“Padzīvosim zaļi” – tāds moto dots šīgada Starptautiskajam amatnieku plenēram, kas 7. septembrī amatu meistarus un interesentus Dobeles Amatu mājā un vēsturiskajā Tirgus laukumā pulcēs jau devīto reizi. Savas darbnīcas un meistarklases piedāvās arī Dobeles Tautas lietišķās mākslas studija “Avots”, kas turklāt šogad svin apaļo 50. jubileju. Studijas pulcēšanās, darba un radošās apmaiņas vieta jau deviņus gadus ir Dobeles Amatu māja un pilsētas kultūras nama austuve. Pirms plenēra uz sarunu aicinājām ilggadēju studijas dalībnieci un pašreizējo vadītāju audēju Intu Jansoni.
“No veļiem uz cīruļiem”
Studijas jubileju šoruden iecerēts atzīmēt ar izstādi “No veļiem uz cīruļiem”, stāsta I.Jansone. To varēs iekārtot, kad tiks atbrīvota Amatu mājas izstāžu zāle, kas šobrīd vēl ir aizņemta ieilgušo kultūras nama remonta iepirkumu dēļ. Izstādes nosaukums I.Jansonei atnācis jau pirms gadiem pieciem, kad bijusi doma par savu personālizstādi. Tomēr sapratusi, ka tik daudz darbu radīt nebūs laika, taču studijas jubileju ar izstādi gan var atzīmēt.
Nosaukumam esot vairāki slāņi – kā kārtainai kūkai. Racionālākais – periods no rudens līdz pavasarim rokdarbniecēm ir visaktīvākais. Savukārt citā skaidrojumā veļi simbolizē senču etnogrāfisko mantojumu, kā, piemēram, tautiskās zeķes un cimdus, tradicionālos brunčus un plecu lakatus, baltu linu kreklu. “Tad nāk vidusdaļa, kura neparādās nosaukumā, bet kurai arī ejam cauri, – Ziemassvētki. Tās ir gada beigas, tas ir baltums, greznība, smalki izšuvumi vai adījumi, balta mežģīne vai balts galdauts. Tālāk, ejot uz cīruļiem, nāk pavasaris – jaunas vēsmas, kur varam izpausties ar jaunradi, košām krāsām, brīvību,” par iecerēto izstādi stāsta I.Jansone.
Amata un daiļamata meistari
Šogad aprit ne vien 50 gadu kopš studijas dibināšanas, bet arī 40 gadu, kopš tai piešķirts Tautas lietišķās mākslas studijas nosaukums. “Desmit gadu laikā kolektīvs sasniedza ļoti nozīmīgu līmeni. Padomju laikā šos nosaukumus nepiešķīra tāpat vien – tas bija pamatīga darba novērtējums. Tāpat kā pastāvēja tautas kori, deju kolektīvi un pūtēju orķestri. Šodien tautas daiļamata meistara apliecinājumu vairs nepiešķir. Tiek runāts, ka to vajadzētu atjaunot, bet trūkst kritēriju, kā to mūsdienās darīt,” stāsta I.Jansone. “Avots” var lepoties, ka tā pulkā ir arī viena tautas daiļamata meistare audēja, kura jau sasniegusi 80 gadu slieksni, taču joprojām strādā un piedalās izstādēs.
Amata meistarus savukārt apvieno Latvijas Amatniecības kamera, taču pastāv atšķirība starp tiem un tautas lietišķās mākslas meistariem. “Sākuma ceļš potenciālajam tautas daiļamata meistaram un Amatniecības kameras meistaram ir kopīgs. Vienalga, vai esi mūrnieks, kalējs, skursteņslauķis, audējs vai adītājs, tev savs amats ir tiešām jāprot un jābūt kvalitātei. Taču Amatniecības kameras mērķis un uzdevums ir sagatavot kvalitatīvus, prasmīgus amatniekus kā mazos uzņēmējus, kuru darbs ir viņu maize. Taču attiecībā uz tautas lietišķo mākslu – jā, mēs arī darinām un mums arī ir pasūtījumi, bet tas ir otršķirīgi. Tautas daiļamata meistara un arī studijas uzdevums ir pilnveidot savas prasmes un nodot tās tālāk, apmācīt jaunos interesentus, piedalīties izstādēs, nodarboties ar pētniecību. Šajā vietā mūsu ceļi šķiras,” viņa skaidro. Vai pašam rokdarbniekam meistara nosaukums ir svarīgs? “Domāju, tas ir svarīgs. Tas apliecina sava veida kvalifikāciju, zināšanas un prasmes,” spriež I.Jansone.
