienu stilu – katrā varu atrast kaut ko, kas man patīk,” saka Monta.
Ārzemju mūzikas ietekmē arī dziesmas līdz pērnajam rudenim, kad uzsākta sadarbība ar Gati, tapa angļu valodā. “Klausoties ārzemju mūziku, tādā stilā rakstīju arī savas dziesmas, taču līdz šim mani Latvijā ne visi saprata. Arī mana ģimene – lai gan ticēja manam potenciālam, varbūt ne tai mūzikai, ko rakstīju,” tā Monta.
Uz viena viļņa
Tomēr viņai patīk eksperimentēt, iepazīt citu cilvēku muzikālo gaumi. Montai mūzikā svarīgs arī teksts. “Sirdī esmu dzejniece – dzeju esmu rakstījusi kopš desmit gadu vecuma. Esmu piedalījusies Guntara Rača dzejas konkursā, kur iekļuvu trijniekā. Iepriekš bieži cilvēki teica, ka manu dziesmu vārdi un arī dzejoļi ir sarežģīti, jāpadomā divreiz, lai saprastu, ko esmu domājusi. Šobrīd strādāju pie tā, lai taptu mūzika, ko Latvijā gribētu klausīties. Mans lielais mērķis ir kļūt par pilna laika mūziķi, tāpēc esmu gatava sevi attīstīt, lai kādam būtu vajadzīgs tas, ko es radu.” Mūziķe atklāj, ka nākotnē viņai ir sapnis izdot arī savu dzejoļu grāmatu.
Montas vēlētos satikt pēc iespējas vairāk mūziķu, no kuriem smelties zināšanas un iedvesmu. “Man ir interesanti citu mūziķu stāsti, kurus varu salīdzināt ar pašas pieredzi. Ir arī svarīgi atrasties tajā vidē, kurā vēlies darboties. Manā gadījumā Gatis bija tas, kurš palīdzējis satikt cilvēkus, ko citādi varbūt nesatiktu. Piemēram, ar “On My Way” bundzinieku Aigaru Kudricki, kurš aranžēja arī manu dziesmu, ir izveidojusies veiksmīga sadarbība. Arī mūzikas vidusskolas gados satiku daudz talantīgu mūziķu, bet ir svarīgi būt vietā un laikā, kas ir piemēroti tieši tev. Ne visi cilvēki saprot mani, un ne visus saprotu es. Pārsteidzošā kārtā ar Gati runājam vienā mūzikas valodā, esam uz viena viļņa. Gribētos ar viņu kopā ierakstīt arī kādu savu dziesmu,” atklāj Monta. Dziesmu ir sakrājies gana, un viens no mūziķes mērķiem ir ierakstīt arī albumu. Paralēli jaunu dziesmu radīšanai viņa strādā bērnudārzā par angļu valodas skolotāju un privāti pasniedz vokālās nodarbības. “Bērni man vienmēr ļoti patikuši, un viņus mācīt sagādā lielu prieku,” tā Monta.
No parastas dzīves par mākslinieci
Jauniete teic – viņa ir sapratusi, ko dzīvē vēlas darīt, un grib iedvesmot arī citus sekot saviem sapņiem. “Pazīstu cilvēkus, kas ir iesprostoti stereotipos. Arī es tur kādreiz biju. Četrus gadus dzīvoju bez mūzikas. Taču man paveicās satikt īstos cilvēkus, apmeklēt interesantus seminārus, meditācijas, kur sapratu, ka nedaru to, kas man ir jādara. Visu bērnību esmu mācījusies mūziku, tad kāpēc es ar to nenodarbojos? Kāpēc darīt kaut ko, kas man nesanāk, nevis to, kas ir ielikts no dabas un ko esmu mācījusies? Tomēr ir ļoti grūti vienā mirklī izmainīt savu dzīvi. Esmu strādājusi biroja darbus, darbojusies ar kasi. Esmu nomainījusi daudz darbavietu, meklējot pēc iespējas draudzīgāku vidi sev. Kādu laiku nostrādāju kāzu aģentūrā par asistenti. Darbs bija ļoti interesants un radošs, bet, kad kāzu dienā skatījos uz mūziķiem, sapratu, ka vairāk par to vietu, kur esmu šobrīd, gribu būt tur.”
