Pulcējot Valmieras, Dailes un Latvijas Nacionālā teātra aktierus, 24. augustā pulksten 18 Jelgavā brīvdabas koncertzālē “Mītava” norisināsies “Latvijas dziedošo aktieru salidojums”. Tajā uz skatuves kāps “valmierieši” Ģirts Rāviņš, Imants Strads un Elīna Vāne, Lauris Subatnieks no Dailes teātra un bijušais “dailēnietis” režisors Gundars Silakaktiņš, skatītājiem dziedās arī vecmeistars Zigurds Neimanis. Dzirdēsim arī trio “Saldais”, kura sastāvā šoreiz uz skatuves kāps Zane Dombrovska, Ērika Eglija un Lelde Dreimane. “Trio “Saldais” tapa no satikšanās idejā un laba garastāvokļa. Dziedam populāru latviešu dziesmu saldās kaverversijas, kuras iedvesmu brīžos un dažādu notikumu iespaidā pašas kopā esam radījušas,” stāsta Z.Dombrovska, kuru aicinājām uz plašāku sarunu.
– Jelgavā kāpsiet uz skatuves “Dziedošo aktieru salidojumā”. Pirms kļuvāt par aktrisi, Latvija jūs vispirms iepazina kā dziedātāju. Vai ar vienu no šīm profesijām sevi asociējat vairāk nekā ar otru?
Es priecājos un jūtos tiešām izredzēta, ka varu būt gan uz mūzikas, gan teātra skatuves. Tā ir liela bauda un arī liela greznība baudīt šīs it kā līdzīgās un tomēr tik atšķirīgās skatuves. Varu tikai pateikties Dievam, liktenim un maniem brīnišķīgajiem skolotājiem, ka šādu iespēju man dzīve ir dāvājusi. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nevis es esmu izvēlējušies šo profesiju, bet profesija ir izvēlējusies mani. Un mans ceļš mūzikā un skatuves mākslā ir bijis gana raibs un nemaz ne tik rozēm kaisīts, bet tas vienmēr ir kaut kur vedis un es esmu tam sekojusi, un turpinu to darīt.
– Viena no jūsu pirmajām lomām bija Krista Nacionālā teātra izrādē “Adata”, par to arī tikāt nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Pirms tam atveidojāt Mariju “Vestsaidas stāstā”. Kad sapratāt, ka gribētu būt aktrise?
Man vienmēr ir bijis svarīgi iedziļināties tajā, ko daru, un godprātīgi attiekties pret darbu. Kad pirmo reizi nokļuvu Latvijas Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves, es biju dziedātāja un pat nesapņoju par aktrises profesiju. Bet, esot tur, teātra vidē, sapratu – jā, man gribas ar teātra aktieriem sarunāties vienā valodā, profesijas valodā, un vienīgā iespēja toreiz bija stāties Kultūras akadēmijā, ko arī izdarīju. Par spīti dažādiem sarežģījumiem, mani uzņēma dramatiskā teātra aktiera mākslas nodaļā uzreiz otrajā kursā, un tas bija Edmunda Freiberga un Annas Eižvertiņas kurss, kas tika audzināts tieši Nacionālajam teātrim. Paralēli studijām akadēmijā es spēlēju arvien jaunas lomas uz Nacionālā teātra lielās skatuves un pēc akadēmijas beigšanas tiku uzņemta Nacionālā teātra aktieru štatā. Lietas notika pašas, un es tām ļāvos, piedalījos un baudīju.
– Vai aktierim, kurš ir izkopis savu balsi un var arī dziedāt, teātrī ir priekšrocības?
Ir un nav. Nacionālais teātris ir ļoti muzikāls, trupā ir ļoti daudz talantīgu, ar skaistām balsīm apdāvinātu aktieru. Muzikālās izrādēs dziedātprasme un nošu zināšana, protams, ir priekšrocība, bet lomu sadalē bieži vien skaistas lomas vietā tomēr tiek iedalīts darbs teātra koncertos.
Bet gadā iestudējumu ir tik, cik nu to ir. Es ļoti spilgti atceros, cik ļoti gaidīju, kad man beidzot būs iespēja nospēlēt kādu lomu bez dziedāšanas. Un tā pēc sešiem gadiem teātra štatā es beidzot sagaidīju – tā bija Agneses loma Ināras Sluckas režisētajā izrādē “Zudušo laiku citējot”. Tas bija skaists izaicinājums un gandarījums par paveikto.
– Jau teju divus gadus vairs neesat Nacionālā teātra štata aktrise. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?
