Pēdējā
gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu-
te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī
aptrūkušies anesteziologi un apstājusies plānveida palīdzība. Joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem
izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet
nebeidzama. Veselības aprūpes sistēmas jucekļos, kvotās, gaidītāju rindās un
pilnajos poliklīniku koridoros kaut kur ir apmaldījies arī pats pacients, kurš
izmisīgi gaida valsts apmaksātu pakalpojumu, un šajā nebeidzamajā jūklī ir
pārvērties par burkšķošu, īgnu un neapmierinātu klientu. Daudziem pacietība
beigusies- kāds atmet ar roku gaidīšanai, kāds saņemas un izsauc „ātros” vai
pats ierodas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā, lai meklētu glābiņu un saņemtu valsts
pakalpojumu ātrāk.
Primārā veselības aprūpe problemātiska 27 tūkstošiem
Taču
lielākā daļa ar savu neveiksmju stāstu atgriežas atpakaļ pie ģimenes ārsta
paziņojot, ka tālāk nekur nav tikuši un risinājums jāmeklē tepat pie ģimenes
ārsta. Vismaz laukos tā ir. Bet arī laukos nu ir pienācis brīdis, kad laimīgs
ir tas pacients, kuram tāds ģimenes ārsts vispār ir- ģimenes ārstu skaits
valstī jau gadiem ir nepietiekams, bet laukos situācija ir izvērsusies visnotaļ
dramatiska.
Ģimenes
ārsti noveco, pensionējas, dodas uz „citiem medību laukiem”- prakses tiek
apvienotas, jo mazinājies arī iedzīvotāju skaits vai prakse paliek tukša.
Pacienti meklē tuvāko ģimenes ārstu, kurš varētu būt desmitiem kilometru
attālos ciemos, prakšu vietā izveido vismaz pagaidu feldšerpunktu. Un pacients
atkal gaida- tikai vairs ne smalku izmeklējumu vai dārgu konsultāciju, bet izdzīvošanas
minimumu- diabēta, asinsspiediena, astmas un sāpju medikamentu un šķietami
vienmēr pieejamā ģimenes ārsta konsultāciju. Šobrīd Latvijas laukos oficiāli
brīvas ir 18 ģimenes ārstu prakses vietas. Vidēji ģimenes ārsta praksē ir ap
1500 pacientu, tātad šobrīd primārās veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas
grūtības varētu būt ap 27 tūkstošiem cilvēku!
Latvijas
lauki daudzviet ir palikuši klusāki, ir samazinājies iedzīvotāju skaits, ir
slēgtas skolas un vēl pensionējies vai miris vienīgais ģimenes ārsts un jauno
nekādi nevar pievilināt- nākotnes perspektīva uz šāda reģiona attīstību šķiet
visai drūma. Iztrūkstot ģimenes ārstam laukos dažus mēnešus, iezīmējas situācija un
raisās runas, cik daudz tomēr varēja izdarīt uz vietas- gan zāles izrakstīt, gan
brūci pārsiet, gan vakcīnu vai šprici saņemt. Vidēji 70 procenti no visām
veselības problēmām ar ko vēršas pacienti pie ģimenes ārsta, var atrisināt uz
vietas praksē.
Jauna ārste atstumtības draudu ēnā
Jā,
un kur tad paliek jaunie speciālisti ģimenes medicīnā, lai arī viņu nav
pārlieku daudz, tomēr katru gadu kāds bariņš jauno tiek sertificēti? Latvijā vērojamas pasaules tendences- jaunie
drūzmējas lielajās pilsētās un meklē savu laimi tur. Kā nu nē- tur kūsā īstā
dzīve, karjeras, izglītības, darba un profesionālās pilnveidošanās iespējas un
visi pārējie pilsētnieku dzīves iespējamie labumi. Un jaunais speciālists
(ģimenes medicīnā visticamāk, speciāliste) saņemot pirmo sertifikātu
specialitātē, vai vispār maz ir tik jauns? Viņai ir vismaz 27 gadi. Ja jau
precējusies un bērnu radījusi, tad vismaz 29! Atcerēsimies vai iedomāsimies
sevi šajā vecumā- cik iespējams jums būtu bijis mainīt savu dzīvi kardināli un
pārcelties potenciāli uz iedomātu „nekurieni”. Ko lai dara ar vīru? Kas lai
pieskata bērnu? Un kā vienai pašai nodrošināt visu, ko iecerējusi valsts-
pacientus izārstēt, profilaksi nodrošināt, mājas vizītes arī un prakses telpas
jāizveido aprīkotas un invalīdiem pieejamas. Vai tas maz ir reāli? Kāda ir
jaunā speciālista motivācija pamest ierasto, paredzamo un iespējams jau
nodrošināto dzīvi galvaspilsētā? Tad labāk gaidīt praksi Rīgā un līdz tam
strādāt privātās medicīnas lauciņā.