Kad nolēmusi visu radikāli mainīt, nācies tikt galā arī ar apkārtējo radīto spiedienu. “Cilvēkiem ir grūti saprast – četrus gadus esi dzīvojis “parastu” dzīvi, un tagad tu būsi māksliniece? Kāpēc tu gribi apdraudēt savas finanses? Apkārtējiem tas ir šoks, un viņi mēģina tevi atmodināt. Taču mana ģimene vienmēr bijusi saprotoša, viņi zina, kāda es esmu,” saka Monta un piebilst – grūtākais tomēr esot noticēt pašai sev. “Šobrīd es pati sev esmu izmēģinājumu trusītis, vai man izdosies darīt to, kas patīk, būt laimīgai, ar laiku iegūt arī kādu stabilitāti… Pašlaik esmu uz tāda viļņa, kad man nāk mūzika, esmu kopā ar pareizajiem cilvēkiem, ir darba spars, esmu gatava strādāt dienu un nakti, bet, zinot manu mainīgumu, vai tā būs arī pēc pusgada? Man jau pašai no sevis arī ir bail, bet savas emocijas – nedrošību, nepieņemtības sajūtu – ielieku mūzikā. Taču, koncertos izpildot savas dziesmas, nav lielāka gandarījuma, kad cilvēki sēž tev pretī, klausās tajā, ko dziedi, pēc tam aplaudē, pienāk klāt un uzslavē! Mūziķim, kurš ar savu mūziku cer kādu emocionāli aizskart, tas daudz nozīmē. Tas ir dzinulis iet uz priekšu. Jā, būs arī cilvēki, kas nesapratīs, uzskatīs, ka tas nav stilīgi vai ka šajā radiostacijā tu neskanēsi, bet es turpināšu meklēt. Jau saņemu pa kādam komentāram internetā, ka mana mūzika patīk. Nevaru sagaidīt, kad visas savas dziesmas varēšu izdot,” atklāj Monta un atzīst, ka jaunam mūziķim darbs studijā ir lēns process, jo tam ir nepieciešamas gan finanses, gan pašas un arī citu mūziķu laiks.
Vēlas iedvesmot citus
Savu pēdējā laika mūziku, kas tapusi pēc stilu maiņas šī gada sākumā, Monta raksturo kā iedvesmojošu – par pēdējo dziesmu tā teikuši arī tuvākie, un tas arī ir jaunietes mērķis. “Mūzikā ielieku savas domas un pārdzīvojumus cerībā iedvesmot gan jauniešus, gan tos, kam pāri 40 un 50 un kas atrodas vietā, kur viņi nevēlas būt. Protams, viņiem ir ģimenes un atbildība un viņi nevar mainīt dzīvi vienā dienā, taču mudinu šos cilvēkus darīt to, kas patīk, pievērsties saviem hobijiem. Esmu satikusi cilvēkus, kas brīvajā laikā izgatavo rokassprādzes, krūzītes, koka priekšmetus, kūkas un no tā izveido biznesu. Jā, tas prasa ļoti daudz darba, plānošanu, bet dzīvē daudz kas nāk grūti. To savos 25 esmu sapratusi. Ir sajūta, ka man savā dzīvē ir kaut kas jāpasaka. Gribas, lai savu laiku uz planētas es būtu izmantojusi pietiekami lietderīgi, un ceru to izdarīt caur mūziku. Vēlos aicināt cilvēkus sekot saviem sapņiem. Un ne tikai sapņot, bet reāli darīt. Sapnis ir svarīgs, bet tā ir vien sēkliņa veselam dārzam, kurā jāiegulda milzīgs darbs. Darbs ir ļoti, ļoti svarīgs,” tā Monta.