Tāpat pastāv neskaidrības terminoloģijā – Latvijā paralēli pastāv tautas lietišķās mākslas studijas, pulciņi, rokdarbu kopas, kuru darbība ir līdzīga, bet nosaukumi atšķiras. Šim jautājumam veltītu diskusiju marta vidū iniciēja Bauskas tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja Sanita Behmane-Baibakova.
Krāsos un knipelēs
Kā liecina Dobeles Amatu mājas apkopotā informācija, aušanas pulciņš Dobelē izveidojās 1969. gadā, bet pēc gadiem tam pievienojās pinēji un adītāju grupa. Bija laiks, kad studijā darbojās pat 70–80 cilvēku. Kopš dibināšanas līdz pat 2003. gadam kolektīva vadītāja bija Erna Embovica, kuras vadībā studija arī piedzīvoja ziedu laikus, pulciņš ieguva Tautas lietišķās mākslas studijas “Avots” vārdu. 2003. gadā studijas vadību pārņēma Antra Kārkla, kopš 2004. gada to vadīja Iveta Mitrevica, tad 2007. gadā vadību uzņēmās Kristīne Jankeviča, 2010. gadā par vadītāju sāka strādāt Edīte Bēvalde, 2012. gadā – Eva Kulmane. Kopš šī gada februāra studiju vada I.Jansone.
Studijā darbojas audēju grupa, adītāju grupa, keramiķe Daina Petere. Daina Ieviņa, kura gan ada, gan auž, ir arī viena no zinošākajām dzijas krāsošanā ar augiem. No septembra iecerēts desmit nodarbību cikls, kurā viņa dalīsies savās zināšanās. Par jaunumiem runājot, no oktobra interesenti nelielā grupā tāpat varēs mācīties mežģīņu knipelēšanu – mežģīnes sastopamas arī latviešu etnogrāfiskajā tautas tērpā: vairāk gan Vidzemes un Latgales aubēs un priekšautos.
Stelles līdzi nepaņemsi
Ideja par mežģīnēm savā ziņā radusies pēc nesenā ceļojuma uz Franciju, kur tika skatīti izcili darbi. Un pamanīti arī vietējo rokdarbnieku skumjie smaidi. “Tās cienījamās kundzes un kungi, kas, piemēram, darina mežģīnes, izšuj, ir pēdējā paaudze, kura to prot. Labākajā gadījumā viņu rokdarbu piederumi nonāks muzeja vitrīnā. Mums šīs prasmes vēl ir dzīvas, bet arī nevaram paļauties, ka viss kārtībā un vēl 150 gadu varam dzīvot bez raizēm. Tā nav,” saka I.Jansone.
Viņa teic – rokdarbi prasa laiku un pacietību, bet sabiedrībā pašlaik valda ideoloģija, ka visu vajag ātri un tūlīt. “Jaunie nāk, bet salīdzinoši maz. Tam jāvelta laiks. Īpaši tas attiecas uz aušanu – adīkli var paņemt visur līdzi, un darbiņš iet uz priekšu, bet, lai austu, ir jānāk uz studiju. Savas stelles var gādāt, ja tiešām grib ar to nodarboties. Aušana ir ļoti netīrs un skaļš darbs, mājās stellēm ir vajadzīga atsevišķa istaba. Turklāt tas ir arī fiziski smags darbs, kas prasa milzīgu pacietību.”
Neattapties peļķē
Lai gan rindas uz stellēm kā savulaik padomju un vēl 90. gados šobrīd, šķiet, studijās neveidojas, tomēr I.Jansone aušanai redz nākotni. “Ja apgūst pamatu, var radīt arī kaut ko ļoti mūsdienīgu. Līdzīgi kā adot – ja apgūti pamati, var noadīt gan etnogrāfisku cimdu vai zeķi, gan arī kaut ko pavisam modernu.”
Ja salīdzina, kādi darbi tika darināti vēl pirms gadiem 30–40 un kādi top šodien, I.Jansone secina – līdz ar paaudžu maiņu un lielāku iekšējo brīvību esam kļuvuši košāki, krāsaināki. “Daļa vecākās paaudzes sievu baidās izmantot košās krāsas, jo viņām ir cita skola. Kāds piesauks padomju laikus kā baiso bubuli, bet iekārta, kurā dzīvojām, bija tikai fons. Tolaik uzskati bija kanoniski – viss latviskais ir piezemētos toņos: brūnie, pelēkie, zaļganie un nekā koša. No vienas puses, tas ir pareizi, jo lielākā krāsu skola ir dabā. Bet šodien var just arī daudz lielāku brīvību un iekšējo prasību pēc košuma un krāsainības.”
