Latvijas sieviešu lakrosa izlase, kuras sastāvā spēlē arī jelgavniece Valērija Druzjaka, nule aizritējušo Eiropas čempionātu Izraēlā noslēdza devītajā vietā. Par vienu pozīciju zemāk nekā 2015. gadā, kad gūts līdz šim augstākais sasniegums, taču ievērības cienīgi valstij, kas starp 16 labākajām Eiropas dalībniecēm ir pati mazākā un viena no jaunākajām arī sporta veida attīstības tradīcijās.
“Vispirms norisinājās spēles trīs apakšgrupās, kur A grupu veidoja iepriekšējā gada sešas labākās valstsvienības. No pārējām 10 iespēju cīnīties par godalgotām vietām ieguva vēl pa divām no B un C grupas, kuras gan arī zaudējums pirmajā izslēgšanas kārtā jau atmeta uz 9.–12. vietas turnīru. Tā gadījās arī mūsu apakšgrupā augstāk tikušajai Norvēģijai, kuru pēc tam cīņā par devīto vietu pārspējām,” čempionāta izspēles sistēmu skaidro Valērija.
Pēc 10:7 uzvaras pirmajā spēlē pār Itāliju, 5:12 zaudējuma Nīderlandei un 7:9 piekāpšanās Norvēģijas izlasei latvietes savas apakšgrupas noslēdzošajā mačā ar 9:8 papildlaikā pieveica Šveici, palikdamas trešajā vietā un līdz ar to automātiski arī grupā, kas sadalīs 9.–12. vietu. Tur cīņas sākās sparīgi, vispirms ar 16:4 sagraujot Somijas izlasi, pēc tam ar sīvu atspēlēšanos no 1:4 noslēgumā panākot 8:7 uzvaru pār Austriju un visbeidzot – ar 9:8 revanšējoties par apakšgrupas mača zaudējumu Norvēģijai.
Panākuma kaldināšanā ar 17 vārtu guvumiem un trīs veiksmīgām asistēšanas epizodēm piedalījās arī pussarga pozīcijā spēlējošā jelgavniece, ar šādu statistiku ierindojoties savas komandas galvgalā un ieņemot 14. vietu turnīra 184 vārtu guvēju rezultativitātes sarakstā.
“Komandu sportā viena cilvēka devums nav svarīgākais. Lai tiktu pie tās situācijas, lai bumbiņu no aizsardzības līnijas aiznestu uzbrukumā – tas ir jāizdara visām kopā,” atbildot uz apsveikumu līderes godā, Valērija pirmām kārtām velta atzinīgus vārdus savām komandas biedrenēm.
– Vairākas no pretiniecēm sastapāt jau iepriekš starptautiskajā Lieldienu turnīrā Jelgavā. Salīdzinot spēku samērus čempionātā – vai pie veiksmīgākas apstākļu sakritības varējāt tikt arī augstāk?
Varbūt arī varējām. Iespējas cīnīties par astoņnieku no mūsu grupas ieguva Nīderlande un Norvēģija, kas pēc zaudējuma Skotijai atkrita atpakaļ. Norvēģiju vajadzēja uzvarēt arī pirmajā reizē, taču turpinājumā, iespējams, mums klātos tāpat kā viņām. Pret Nīderlandi arī spēle bija līdzīga, kas diemžēl neparādījās rezultātā. Jāatzīst, ka abās pieļāvām daudz kļūdu. Iespaidoja arī traumas – vairākas meitenes to dēļ pa spēlei izlaida vai laukumā cīnījās ar sāpēm. Šajā ziņā mums gads bijis izteikti neveiksmīgs, tāpēc arī devītā vieta ir labs rezultāts. Līdzekļu ziņā arī – vēl neilgu laiku iepriekš nebijām drošas, vai aizbrauksim, un ļoti priecājāmies, kad ar ziedojumu lapas gofundme.com palīdzību izdevās piesaistīt papildu finanses. Pavisam citā situācijā ir, piemēram, Norvēģija, kur ar lakrosu nodarbojas augstskolu sporta klubos, kur sievietēm esot ap 1000 spēlētāju un pat divas lakrosa līgas, kur valstsvienības startu čempionātā ar video un foto reportāžām plaši atbalstīja sociālie mediji.
– Pati aizraujies ar šo spēli kopš 2012. gada – vai izaugsme tomēr nav jūtama arī Latvijā? Klubu komandu gan, kā teici Lieldienu turnīra laikā aprīlī, esot tikai divas.
