Ar Egitu Matulēnu un Inetu Ameriku-Ivanovu tiekamies Jelgavas Biznesa inkubatorā, kur jaunās uzņēmējas pašlaik izdzīvo pirmsinkubācijas periodu, saņemot atbalstu un apgūstot jaunas zināšanas, kas nepieciešamas, sperot pirmos soļus uzņēmējdarbībā. Egita un Ineta, kuras pazīstamas kopš vidusskolas, vairāku gadu garumā lolojušas savu sapni par sociālo uzņēmumu un pakalpojumu “Pēcpusdienas māja” un šobrīd ir piemērotu telpu meklējumos.
Pakalpojums paredzēts 1.–4. klašu audzēkņiem un bērniem, kuri tikko pabeiguši bērnudārzu, uzsvaru liekot tieši uz pirmklasniekiem. “Mums abām ir bērni, un abas esam sastapušās ar situāciju, ka 1. klasē skola beidzas agri. Tie ir pulksten 12, viens vai divi, un vecākiem jādomā, ko darīt – strādāt pusslodzes darbu, ievest ģimenē kādu, kas bērnu pieskatīs, vai bērnu atstāt skolā pēcpusdienas grupā. Tā radās ideja par Pēcpusdienas māju, kur bērni varētu pavadīt savu laiku, līdz vecāki beiguši darbu,” idejas izklāstu iesāk Egita. Tā būtu vieta, kur bērniem ne tikai fiziski pavadīt laiku, bet arī mācīties atpazīt emocijas, tikt galā ar ikdienas situācijām, sadarboties ar vienaudžiem un arī pieaugušajiem.
Atbalsts bērniem un vecākiem
Pēcpusdienas māju iecerēts maksimāli pielāgot mājas videi, atklāj Ineta. “Tas nozīmē, ka bērnam netiek uzlikta papildu slodze, no skolas dodoties uz kārtējo skolu. Vēlamies, lai tā būtu vieta, kur bērns var būt pats. Ja viņam skolā bijusi slikta diena, viņš drīkst atnākt un to droši pateikt. Pati esmu sociālā darbiniece ar lielu pieredzi, un ar konkrētām metodēm mēģināsim bērnu atkal “uzlikt” uz pozitīvās vibrācijas, lai viņš saprastu, ka slikta diena ir vienkārši diena, kas jāpārdzīvo,” viņa stāsta.
Inetas meita uzaugusi mammas darbavietā, arī dēls rudenī sāks skolas gaitas. “Negribētu, ka bērns atkal sēž, pilda kādus darbiņus vai zīmē, tas ir ļoti nogurdinoši. Tāpat skolu pagarinātās grupas vada pedagogi, kuri savu slodzi jau nostrādājuši un arī ir noguruši, un tas ir normāli. Viņiem varbūt nav liela entuziasma darboties ar bērniem, risināt konfliktus, un tas arī nav viņu uzdevums. Esam piedzīvojušas situācijas, kur šķiet, ka pedagogs varēja mazliet vairāk iesaistīties, ja redzēja, ka bērniem bija strīds, kas netika atrisināts. Bērns pēc tam atnāk mājās uzvilkts, un viņš nevar būt gatavs nākamo dienu uzsākt ar mierīgu sajūtu, ka konflikts ir izrunāts un viss ir pagājis. Šādi satraukumi krājas un noved pie veģetatīvās distonijas, pašapziņas trūkuma, agresijas. Skolās agresijas līmenis ir ļoti augsts, pedagogi nespēj to atrisināt, un tas arī nav viņu uzdevums. Viņu uzdevums ir mācīt bērnu, bet ne iedziļināties viņa emocijās. Ne visur ir sociālais darbinieks, ja ir, tad viens uz visu skolu. Vēlamies, lai Pēcpusdienas māja būtu vieta, kur mēs ar savu profesionālo un dzīves nostāju būtu atbalsts bērniem un arī viņu vecākiem. Negribam norādīt, ka viņi kaut ko dara nepareizi, bet vēlamies sniegt atbalstu. Arī mums, vecākiem, nepietiek spēka visu atrisināt, sevišķi, ja nav pietiekamu zināšanu,” saka Ineta.
Savā pakalpojumā Egita un Ineta īpaši domā par pirmklasniekiem. “1. klase ir visgrūtākais posms – uzsākot skolu, bērns nokļūst uz pavisam citas planētas. Tas vairs nav bērnudārzs, kur auklīte vai pedagogs pasaka, kas tagad visiem jādara. Skolā bērnam pašam jāsaprot, kā regulēt savu dienu. Nozvana zvans, visi iet starpbrīdī. Bet ko dara starpbrīdī? Pēdējos piecus gadus dzīvoju Vācijā un strādāju par asistenti bērnam autistam. Latvijā asistentu sistēmas vēl nav, bet būtu ļoti noderīgi par to sākt runāt, lai ievadītu bērnu skolas atmosfērā. Tas ir ļoti svarīgs process, lai nesāktos uzvedības vai mācīšanās problēmas,” tā Ineta. Egita papildina – bērnam ir būtiski just atbalstu un arī dzirdēt, ka satraukties ir normāli. Tikpat svarīgi ir iedot instrumentus, kā ar satraukumu tikt galā.