Pēdējā
laikā gan ir iespējams piesaistīt līdzekļus no Veselības ministrijas un Eiropas
Savienības fondiem, lai pārceltos darbam uz laukiem, taču joprojām atsaucība ir
visnotaļ zema.
Kas
ģimenes ārstus attur no došanās uz darbu laukos? Zinātāji taču mēdz teikt, ka
laukos ir savas priekšrocības- skaista daba, iespējams, mazāk prasīgi un
pārlieku neizlutināti pacienti, lētākas prakses telpas. Jā, un arī
daudzveidīgākas praktiskā darba iespējas. Taču šiem dažiem labumiem pretī
stājas izolācija. Izolācija visticamāk, it visā. Visvairāk jau profesionālā.
Iedomājieties jaunu ārstu lauku
teritorijā, kurš sastop smagus pacientus, kuri arī vēlas izdzīvot, taču ir
ierobežoti finansiāli, dažādu iespēju dēļ nespēj nokļūt uz izmeklējumiem,
slimnīcām. Pa kādam smagi slimam bērnam attālā lauku viensētā, pa kādam
insultam, kur nav bijusi pieejama rehabilitācija, un vēl reizēm kāda mājas
vizīte ar lūgumu izsniegt miršanas apliecību. Un tas viss tam vienam jaunietim
pa neizbraucamiem lauku ceļiem, izmantojot e-veselību, kas “nobrūk”, izsniedzot
nosūtījumus, kad pakalpojums pieejams pēc pieciem mēnešiem un vēl un vēl. Cik
lielas motivācijas, baiļu, stresa un galu galā gandarījuma tas vērts? Mazliet apbružājoties
medicīnā un pastrādājot laukos, varētu teikt – tas ir to vērts! Ģimenes ārsts
laukos patiešām var daudz, ja laimējies ar palīgiem-var tiešām kalnus gāzt, var
mainīt un uzlabot pat bezcerīgas situācijas. Taču tas viss ir entuziasmā
balstīts, gadu desmitiem ilgā, kopš studiju, dežūru un rezidentūras laikiem,
cerībā, ka būs labāk, vieglāk un mazāk. Bet tā īsti nenotiek, un cilvēki izdeg-
norobežojas, atsakās un pamet. Reizēm
rodas sajūta, ka ģimenes medicīna laukos ir vientuļa- kā vienīgā palikusī
iespēja cilvēkam vismaz kaut ko saņemt no valsts, bet šo pakalpojumu sniedz
pārgurusi un novecojusi primārās veselības aprūpes komanda, spītīgi uzturot
vismaz šķietamu pieejamību valsts veselības aprūpei.
Tā nav tikai Latvijas problēma
Šī nav tikai Latvijas problēma, tas skar lielāko daļu valstu. Kā viņi
risina šos jautājumus? Kā motivē ģimenes
ārstus darbam, piemēram, Zviedrijas ziemeļos? Līdz šim vienīgais uz
pierādījumiem balstīts risinājums ir- papildus motivējošs finansiāls atbalsts,
ko sauc par „lauku koeficientu”. Lai kā
tiek laukos solīts svaigs gaiss, pat dzīves vieta un dažādi īstermiņa labumi, tomēr nekas nav
izrādījies efektīvāks par papildus maksājumu ārstu praksēm par attālumu no
galvaspilsētas un lielākajām valsts nozīmes pilsētām, lai veicinātu jauno
speciālistu plūsmu uz attālākiem reģioniem. Papildus finansiāla ilgtermiņa
motivācija veicinātu jauniešus pārcelties uz laukiem, riskēt, veidot savas
prakses un kardināli mainīt savu ierasto dzīves ritmu. Jau strādājošiem būtu iespēja mazināt
izolāciju- pavērtos lielākas iespējas mācībām, motivācija prakses darbības
uzlabošanai un rastos iespēja izrauties no ikdienas, izmantot pelnītu
pilnvērtīgu atvaļinājumu, mazinot izdegšanas iespēju un motivētam veikt valsts
pasūtījumu arī attālākos valsts nostūros, kur arī cilvēkam mēdz sāpēt, trūkt
elpas un galu galā ir tādas pašas tiesības saņemt visaptverošu medicīnisko
aprūpi.
Foto: no personīgā arhīva