Reizēm dzīvē pienāk tādi brīži, kad gribas vienkārši padzīvot sev. Pārskatīt savas prioritātes, papildināties un ļauties liktenim, pamēģināt šai dzīvē vēl kaut ko. Es nekādā ziņā neaizgāju no aktiera profesijas, un arī ar savu teātri man joprojām ir brīnišķīgas un tuvas attiecības, tikai nu jau citā kvalitātē – vairāk piedaloties izrādes veidotāju komandā kā muzikālajai producentei, veidojot izrādes skanisko un muzikālo noformējumu. Šobrīd tiešā veidā vairāk nekā ar teātra mākslu nodarbojos ar mūziku, bet joprojām esmu arī uz skatuves.
– Vai aiziešana no štata kādā veidā veicinājusi jūsu kā aktrises kvalitāšu attīstību? Nupat izziņoti 2018./2019. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” teātra balvas pretendenti. Jūs tai esat izvirzīta ne vairs kā debitante (par Kristas lomu “Adatā” 2007. gadā) vai jaunā skatuves māksliniece (par Agneses lomu izrādē “Zudušo laiku citējot” 2013. gadā), bet jau kā gada aktrise par Aleksandras Beļcovas lomu mūzikas un mākslas atbalsta fonda “Kultūrmarka” izrādē “Meistars un Aleksandra”.
Esmu ļoti priecīga būt šajā teātra elitē. Katram cilvēkam viņa darba novērtējums ir ļoti svarīgs. Un esmu ļoti laimīga, ka man tika uzticēta Aleksandras loma, bet vislielākais prieks, protams, ir satikt domubiedrus mākslā, satikt savu režisoru – Ināru Slucku, jo gan “Zudušajam laikam”, gan “Meistaram un Aleksandrai” viņa ir režisore. Mēs sadarbojamies jau ļoti sen, burtiski tikko es ienācu teātrī. Uzreiz pēc “Adatas” Latvijas Nacionālajā teātrī tika iestudētas izrādes “Vadonis” un “Leo. Pēdējā bohēma”, un man tajās bija jāspēlē galvenā sieviešu loma. Abām izrādēm režisors bija Edmunds Freibergs, savukārt Ināra pie viņa toreiz stažējās. Tieši ar Ināru man bija visvairāk jāsadarbojas lomu tapšanas laikā.
– Aktieri paralēli pamatdarbam teātrī mēdz piedalīties vēl arī citos projektos – spēlēt citu teātru izrādēs, filmēties, ierunāt multfilmas, reklāmas, dublēt filmas, sniegt koncertus un tamlīdzīgi. Arī režisori šodien ir mobili – iestudē izrādes dažādos teātros. Vai nākotnē, jūsuprāt, varētu veidoties situācija, ka mēs vairs nerunājam par štata un ārštata aktieriem, ka aktieri vairs nav saistīti ar konkrētu teātri, bet gan noteiktiem projektiem? Vai tomēr piesaiste vienai ēkai vienmēr pastāvēs?
Šis ir jautājums, par kuru domāju arī tajā periodā, kad manī brieda lēmums par aiziešanu no štata vietas, un sapratu tikai to, ka teātris tāpat kā cilvēki un laikmets šobrīd ļoti strauji mainās un attīstās. Es personīgi ticu teātra mākslai, kas tomēr balstās tradīcijā. Teātris ir dzīva māksla, un es varu tikai novēlēt tam šajā tehnoloģiju un pārmaiņu laikmetā joprojām palikt uzticīgam sev, savām pamatkvalitātēm un tradīcijām.
– Koncertā Jelgavā uzstāsieties trio “Saldais” sastāvā. Kā tas izveidojās?
Trio “Saldais” tapa no satikšanās idejā un laba garastāvokļa. Kopā ar kolēģi un draudzeni aktrisi Ditu Lūriņu izdomājām, ka līdzās jau pierastām un zināmām teātra dziesmām, kuras parasti lūdz koncertos nodziedāt, gribas savā repertuārā iekļaut kaut ko jaunu. Un izaicinājām sevi dziedāt tieši tādas dziesmas, kuras vienmēr ir patikušas, bet nekad neesam varējušas nodziedāt, jo oriģināli tās izpilda dziedātāji vīrieši. Tad nu mēs nolēmām, ka ir laiks šīs dziesmas “pārtulkot” sieviešu valodā un ar mazu, nevainīgu ironiju kārtīgi izpriecāties ar tām.
