Savulaik pilnīgi nejaušs gadījums mani noveda kādā mazā Vācijas pilsētiņā, kurai tās cēlāji mūki devuši Maulbrunnas vārdu.
Savulaik pilnīgi nejaušs gadījums mani noveda kādā mazā Vācijas pilsētiņā, kurai tās cēlāji mūki devuši Maulbrunnas vārdu (vāc. Maulbrunne – mūļa aka jeb avots). Pilsētiņas iedzīvotāji zināja stāstīt, ka pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem pāri Alpiem jaunas dzīvesvietas meklējumos šurp devušies trīsdesmit mūku. Jau vairākas dienas ceļotāji cieta nežēlīgas slāpes, un šķita, ka viņiem vairs nebūs lemts sagaidīt nākamo saules lēktu. Īsi pirms tumsas iestāšanās mūlis, kas palīdzēja mūkiem nest visdārgāko mantu – senos rakstus – nošķīrās no ceļiniekiem un devās cauri bīstamiem akmeņu krāvumiem. Mūki paļāvās uz Dievu un sekoja mūlim… Gaismai austot, viņi atklāja, ka nonākuši neauglīgu pauguru ieskautā ielejā, kuru rotāja vienīgi dzidrs jo dzidrs avots.
Tūkstoš gadu laikā mūki ieleju pārvērta krāšņā dārzā. No akmeņiem, ko mūki sanesa pašu rokām, tapa klosteris, vēlāk arī slimnīca, skola un mītne, kur apmesties ceļotājiem. Smagā darbā dienu no dienas metru pēc metra viņi virzījās tālāk klintīs un laikā. Viņu avots nekad neizsīka.
Maulbrunnas klosteris ir viens no vecākajiem Eiropā un viens no nedaudzajiem, kas nepārtraukti darbojies kopš tā dibināšanas un tikai nesen ieguvis muzeja statusu. Klostera skolā mācījies Hermanis Hese, kura tekstos spēju ceļot krietni vēlāk. Bet toreiz, vienatnē klīstot pa ēnainajām klostera telpām, kā nekad agrāk izjutu laika dimensiju. Šīs izjūtas arvien manī atgriežas, kad pārlasu «Stikla pērlīšu spēli», darbu, kurā var nolasīt arī Heses Maulbrunnā pavadītos gadus un kurā rakstnieks devis tik trāpīgu spriedumu nu jau aizejošajam – feļetonisma – gadsimtam.
Maulbrunnā iegriezos pēc avīzē lasītās ziņas par kārtējo (septīto) akciju «Mēs – tornim», ko Jelgavas kultūras ļaudis ieplānojuši 19. augustā. Kāds pašvaldības klerks atteicies izpaust, kādu summu cilvēki ir saziedojuši Svētās Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanai, vien paudis, ka tā esot «niecīga». Niecīga – kam? Torņa akmeņiem? Vai cilvēkiem, kas, ziedojot torņa atjaunošanai, ziedo taču savu darbu. Proti, noteiktu laiku viņi strādājuši, lai saņemto atalgojumu atdotu tornim. Tam, tāpat kā Maulbrunnas klosterim, ir ne tikai kultūrvēsturiska, bet arī darba vērtība. Jelgavā nav daudz vietu, kas sasien kopā laika nogabalus, kuros līdzīgi kā stafetes skrējienā pārvietojas cilvēku paaudzes. Apzināsimies to.
