Rīga, Miera iela 82, Skaistumkopšanas salons «Milēdija». Draudzene turp devās nogriezt matus, pēc tam stāstīja, ka tik savdabīga frizēšanās nav piedzīvota.
Rīga, Miera iela 82, Skaistumkopšanas salons «Milēdija».
Draudzene turp devās nogriezt matus, pēc tam stāstīja, ka tik savdabīga frizēšanās nav piedzīvota:
– Nācu salonā, kā vienmēr, drošā balsī visus sveicinot, bet viņi šausmās lika pirkstu pie lūpām: «ššššš!» Izrādījās, ka filmē kaut kādu jaunu filmu. Atskan:
– Pilnīgu klusumu visur! Filmējam!
Frizieri pēkšņi pārvietojas uz pirkstgaliem, klusām griež šķipsnu pēc šķipsnas, izmantojot situāciju, kad klients nedrīkst runāt un līdz ar to arī iebilst. Arī es biju pārņemta ne tikai ar to, kas notika man uz galvas, bet arī ar aiz sienas dzirdamo solārija telpā. Tad nu arī spicēju ausis, cik varēju, bet piektajā reizē, kad galvenais varonis atkārtoja atkal to pašu, ziņkāre nedaudz noplaka. Ko viņš teica?
– Un tā jūs stāvējāt un noskatījāties, kā es sadegu!
Teksts turpinājās, bet šis bija labākais. Pēc tam uzzināju, ka filmu sauks «Negribu, negribu, negribu!…»
Filma tapšanas procesā
«Negribu, negribu, negribu!…» ir jauna kinofilma ar neparastu un intriģējošu stāstījuma uzbūvi. Tajā apvienoti dažādi savā starpā ārēji nesaistīti stāsti par sešiem neveiksminiekiem, kas romantisku iemeslu dēļ nokļūst arvien lielākās nepatikšanās. Savukārt septītajam filmas varonim Džonim ārēji, šķiet, nevajag neko, taču tieši viņš ir visvienaldzīgākais pret apkārtējo pasauli. Filmas pamatžanrs ir komēdija, taču tajā ir arī melodrāmas un detektīva elementi, kas saistīti ar filmas intrigu. Kas vieno visus septiņus varoņus?
28. jūnijā no rīta uz Brīvības ielas tika uzsākta filmas «Negribu, negribu, negribu!…» uzņemšana. Pirmajā kadrā aktierim Mārtiņam Vilsonam bija jāguļ uz ielas zem taksometra riteņiem. Tas izraisījis vispārēju garāmgājēju interesi. Viņi bijuši pārliecināti, ka sabraukts kāds nelaimīgais un filmēšanas grupa cenšas to izmantot savtīgās interesēs. Par laimi, līdz policijas un ātrās palīdzības izsaukšanai neviens tā arī nav ticis, jo tika laikus brīdināts – «Šeit tiek uzņemta filma » –, un, kā zināms, kino uzņemšanas laukumā var notikt pilnīgi viss.
Arī mēs gribējām ielūkoties, kā tiek uzņemta filma, kuras mākslinieks turklāt ir jelgavnieks. Var paredzēt, ka arī mūsu pilsētas iedzīvotājiem interese par «Negribu, negribu, negribu!…» būs. Tas ir visinteresantāk – klusiņām apstāties kino uzņemšanas vietā un sekot līdzi notiekošajam. Daudz jaukāk, nekā izprašņāt kinoļaudis un uzzināt visu sīkumos, jo, esot turpat blakus un neatgādinot, ka esi svešķermenis savējo (kinoļaužu) kompānijā, atklājas viņu iekšējā pasaule.
Pie viņiem bijām, kad filmēšana notika ziedu vairumtirdzniecības bāzē Rīgā. Pirms katra kadra uzņemšanas – ar milzīgu pacietību pārpildīts darbs. Pāris sekunžu filmēšana, un tad viss atkal no gala. Kad režisors pateicis: «Klusumu!», noteikumi jāizpilda. Par pārkāpumiem, piemēram, ja iezvanās mobilais tālrunis, – torte. Spriežot pēc apkārtējo runām, kūkas tiek ēstas gandrīz vai katru vakaru.
Lai arī darbs pietiekami saspringts, turklāt no rīta līdz vēlam vakaram, īdzīgos un dusmīgos nemanīja. Gluži otrādi – ik pa brīdim atskanēja joki par «noslaktēto suni» (pūkainais mikrofons), kas ar katru dienu paliekot arvien lielāks, par saulīti, kuru kāds pieaicinājis pavisam nelaikā (lai turpinātu filmēšanu, pacietīgi tika gaidīts, kad saulei priekšā aizslīdēs kāds mākonis).
