“Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”” pērn gandrīz divkāršojusi apgrozījumu, sasniedzot 43 miljonus eiro, peļņa uzņēmumam augusi gandrīz pieckārt.
“Igates” vārds pēdējā laikā medijos figurējis dažādos kontekstos – gan ar panākumiem, apbalvojumiem par kvalitatīvu darbu un latviešu polārpētnieku sponsorēšanu, gan nesen arī izskanēja informācija par aizdomām kukuļdošanā, kur KNAB redzeslokā nonācis viens no uzņēmuma īpašniekiem – Madars Radželis –, savukārt Māris Peilāns vairākkārt kritizējis Jelgavas pilsētas domes vadību. Sarunā ar “Ziņām” “Igates” valdes priekšsēdētājs M.Peilāns skaidro savus uzskatus.
– Aizdomās par kukuļdošanu Dobeles novada pašvaldības Iepirkumu komisijas vadītājai tiek turēts “Igates” valdes loceklis līdzīpašnieks Madars Radželis. Vai un kā tas pašlaik ietekmē uzņēmuma darbību?
Diemžēl ietekmē netieši – tā, ka patlaban pastiprinātas banku kontroles apstākļos Latvijā apšaubāmā statusā ir pat Satversmē atrunātā nevainīguma prezumpcija, ka neviens nav vainīgs, kamēr tiesa to tā nav atzinusi. Brīžiem šķiet, ka praksē tas nemaz nedarbojas. Tas nebūt nav pašas izmeklēšanas dēļ, bet gan pirmstiesas stadijas publicitātes un tās ietekmētās reputācijas dēļ. Izmeklēšanas laikā darbi mūsu uzņēmumos turpinās ierastajā gaitā, pilnīgi nekas nav apstājies. Bet šāda informācija ietekmē attieksmi, piemēram, banku sektorā. Ja ir izskanējušas tādas aizdomas, uzņēmumam pievērš pastiprinātu uzmanību, un ir jāsniedz papildu skaidrojumi un informācija ne tikai izmeklētājiem. Jūtos pārliecināts, ka tam ir saistība gan ar mūsu apgrozījuma pieaugumu, kas nozīmē plašāku darbošanos un attiecīgi spēcīgāku konkurēšanu, gan ar to, ka mēs neklusējam, kad savā darbībā saskaramies ar negodīgu konkurenci, kad mums ir aizdomas par šmaukšanos. Izteikti kopš tā laika, kad uzstājām, ka iepirkumu konkursā par Loka maģistrāles rekonstrukciju uzvarētāji startēja ar safabricētiem dokumentiem, pie mums ir bijušas visas iespējamās pārbaudes. Pirms gada mums iedeva balvu kā lielākajam Zemgales darbaspēka nodokļu maksātājam, toties šogad pārbauda visi iespējamie dienesti. Bijusi gan policija, gan Valsts darba inspekcija, gan Valsts ieņēmumu dienests. Esmu pārliecināts, ka nāks vēl un meklēs vēl, pie kā piesieties, jo kādam esam traucējoši. Bet ko darīt? Tāpēc sēdēt un raudāt, ka viss ir slikti? Esmu ar mieru iepirkt lielos daudzumos grāmatu “Sūnu ciema zēni” un izdalīt iedzīvotājiem. Lai izlasa un saprot, ka neviens nenāks un mūsu pašu vietā nestrādās.
Jāatzīst, ka esmu šokā par daudzām atbalsta programmām, kurās gatavi apmaksāt un izglītot jebko, bet lielākā daļa jau nemaz negrib strādāt. Grib nostrādāt piecas stundas dienā un saņemt 1000 eiro, bet es uzreiz pasaku – ar tādu attieksmi kurš pirks to saražoto produktu? Vai pats sev pirktu? Var jau maksāt jebkādu algu, ja cilvēks grib strādāt, bet tad tas tiešām ir jādara, un varbūt desmit, varbūt 12 stundas. To gan neatļauj darba likumdošana. Es kā 90. gadu beigās sāku strādāt, tā neesmu apstājies. Man nav saplānots, kad būs atvaļinājums. Ja ir jāstrādā, tad ir. Gribam celt savu labklājību, vai ne? Ja gribam, tad nevar strādāt vien tik stundu, cik labpatīk.
Iepriekšējās nedēļas “hits” bija “Valsts nekustamo īpašumu” paziņojums par līguma laušanu ar būvnieku “ReRe būve 1” par Jaunā Rīgas teātra ēkas rekonstrukciju. Beidzot tika pateikts: “Stop! Beidziet blefot, celtnieki!”