Mācīsies uzņemties atbildību
Kāda praksē iecerēta Pēcpusdienas māja? Idejas autores stāsta – bērnam būs pieejamas vairākas iekārtotas istabas, no kurām viņš pats varēs izvēlēties sev tajā brīdī nepieciešamāko. Piemēram, vienā telpā pedagoga vadībā atstāt savas sliktās emocijas, otrā – mierīgi pameditēt. Miera istabā, iespējams, būs arī siltās smiltis, bet negatīvās emocijas varēs atdot boksa maisam vai spilveniem. Iecerētas arī aktīvās telpas, kur būs iespējams nodarboties, piemēram, ar cigun vingrošanu, kuru apguvusi Egita. Kādam citam tajā brīdī svarīgāk būs spēlēties svaigā gaisā. Iecerēts atvēlēt telpu arī mājasdarbu pildīšanai, taču tā nebūs prioritāte.
“Noteikti gribas arī virtuvi ar lielu galdu, kur visiem sanākt kopā, uzvārīt tēju, parunāties un noskaņoties dienas otrajai daļai,” stāsta Egita. Plānots, ka bērni varētu arī mācīties paši pagatavot vienkāršus ēdienus, piemēram, uzsmērēt sviestmaizi vai uzcept olu, taču tas vēl jāsaskaņo ar atbildīgajām iestādēm. “Kad dēls apmeklēja Vācijas bērnudārzu, viņam ļoti patika gatavošanas otrdienas. Bērni cepa bulciņas, ko pēc tam vakarā nesa mammai. Caur gatavošanu viņi gūst pozitīvo. Savukārt tējas dzeršana iecerēta vairāk kā process, kopā būšana, kur katrs pastāsta, kas šodien noticis labs, kas slikts. Mācīsimies dalīties nekautrējoties,” tā Ineta. Iecerēts arī nodrošināt bērna nokļūšanu no skolas līdz Pēcpusdienas mājai, tāpēc vecākiem par to nebūs jāsatraucas.
“Šī strukturētā vide netiek uzspiesta, bet dota kā izvēle. Caur brīvo gribu bērnam nākas mācīties uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un apgūt arī sociālās iemaņas – sadarboties ar vienaudžiem, apkārtējiem, risināt problēmas. Ja vecāki vai pedagogs bērnam pasaka – beidz, tā nedari, redz, kas sanāk! –, viņš neiemācās, ko tad izdarījis nepareizi. Pašam ejot soli pa solim un sastopoties ar problēmu, viņš mācās saprast, ka varbūt tā nevajadzēja darīt un labāka izvēle tobrīd būtu bijusi iet laukā spēlēties. Viņam nākas domāt pašam, nevis izpildīt to, ko prasa pieaugušie,” Ineta uzsver.
60 kvadrātmetru un zaļā zona
Egita, strādājot skolā ar pirmo klašu bērniem, novērojusi, ka daudziem ir grūtības dažādās situācijās saprast, kā rīkoties. “Zīmēšanas stundā puisim nav zīmēšanas lapas. Viņš stāv pie plaukta, kurā ir lapas un krāsas viņa klasei, un viņš to zina. Ko tu varētu darīt, lai tiktu pie lapas? Bet mazais cilvēks ir ieciklējies uz to, ka viņam tās nav, un tas var novest līdz histērijai un pārdzīvojumiem. Kas notiek, kad bērnam atnāk pakaļ vecāki? Mamma prasa, vai tev ir dienasgrāmata, viņš atbild – nē, nav, un skrien pakaļ uz klasi. Tā vēl ar citām lietām. Bērns nedomā. Viņam atkal ir viens pieaugušais, kurš saka, kas tagad jādara. Tad vecākiem ir jautājums, kāpēc bērns ir tik izklaidīgs, bet viņi jau neveicina bērna patstāvību. Bērns drīkst aizmirst lietas, drīkst nopelnīt divnieku par neizpildītu mājasdarbu, drīkst nenodot projektu, bet tam visam būs sekas. Sekas ievēro gan skolā, gan mājās, un tad ar bērnu runā gan skolotāji, gan vecāki,” viņa skaidro.
“Esmu organizējusi un vadījusi vairākas bērnu nometnes, Jelgavā darbojos kā brīvprātīgā ar sociālā riska ģimenēm. Redzot to visu un arī audzinot savus bērnus, rodas idejas, kas būtu jādara citādi, jo tas šķiet jēgpilni un vajadzīgi,” par Pēcpusdienas māju saka Egita, kura savulaik piedalījusies arī alternatīva bērnudārza izveidē Jelgavā.
Lai varētu īstenot ieceri par Pēcpusdienas māju, Egita un Ineta šobrīd ir telpu meklējumos. Tā kā pakalpojumu iecerēts piedāvāt 20 bērniem, saskaņā ar normatīvajiem aktiem nepieciešams vismaz 60 kvadrātmetru koplietošanas telpu. Ir izskatīti dažādi varianti, taču telpu īre būtiski sadārdzinātu pakalpojumu. Jaunās uzņēmējas cer, ka ar savu ideju uz draudzīgiem nosacījumiem spēs uzrunāt kādu, kura īpašumā Jelgavā vai tās tuvā apkārtnē ir atbilstošas telpas, kas netiek izmantotas. Svarīgi, lai blakus būtu zaļā zona laika pavadīšanai svaigā gaisā. “Vēlamies minimizēt izmaksas, kas rastos vecākiem, lai bērns varētu šo pakalpojumu izmantot. Varbūt ir kāds, kurš šobrīd nedzīvo Latvijā, bet būtu gatavs mums atvēlēt savas telpas. Ticam, ka varianti var būt daudzi un dažādi,” tā Egita un Ineta, kuras ir gatavas arī ieguldīt telpu labiekārtošanā.
Tā kā Pēcpusdienas māja iecerēta kā sociālais uzņēmums, ar laiku paredzēts pakalpojumu klāstu paplašināt, piemēram, rīkojot spēļu vakarus vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem bērniem.