Ilgi nebija jāgaida – saņēmām uzaicinājumu piedalīties Latvijas Televīzijas rīkotā Mātes dienai veltītā koncertā un šim notikumam par godu arī radījām savu pirmo “nedarbu” – redzējumu par grupas “Līvi” dziesmām “Es karājos tavā bizē” un “Ar tevi kopā man nav bail”. Vēlāk sveicām TV3 sezonas atklāšanā ar “Apvedceļa” “Zemenēm saldajā”, “Spēlmaņu naktī” kolēģiem veltījām “Prāta vētras” “Plaukstas lieluma patieso pavasari”, un tā no dziesmas pa dziesmai izveidojās vesela programma.
Šobrīd grupā esam četras dalībnieces – Dita Lūriņa, Ērika Eglija, Lelde Dreimane un es – un koncertos uzstājamies pārmaiņus, jo trio “Saldais” pamatā ir “platforma”, kurā mēs satikāmies, lai kopā radītu un realizētu kādu jauku muzikālu ideju sveicienam, apsveikumam vai vienkārši muzicētu sev pašām par prieku. Mēs to saucam par saviem “nedarbiem” popmūzikā.
– Kāds ir jūsu repertuārs?
Dziedam populāru latviešu dziesmu saldās kaverversijas, kuras iedvesmu brīžos un dažādu notikumu iespaidā pašas kopā esam radījušas. Muzikālos aranžējumus un ierakstus veidoju un producēju es, jo man ļoti patīk mūzikas aranžēšana, aizrauj studijas darbs un ierakstu process.
Jelgavas koncertā dziedāsim trīs dziesmas – “Bize ar tevi kopā”, “Zemenes saldajā” un “Meitenes vēl pasakām tic”, kas ir seriāla “Viņas melo labāk” tituldziesmas versija. Visas trio “Saldais” dalībnieces esam filmējušās seriālā.
– Jūsu muzikālās gaitas sākās Aucē?
Jā, mēs dzīvojām nelielā mājiņā aiz Vecauces pils, un pilī bieži notika dažādi kultūras pasākumi. Mans tētis ir ģitārists un ballīšu muzikants, līdz ar to mūzika jau no bērnības ir vienmēr skanējusi mūsu mājās. Un es sešus gadus mācījos klavieru klasē Auces bērnu mūzikas skolā, no kuras nākuši arī mani ilggadējie partneri mūzikā Raimonds un Oskars Petrauski un arī producents Kaspars Ansons.
– Vai palaikam sanāk arī atgriezties Aucē? Kādu atceraties laiku, kad no mazpilsētas nolēmāt doties uz Rīgu?
Pēdējā laikā Aucē esmu ļoti reti. Tikai tik, cik apciemot tēti un omi. Es jau kopš četrpadsmit gadu vecuma esmu Rīgā. Toreiz vēl tikai astotajā klasē mācījos, kad jau iestājos Rīgas Doma kora skolā, un tā arī mana dzīve pārcēlās uz galvaspilsētu. Laiks, kurā notika šīs pārmaiņas, man bija ļoti personīga un sāpīga zaudējuma pilns, un es par šo periodu nekādas atmiņas cenšos neglabāt.
– Kādi ir jūsu tuvākie radošie plāni?
Šobrīd ļoti intensīvi strādāju pie diviem vērienīgiem projektiem sadarbībā ar Nacionālo teātri. 23. augustā Rojā notiks īpašs “Baltijas ceļa” trīsdesmitgadei veltīts koncertuzvedums “Es rakstu tavu vārdu: Brīvība” ar ļoti skaistu un reti atskaņotu Nika Matvejeva mūziku, kas uzrakstīta trīs ciklos ar Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa un Pola Eliāra vārdiem. Koncertuzvedumā piedalīsies Nacionālā teātra dziedošie aktieri, un tā režisors ir Gundars Silakaktiņš. Bet jau 19. septembrī Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde “Katls” Ināras Sluckas režijā, un es šai izrādei veidoju skaņas noformējumu. Paralēli turpināšu spēlēt izrādēs “Meistars un Aleksandra”, “Man 30 gadu”, kā arī filmēties Māra Martinsona filmas “Jaungada taksometrs” otrajā daļā, kas pirmizrādi piedzīvos jau šī gada decembrī. Turpināšu arī koncertdarbību gan individuāli, gan ar trio “Saldais”, novembrī kopā ar Gundaru Silakaktiņu patriotiskā programmā “Divu roku siltumā”, bet decembrī ar Ditu Lūriņu un Aigaru Voitišķi programmā “Kamīns un vīns”.