Šoreiz uzņemšanas laukumā pārsvarā bija aktrises, lai arī filmas galvenie varoņi ir vīrieši, kuru saistība atklājas tikai beigās. Tāda sižeta gaita atsauc atmiņā nesen Latvijā redzēto un daudzu kritiķu izslavēto «Magnoliju». Jācer, ka arī «Negribu, negribu, negribu!…» gaidīs tikpat pozitīvs vērtējums. Katrs tēls ir ar savu raksturu – dīvainībām.
Aleksis (Leons Leščinskis)
acīmredzami kādu izseko. Izlēcis no tramvaja, viņš acumirklī aizslēpjas aiz laikrakstu kioska, lai nemanīts varētu binoklī novērot netālās viesnīcas ieeju. Tikai pamazām nāk gaismā, ka vienmēr melnās brillēs staigājošais Aleksis ir cītīgs privātdetektīvs – gan neveiksmīgs, jo iemīlējies izsekojamajā objektā – laulības pārkāpumos pieķertā sievietē.
Aleksis ir apmāts. Ar mīlu, ar ideju. Viņš seko sievietei, viņš pievērš milzīgu uzmanību lietām, kas ir ap viņu. Viņš ir cilvēks, kuram ir pilnīgi skaidra vērtību sistēma. Balts ir balts, melns ir melns, un saule lec austrumos. Tiklīdz viņš saskaras ar kaut ko citādu, rodas problēmas.
Leons Leščinskis:
– Cilvēki ir vienādi. Mēs abi pīpējam pīpi. Viņam ir grūta dzīve (man ir drusciņ vieglāka), jo viņš ir pārāk pareizs. Aleksim ir sava sistēma, kurā viņš cenšas ietilpt. Viņam apnīk.
Kārļa (Arnolds Osis)
galvenā rūpe ir paša ķermenis. Viņš regulāri un aizrautīgi sporto, pūlēdamies tikt vaļā no sava patuklā vēderiņa. Tikpat stipri Kārli uztrauc arī paplikais galvvidus. Matu audzēšanai parūkā staigājošais Kārlis nolēmis ziedot visu, kas viņam ir. Izņemot vienīgi savu uzticamo visu aktivitāšu biedru suni Berni.
Arī Arnolds Osis domā par sava ķermeņa skaistumu, arī viņš regulāri nododas fiziskām aktivitātēm, atgūstot sportisko formu peldbaseinā. Tā varot palielināt darbaspējas. Taču atšķirībā no Kārļa jaunajā filmā Arnolda labākais draugs nav suns. Reiz bērnībā viņš ir mēģinājis pieradināt kaķi, taču suns kādā kinolomā Arnoldam esot bijis nedaudz jāiekausta.
Laimonis (Aivars Siliņš)
ir piecdesmitgadīgs ziedu vairumtirgotājs, kas no visa spēka pūlas pēc visaugstākā sabiedrības materiālā standarta uzturēt savu sieviņu un četras meitas. Šī ģimenīte gan savstarpēji muļķo cits citu: sievietēm it izdevīga tāda gādība, un tētiņam par gandarījumu viņas tai arī ļaujas, taču visu piecu īstās intereses ir pavisam citas – skaisti jaunekļi. Laimonis savukārt neizrāda, ka zina patiesību, jo mīloša ģimene ir vienīgais viņa dzīves piepildījums.
Jo ilgāk Aivars Siliņš dzīvo, jo mazāk kategorisks viņš ir. Tieši tādēļ viņš ļoti labi saprot Laimoni, taču neatzīst līdzekļus, kurus tas izvēlas mērķu sasniegšanai. Aivaram, tāpat kā Laimonim, ir izteikta pienākuma apziņa, taču viņš ir pārāk slinks un nav arī tik mērķtiecīgs kā Laimonis. Par to Aivars Laimoni apskauž.
Aivaram nepatīk meli, nepatīk, ja valda haoss, ja cilvēki ir uzbāzīgi un pārāk daudz par sevi stāsta. Vēl viņam nepatīk fanātiski cilvēki, taču, līdzīgi kā Laimonim, arī Aivaram ļoti svarīga ir ģimene. Aivars daudz lasa grāmatas, ir diezgan dulls uz visādiem jokiem.
Ervīns (Varis Piņķis)
ir būdīgs trīsdesmitgadīgs milzis, kas mācās spāņu valodu un dejot rumbu. Ervīns ir ieskatījies kādā ugunīgā brazīlietē Lučijā. Galēji sevi izputinot, Ervīns zvana viņai ik dienas, taču abu sarunas nav garas. Dārgās tālsarunas Ervīnam spēj izkārtot tikai viņā neveiksmīgi iemīlējusies telefoniste Alise, kas turklāt visbeidzot arī atklāj kaisles pārņemtajam un greizsirdības māktajam mīlniekam viņa kļūdu: Brazīlijā runā portugāļu valodā.