– “ReRe būves” valdes priekšsēdētājs gan publiski pauda, ka “Valsts nekustamo īpašumu” lēmums izsludināt jaunu iepirkumu par Jaunā Rīgas teātra ēkas rekonstrukciju ir tiešs apliecinājums tam, ka arhitektes Zaigas Gailes projekts nav labs un tas ir jālabo.
Protams, neviens projekts “nav labs”. Visi citi ir vainīgi, bet šis viens būvnieks ir ideāls. Jelgavā taču tas pats notiek. Jelgavas Valsts ģimnāzijas rekonstrukcijas projekts arī laikam bija vainīgs, ka nācās faktiski dubultot sākotnēji tam paredzēto summu. Projekts acīmredzot bija tik slikts, ka bija vēl un vēl jāpiemaksā būvniekiem. Jaunā Rīgas teātra gadījumā atšķirībā no Jelgavas beidzot kāds ir pateicis: “Nē, mēs jūsu spēlītēs nepiedalīsimies!”
– Varbūt lasītājiem liksies, ka tā runājat, jo pašiem neizdodas Jelgavā uzvarēt iepirkumu konkursos?
Tas mums jau dažus gadus šeit izdodas retu reizi, bet tas diez vai varētu būt iemesls tagad runāt par to, jo, kā liecina fakti, tas mums netraucē vairāk strādāt un vairāk pelnīt. Savā ziņā tas varbūt pat palīdz, stimulē.
– Runājot par iepirkumu konkursiem, vai bieži sanāk saskarties ar gadījumiem, kad tie ir veidoti īpaši piemēroti kādam konkursa dalībniekam?
Protams. Tā ir diezgan izplatīta prakse, taču arī nevar apgalvot, ka tā būtu vienmēr un visur. Lūk, arī Jelgavā joprojām kāds no mūsu uzņēmumiem taču turpina uzvarēt konkursos, kaut varbūt esam “nevēlami”. Savukārt, piemēram, “Latvijas valsts ceļu” konkursi ir vieni no caurspīdīgākajiem valstī, jo viņiem ir detalizēti izstrādāti tipveida kritēriji un dzelžainas prasības, ko visiem piemēro identiski. Bet ir vēl kāda lieta – Latvijā ir ļoti daudz novadu, un katrai mazajai šūniņai tiek veidoti atsevišķi iepirkumu konkursi, kur katrā vajag speciālistus, kas pārzina ļoti dažādās jomas. Manuprāt, varētu būt daži iepirkumu speciālisti (bet toties tiešām labi) uz vairākiem novadiem, piemēram, plānošanas reģionā. Mums ir daudz novadu, un katrā kāds gatavo iepirkumu konkursus, un vienkārši trūkst speciālistu, kas to prastu darīt labi.
Uzskatu, ka mēs varam uzbūvēt kvalitatīvu sabiedrību, ja paši par to piedomāsim. Bet šāda sabiedrība sākas no bērnu vecuma un no zināmas disciplīnas, ko iedod ne tikai vecāki, bet arī skola, pulciņi, sporta nodarbības un apkārtējā sabiedrība.
– Dzirdēts uzskats, ka nostājaties opozīcijā pašvaldībai, jo gatavojaties startēt vēlēšanās. Tā ir?
Nē! Noteikti nē. Varbūt visiem nodarboties ar politiku? Bet kurš tad ražos, kurš maksās nodokļus un dos darbavietas? Vai visi iesaistīsies politikā un mums Brisele dos naudu, un kopīgi to notrallināsim? Man pilnīgi noteikti nav plāna iesaistīties politikā. Ir citas ieceres uzņēmējdarbībā, ko gribētos īstenot gan Latvijā, gan ārpus.