Vēl viņa teic – viņas dziesmās jūtama smeldze. “Dzīve nav rožu dārzs, un es arī nekad nebaidīšos runāt par to, ka dzīve ir sarežģīta. Manā mūzikā var dzirdēt arī manu pārdzīvojumu pieredzi. Prieks, ka beidzot esmu sasniegusi to, ka no manas mūzikas var nolasīt, par ko ir dziesma,” atklāj Monta. Šobrīd viņas dziesmas top latviešu valodā – iepriekš tās skanēja angliski. “Nav tā, ka Latvijā būtu jādzied tikai latviski, bet katram mūziķim ir jādefinē savs mērķis. Esmu nospriedusi, ka vēlos rakstīt latviešu publikai. Gribu atrasties starp latviešu mūziķiem, bet tas neizslēdz, ka kādreiz varētu izveidoties arī starptautiska sadarbība. Rakstot latviešu valodā, esmu pārkāpusi citā pasaulē – man jau šķiet, sev tuvākā. Rakstīt savā valodā ir citādi. Sākumā šķita neveikli, taču nu jau tas ir aizgājis organiski. Tās ir manas saknes, un es vēlos tās godāt,” saka Monta.
Uz skatuves kā zivs ūdenī
Muzikālo talantu Monta mantojusi no tēta. Lai gan ikdienā programmētājs, viņš mācījies Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena klasē, spēlējis trombonu, arī dziedājis korī “Mītava”. Montas tētim ir arī talants uz skaņošanu un gaismošanu. Monta kopā ar Gati un Aigaru vecmāmiņas terasē sarīkojuši nelielu akustisku koncertu tuviniekiem, bet tētis parūpējies par skaņu un gaismu. Viņš ir arī tas, kurš vienmēr objektīvi novērtēs meitas sniegumu. Monta sapratusi, ka uzstāties draugu un radu priekšā ir ļoti grūti. Viņi ir tie, kas vērtē tavu izaugsmi. Pēc koncerta tuvie cilvēki atzinuši, ka Montai labāk skanējušas viņas pašas dziesmas, jo to stāstu viņa izprotot “līdz kaulam”. “Iepriekš katrus Ziemassvētkus dziedāju savējiem, un tas šķita tik viegli. Likās, ka milzīgs uztraukums būs tad, ja jādzied kādam svešam. Taču tagad pamatā dziedu citiem, un tas ir tik viegli. Ir mākslinieki, kas pirms koncertiem ļoti nervozē. Arī man ir neliels satraukums, bet šobrīd ir sajūta, ka viss, kas notiek, notiek pareizi. Uz skatuves jūtos kā zivs ūdenī. Protams, publikas priekšā ir “triceklītis”, bet tas vairāk no tās elektrības, kas ir tevī, jo esi to tik ļoti gribējis. Forši, ka ir cilvēki, kas tevī klausīsies, jo tas ir tas, ko dzīvē gribu darīt.”
Monta arī sapratusi, ka nedrīkst ieslīgt zvaigžņu slimībā, priecājoties par sevi un paveikto. “Gulēt uz saviem lauriem nav māksla. Bija lielisks koncerts, ir iznākusi dziesma, bet jāiet tālāk, jāraksta nākamā. Daudzi apstājas, priecājoties par pirmajiem mazajiem sasniegumiem. Ir jāpriecājas, bet ar mēru – to man tēvs iemācījis. Tad, pat ja kaut kas kādreiz noies greizi, būsi gatavs un teiksi – tas nekas, strādāšu un tikšu ar to galā.”
Jauniete arī pārliecināta – skatuves cilvēkam jāatšķiras un jābūt ar spilgtu tēlu. Un kāpēc lai tie nebūtu lavandas violeti mati? “Tas bija spontāns lēmums. Ar Gati bijām aizgājuši uz “Saldo seju” albuma prezentācijas pasākumu. Gati intervēja, mūs abus nofotografēja, un mani nodēvēja par pievilcīgu blondīni. Taču tā neesmu es! Neesmu tipiska blondīne. Vienu dienu internetā netīšām uzgāju sievieti ar skaistiem lillā matiem un nolēmu, ka man arī tādi būs. Ja gribi atrasties uz skatuves, ir svarīgi būt citādākam un ar spilgtu imidžu. Turklāt man ļoti patīk lillā krāsa, un kāpēc lai tā nebūtu arī man uz galvas?” nosmaida Monta, kurai dzīvē bijušas gan dažādas matu krāsas, gan griezumi.