Varis Piņķis nesapņo par Brazīliju, bet vilinoša viņam šķiet Amerika, kaut gan visi to sauc par komerciālu un pērkamu. Varim šī zeme saistās ar šādu ainu: vaļēja mašīna, viskija pudele rokā, pa labi – kalni, pa kreisi – tuksnesis. Varis vēl nav mācījies spāņu valodu, bet filmas dēļ pāris stundu vajadzēs to darīt. Kas zina, varbūt vēl iepatiksies?…
Varim patīk atklāti cilvēki, tādi, kas uzdrīkstas būt paši un spēj būt brīvi un drosmīgi. Varis necieš ļaunumu un muļķību.
Kristaps (Ivo Martinsons)
pūlas tuvoties īstās, skaistās dzīves etaloniem. Viņam pieejamākais tās sasniegšanai šķiet ekskluzīvs auto. Uz to meitenes allaž atskatās – atšķirībā no mazā, itin parastā jaunekļa Kristapa. Tiesa, tas gan ir tikai ļoti, ļoti vecs zaporožecs un, lai cik viņš ar lēti nopirkto mašīnīti nenoņemtos, tā parasti lūst visnepiemērotākajos brīžos.
Ivo Martinsons ir reālists un cieši turas pie saviem uzskatiem. Tos neviens neapgāzīs. Tomēr arī viņš mēdz sapņot, taču sapņu piepildīšanai nekad neizvēlēsies Kristapa ceļu. Ivo vēl nav bijusi tāda mīlestība, kuras dēļ viņš varētu rīkoties nelietīgi, taču viņš Kristapu saprot. Ivo, tāpat kā Kristaps, vēlas būt brīvs, taču neuzskata, ka brīvību var nest nauda. Ivo nepatīk reliģija. Tā šķiet interesanta vienīgi kā filosofija, un Ivo suģestē tas,
cik fanātiski cilvēki tam ticējuši 2000 gadu. Viņš netic dzīvei pēc nāves. Cilvēks ir tikai ķīmisks savienojums, nekas nav mūžīgs.
Džonis (Mārtiņš Vilsons)
ver muti vien tad, kad vajag kādu nolamāt, un tas notiek bieži, turklāt bez acīmredzama iemesla. Dažkārt arī kādu fiziski iekaustīdams, viņš klīst pa pilsētu, šķiet, pilnīgi bez kāda mērķa. Patiesībā Džonis ir sistēmas iztukšots. Viņš to ir sapratis vien tad, kad vairs nekā netrūkst: ne naudas, ne mīlestības. Ir izrādījies, ka gan sistēma, gan tai līdzīgā apkārtējā dzīve pilnībā izslēdz viņa paša dzīvi – pat cilvēka sapņu standarti var būt tikai un vienīgi šīs līdzcilvēku ciešās savstarpējās atkarības diktēti.
Mārtiņam Vilsonam patīk vīrišķīgas lietas. Mašīnas, dažādi īstajā brīdi noderīgi darbarīki. Viņam patīk filosofēt par vērtībām dzīvē. Cik dažādi noteiktā situācijā tās var iespaidot cilvēku. Mārtiņš uzskata, ka patieso var apzināties tikai tad, kad ir liela laimes izjūta. Tāpat kā Džonis, arī Mārtiņš meklē kaut ko. Taču viņš zina, kā to atrast. Zemūdens pasaule ir realitāte, kurā viņš bieži vēlētos atrasties.
Ričards (Aigars Vilims) –
muižas sargs, gara aristokrāts un brīvā seksa piekritējs. Patiesībā gan trīsdesmitgadīgajam skaistulim tikai tagad dzīve ir kļuvusi patiesi aizraujoša – viņš ir sastapis mīļoto sievieti. Iepriekš Ričards ir bijis visai vientuļš – apkārtējie allaž ir saskatījuši viņā brīvu putnu, pat neiedomājoties ielaisties dziļākās attiecībās. Viņš pat nezina, ka izredzētā ir Laimoņa sieva Tīna, kurai turklāt viņš nespēj atzīties, ka romantiskā muiža nepieder viņam.
Aigars Vilims ir nedaudz līdzīgs Ričardam. Arī viņš ir neuzņēmīgs, un tā nav paškritika. Viņš vienkārši spēj būt objektīvs. Viņiem abiem ļoti patīk daiļais dzimums, tādēļ Aigars ļoti labi saprot visu, ko Ričards spēj izdarīt mīlestības dēļ.
Fakti
Filmas uzņemšana notiek 2000. gada vasarā un pirmizrāde paredzēta 2001. gada pavasarī kopā ar Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām.
Scenārija autors un režisors – Lauris Gundars.
Producents – Āris Dreimanis.
Mākslinieks – Mārtiņš Vilkārsis.
Kostīmu māksliniece – Evija Džonsone.
Lomās: Mārtiņš Vilsons, Arnolds Osis, Aigars Vilims, Leons Leščinskis, Aivars Siliņš, Varis Piņķis, Ivo Martinsons, Daiga Gaismiņa, Ilze Rudzīte, Indra Briķe, Akvelīna Līvmane, Ieva Puķe.