Esam apkopojuši pagājušā gada aprēķinus un varam secināt, ka vairākas mūsu kompānijas divos darbaspēka nodokļos samaksājušas aptuveni 2,5 miljonus eiro, kas tieši aiziet gan pašvaldībām, gan pensijām. Šī ir atbilde uz uzdoto jautājumu – politikā es negrasos iesaistīties, bet mani kā uzņēmēju ļoti interesē, kur nonāk mana nauda. Mani neapmierina, ka nauda no manu uzņēmumu samaksātajiem nodokļiem aiziet ēkas rekonstrukcijā ar pēkšņu divkāršu sadārdzinājumu. Man nevajag, lai šī nauda atnāktu atpakaļ tikai ceļu būvē, bet mani neapmierina, kā tā tiek izlietota. Arī, piemēram, bērnu sportā, kuru atbalstām. Kāpēc tiek maksāts jebkuram, kas izmanto Zemgales Olimpisko centru, arī tādām komandām, kas nemaz nav no mūsu pilsētas? Es nebūt neuzstāju, ka tam jābūt futbolam, ko atbalstām mēs, bet ir taču daudz citu sporta veidu, kuros trenējas Jelgavas bērni, kurus var atbalstīt, kaut vai tas būtu beisbols. Tagad populārs ir, piemēram, florbols, Jelgavā ir regbijs. Tomēr arī mēs esam parādījuši, ka esam viena no lielākajām sporta organizācijām Jelgavā (futbola skolā darbojas ap 400 bērnu), un kāpēc gan finansējums neseko bērnam? Protams, pašvaldībai ir izdevīgi, ka mēs atbalstām futbolu, un finansējumu tam var mierīgi samazināt. Man nevajag, lai nauda tiek veltīta tieši futbolam, bet esmu par godīgiem spēles noteikumiem visiem.
– Runājot par godīgiem spēles noteikumiem, kā vērtējat situāciju, kas izveidojusies saistībā ar Jelgavas tirgu? Jaunā pilsētas tirgus izveides termiņš pagarināts par trim gadiem. “Igate” bija viens no pretendentiem privāto investoru piesaistē tirgum, bet pašvaldība izvēlējās otru.
Tā ir komēdija. Piemēram, futbola laukumu Kārklu ielā bijām apsolījuši un tajā laikā arī uzbūvējām. Par tirgu bija noteikums, ka tam jaunajā vietā jābūt 2019. gada rudenī. Esmu pārliecināts, mēs to arī būtu īstenojuši. Apbrīnojami, ka deputāti nobalsoja par trīs gadu termiņa pagarināšanu.
Tāpat jau visa tā shēma ir skaidra, lai arī ko blefotu pašvaldībā. Cilvēkiem jāsaprot, ka pašiem ir jāstājas pretī dažādām shēmām, jārunā un jāpieprasa atskaitīties, kur tiek ieguldīta viņu nodokļos samaksātā nauda.
Ja grib, lai pilsēta attīstās, vajag cita līmeņa speciālistus. Neatrisinās mūsu problēmas angliski nerunājoši pašvaldības priekšnieki.Aicinu visus piecelties un sākt strādāt. Vispirms paskatīties, ko var izdarīt savā apkārtnē, sakopt, attīstīt, un tad raudzīties tālāk. Vienkārši elementāras lietas, kaut vai atkritumi. Nu nemest zemē, bet atstāt mašīnā vai ielikt kabatā, ja tuvumā nav miskastes.
– Pieminējāt turpmākās ieceres uzņēmējdarbībā. Kas tieši ir padomā?
Gribam, piemēram, nopietnāk ķerties koka būvniecībai Latvijā, lai esam konkurētspējīgi. Lai būtu konkurētspējīgi, jāsēž uz vairākiem krēsliem – jāražo dažādi produkti. Mēs jau kuru gadu uz Norvēģiju sūtām koka tiltus, tagad vēlamies arī paši doties turp un tos saskrūvēt. Tāda pieredze ir visā pasaulē. Piemēram, Filipīnās jaunajai lidostai visas konstrukcijas ražoja Austrijā, un paši austrieši arī ieradās uzstādīt. Arī mēs plānojam nodrošināt pilnu šādu ciklu.
– Kā vērtējat ideju par Ziemeļu tilta būvniecību Jelgavā un tā paredzamās izmaksas? 2016. gadā tika lēsts, ka iecerētais tilts varētu izmaksāt 32 miljonus eiro, tagad jau izmaksas tiek kalkulētas ievērojami lielākas – no piecdesmit līdz pat simt miljoniem eiro.
Es teiktu, ka pašlaik neviens neko konkrētu tur nav rēķinājis un projektējis. Mēs nezinām, cik tas patiešām izmaksātu. Te varam pretstatīt jau iepriekš minēto Jelgavas Valsts ģimnāziju. Tur lētākais pretendents piedāvāja projektu īstenot apmēram par pieciem miljoniem eiro, bet tie nebija draugi, tāpat nākamie. Atdeva ceturtajam pretendentam, kur figurēja apmēram septiņu miljonu izmaksas. Kā tas beidzās, mums visiem ir zināms – ar sadārdzinājumu apmēram divreiz. Velkot paralēles, varu pateikt, ka pilsētai pilnīgi noteikti nevajag tiltu par 250 miljoniem eiro.