Klubi ir divi joprojām – “Rīga Griffins” un “Lady Lacrosse”, kurā trenējos un spēlēju es. Ar septiņām pārstāvēm “Lady Lacrosse” bija arī izlases pamatā. Piecas pārstāvēja “Griffins”, pa vienai latvietei bija no Vācijas un Skotijas, tad vēl trīs ASV spēlētājas ar latviešu saknēm un viena latviete, kas pārcēlusies uz dzīvi Nīderlandē, bet lakrosa pirmsākumos spēlēja Jelgavā. Pirms pāris gadiem sieviešu komanda bija arī Gulbenē, kur nu vairs laikam nav vajadzīgā dalībnieču skaita. Meistarības ziņā, lai arī spēlētājas pamainās, izaugsme gan kluba, gan izlases līmenī ir jūtama. Treniņos jau salīdzinoši mazāk laika veltām spēles tehnikai un vairāk – taktiskajām gudrībām.
– Daža sieviešu hokeja komanda meistarības celšanai piedalās puišu turnīros – vai to nevar arī lakrosā?
Varbūt fiziskās sagatavotības treniņos, bet laukumā gan ne. Viņi spēlē agresīvāk, pēc citiem noteikumiem, drīkst, piemēram, sist ar nūjām pa rokām. Arī ekipējums ir attiecīgi cits.
– Lakrosa pirmsākumi esot meklējami starp Amerikas indiāņiem, vai zini, kad to sāka spēlēt sievietes?
Precīzi nezināšu, bet varētu būt ap to laiku, kad beidzās seksisms un sievietes sāka iegūt savas tiesības. Esmu redzējusi attēlus ar spēlētājām baltās blūzēs un garos svārkos. Vīriešu lakross 20. gadsimta sākumā ir bijis pat vairāku olimpisko spēļu programmā. Atgriešanās tur droši vien ir mārketinga un popularitātes jautājums.
– Līdzīgi kā izdevās tavai ilgu gadu aizrautībai karatē, kas pirmoreiz būs pārstāvēts nākamgad Tokijā.
Jā, ar karatē nodarbojos 10 gadus. Bet saistībā ar olimpiādi – mana disciplīna kata jau netika iekļauta, tikai kumitē.
– Tagad esi sporta zinātņu maģistre. Vai skolas gadu aktivitātēs un vēlāk karjeras izvēlē sava loma bija vecākiem?
Gan jau sava artava bija. Un sava arī pašas raksturam. Spēlēju ar puikām futbolu. Dejot atteicos, jo nepatika partneris. Un tad mani aizveda uz karatē. Pēc vidusskolas Sporta akadēmijā izvēlējos aerobiku, pēc tam papildinot ar sporta skolotāja un menedžera kvalifikāciju. Pēc maģistra diploma esmu rekreācijas speciālists, kas pārzina ar veselības uzturēšanu un organisma atjaunošanos saistītus procesus. Bet nu jau sesto gadu strādāju par sporta skolotāju pirmsskolas izglītības iestādē “Teiksma” Rīgā – bērniem ar somatiskām saslimšanām un valodas traucējumiem. Fiziskās aktivitātes šajā vecumā jebkuram bērnam patīk un ir arī nepieciešamas. Taču ne treniņi. Celt bērnu piecos no rīta, lai aizvestu uz hokeju vai daiļslidošanu, – tā nav mana ideoloģija.
– Kā nonāci pie lakrosa?
Studiju gados gribējās ko jaunu. Pamēģināju arī frīsbiju, bet tad kursa biedrene uzaicināja spēlēt lakrosu. Iekļūstot valsts izlasē, drīz vien piedalījos arī Eiropas čempionātā. Jāatzīst, ka tieši šāda līmeņa turnīri bijuši izaugsmes pamatā.
– Kad sazvanījāmies par interviju, biji tikko pēc kārtējā treniņa. Vai izlases spēlētājām tagad nepienākas vasaras atpūta?
Tas bija florbola treniņš. Lakrosa izlase, jā, – esam devušās atpūtā, un vēl nav runāts par to, kad sāksies gatavošanās 2021. gadā gaidāmajam pasaules čempionātam.
– Varbūt tēmē arī uz florbola izlasi?
Līdz tai man tālu. Ar fizisko sagatavotību nebūtu problēmu, bet tehniski – ar to nūju jāprot rīkoties. Florbola izlase decembrī piedalīsies pasaules čempionātā, bet es otro sezonu spēlēšu Ķekavas kluba komandā.
