Ar jauno mūziķi Valēriju Kravali tiekamies pirmdienas rītā,
pirms viņa pēc trim nedēļām Latvijā devusies uz lidostu, lai
lidotu atpakaļ uz Berlīni. Tur jelgavniece studē ģitāras spēli.
Valērija pirms teju diviem gadiem izdevusi savu pirmo minialbumu
“Stuck in Melancholy”, kam šī gada maijā sekoja debijas albums
“Life Goes On”. Par savu mūziku jauniete saka – tas ir
krustojums starp postpadomju tematiskiem dziesmu tekstiem, dziļi
atmosfēriskām ģitāras skaņām un elektroniskiem bītiem.
2017. gada vasarā viņa no Parīzes līdz Latvijai atbrauca ar
autostopiem, šķērsojot astoņas valstis, taču kopumā apceļotas
30, un septembrī Valērija iecerējusi sarakstam pievienot arī
Singapūru un Malaiziju. Pasaules izzināšanai jaunietes dzīvē ir
tikpat liela vieta kā mūzikai, viņa arī daudz lasa un labprāt
apgūst valodas.
– Kā sāki nodarboties ar mūziku?
Viss sākās pirms deviņiem desmit gadiem ar ģitāras spēlēšanu
tāpat vien, līdz vecāki mani sāka aģitēt doties uz Bērnu un
jauniešu mūzikas kluba (BJMK) Rokskolu. Tur mācījos pie Riharda
Lībieša un grupas “Laime pilnīga” ģitārista Mārča
Vasiļevska. Vokālu apguvu pie grupas vokālista Ervīna Ramiņa.
Beidzu Rokskolu, un pirms trim gadiem – 2016. gada maijā –
notika mans pirmais solokoncerts. Skanēja pirmās sarakstītās
dziesmas, tur vēl spēlēju akustisko ģitāru.
– Tas nav biežāk sastopamais ceļš, kurā muzicēšanas
prasmes tiek apgūtas mūzikas skolā.
Man toreiz bija 12 gadu – biju pašā “labākajā” vecumā,
kad viss šķita nepareizi. Tētis ļoti gribēja, lai esmu
sportiste. Izgājām cauri daudziem sporta veidiem – vingrošanai,
tenisam, pēdējā bija peldēšana, kur man absolūti negāja. Mani
vajadzēja stimulēt ar dāvaniņām un citiem paņēmieniem, bet tad
es pilnībā padevos. Sports nekad nav bijis mana lieta. Man vienmēr
bijusi interese par laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju, bet nebija
tā, ka bērnībā ietu uz pulciņiem. 15 gadu vecumā sāku pie tā
vairāk piestrādāt, apmeklēt kursus.
Foto: Ruslans Antropovs. Visu rakstu lasiet 8.augusta “Zemgales
Ziņās”