Kaut arī I.Jansone neiebilst pret modernajiem rokdarbiem, kur salīdzinoši īsā laikā var iegūt rezultātu, viņa teic – šajā ziņā ir jābūt uzmanīgiem, sevišķi tautas lietišķās mākslas studijām. “Es tos saucu par rokdarbu rasoliņiem, ko amatnieki ir aicināti masu pasākumos rādīt publikai, garāmgājējiem. Tam ir sava vieta, un tur tas ir labi, bet jābūt uzmanīgiem. Ja nemanot sākam izpausties tikai šajā jomā, varam attapties seklā peļķē. Tautas lietišķā māksla – aušana, adīšana, klūdziņu pīšana – nav ātrs rezultāts. Tas ir lēns, piņķerīgs, nogurdinošs, milzīgu pacietību prasošs, laikietilpīgs darbs. Studiju uzdevums būtu turēties pie pamatvērtībām, nenoliedzot arī visu citu, kam ir savs laiks un vieta.”
Sāk ar tamborēšanu
Tautas lietišķās mākslas studiju “Avots” Dobelē I.Jansone apmeklē kopš 2003. gada. Pirmos rokdarbus viņai ierādīja krustmāte – tās bija tamborēšana, adīšana un izšūšana. “Kad mācījos 4. klasē, notamborēju baltu vasaras džemperīti,” savu pirmo veikumu atminas I.Jansone. Izšūšana pie sirds negājusi, tamborēšana gan. Krustmāte arī “izdresējusi” smalku mežģīņu tamborēšanā – tas darīts ar “milzīgu, smalku metāla adatu, tā ka pirksts caurs līdz asinīm”.
I.Jansonei ļoti paticis apmeklēt lietišķās mākslas izstādes, taču šķitis, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Lai nu ko, bet toreiz iedomāties sevi pie stellēm viņa nevarēja. Jau brieduma gados tomēr mēģinājusi iestāties studijā, taču toreizējā vadītāja E.Embovica atteikusies uzņemt dalībnieci bez aušanas prasmēm. Kad, sagaidījusi 80. jubileju, cienījamā meistare devās pelnītā atpūtā, viņas vietā stājās A.Kārkla. Tika izveidota jauna grupa, un varēja pieteikties arī interesenti, kuri gribēja mācīties aušanu no pamatiem.
Strādā bez palīgierīcēm
Šodien I.Jansone ir labi pazīstama audēja, kas studijas vārdu nes izstādēs – piedalījusies Latvijas mēroga dvieļu izstādē Cēsīs, Latvijas novadu segu izstādē Kuldīgā. Jau gadus sešus auž pamatā tautiskos brunčus. “Esmu no tiem reliktiem, kas auž Zemgales rožu, zvaigžņu brunčus un strādā bez palīgierīcēm,” saka audēja. Ja brunču pasūtītājs interesējas arī par kreklu, audēja iesaka studijas rokdarbnieci Lindu Medisoni, kura gan šuj, gan izšuj kreklus, savukārt Anita Ķipsne, kura arī darbojas studijā, auž jostas. Uz 2013. gada Dziesmu svētkiem I.Jansone arī pati tika pie jauna tautastērpa.
Plenērā būs pārstāvētas arī Ligitas Ozolnieces vadītās tautas lietišķās mākslas studijas “Nākotne” (Glūda) un “Līve” (Līvbērze), ar kurām dobelnieces draudzējas jau daudzus gadus. “Avotam” ir arī vēl citi draugi – tā katru maiju rokdarbnieces piedalās apsējībās “Ausekļu dzirnavās”, adītājas brauc arī uz vasaras nometnēm Mazirbē, Košragā, nesen atgriezušās no Hāpsalu. Arī I.Jansone regulāri papildina zināšanas semināros, amata noslēpumi mēdz atklāties arī pavisam nejauši dzirdētās sarunās. Tomēr viņa secina: “Jebkura amata prasmes un kvalitātes, nav svarīgi, kas tas būtu par rokdarbu, attīstīsies, tikai praktiski darot, nevis no gudrām runām un bilžu skatīšanās.”
