Par neredzamajiem, nedzirdamajiem, pieviltajiem un tiem līdzīgajiem
Vientulība nogalina – tāpat kā smēķēšana, alkohols un liekais svars. Vientulība ir lipīga, bet ar to var cīnīties. Cik bīstama cilvēka veselībai ir vientulība? Vientulība: kas tā ir, un kā ar to cīnīties. Vientulība – mīlestības trūkums, slikta rakstura sekas vai lielā izdevība. Jūtos vientuļš: kā rīkoties? Psihoterapeite: kā atšķirt vienatni no vientulības. Vientulība divatā… Kāpēc mēs esam nelaimīgi attiecībās.
Šādi virsraksti, interneta meklētājā ierakstot atslēgas vārdu “vientulība”, tiek piedāvāti kā pirmie. Tie ne vien aicina iepazīties ar vientulības cēloņiem un sola sniegt padomus, kā to pārvarēt, bet arī brīdina par iespējamām (pat letālām) sekām. Starp citu, tieši internets, kurš tik dāsni piedāvā dažādus padomus, kā cīnīties ar vientulību, mūsdienās nereti ir arī vide, kurā cilvēki rada aplamu priekšstatu par to, kā patiesībā jūtas. Ja sociālajos tīklos, kas mūsdienās ir vieta, kur nav nekas neparasts paziņot par izmaiņām ģimenes stāvoklī, dažādiem sasniegumiem, ceļojumiem un lieliskajām nedēļas nogalēm, kāds publicē šķietami laimīga cilvēka fotogrāfijas, kāpēc gan apkārtējiem domāt, ka kaut kas nav kārtībā? Tomēr, kā pierādījies, aiz platajiem smaidiem mēdz slēpties arī dziļa depresija, ko nepamana pat tuvākie.
Šo tēmu stāstu krājumā “Vientulības ministrija” risina arī rakstniece Sabīne Košeļeva. Jaunā autore latviešu literatūrā ienāca 2015. gadā ar romānu “Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts”, kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”. Savukārt “Vientulības ministrijā” darbojas trīsdesmitgadniece Zita, kura līdz šim dzīvi vadījusi mīļākās statusā, Eldars, kurš slāj pāri ielai, acis no telefona ekrāna neatrāvis, viņš un viņa, kurus nekad nekas nav saistījis, nesaista un diezin vai arī kādreiz saistīs, piecgadīgs puika, Austra, kura laulībā nodzīvojusi 43 gadus un izaudzinājusi trīs meitas, Skārleta un Oļegs viņas galvā. Viņi ir tik dažādi, bet visi – vientuļi.
“Vientulības epidēmija populācijā pakāpeniski izplatījusies trīs desmitgažu laikā, taču kritiskus apjomus tā sasniegusi pēdējā dekādē, strauji pieaugot psihosomatisko saslimšanu, atkarību un pašnāvību skaitam. (..) Vientulība ir kulturāls konstrukts, kas radies mūsu dzīvesveida rezultātā, dienu no dienas dzenoties pēc sazin kā un uzlūkojot citam citu kā naidnieku, ne sabiedroto. Svarīgs vientulības aspekts ir piederēšana, kas nozīmē būt daļai no kaut kā, piedalīties un justies noderīgam. Būt vientuļam nebūt nenozīmē būt vienam, bet gan justies neredzamam, nedzirdamam, pieviltam, izmantotam, atstātam bez cerības un nodzītam,” autore raksta noslēdzošajā stāstā.
Krājumā apkopotie stāsti nākuši lēni un grūti. “Ikkatrā no tiem esmu es pati, mana dzīve un tajā sastaptie cilvēki, kuri likuši pārdomāt un apšaubīt visa jēgu un satvaru, no dusmām spert zemes gaisā un arī raudāt,” tā S.Košeļeva.
Lai arī stāsti uzrakstīti meistarīgi gan no satura, gan formas viedokļa, šķiet, tieši noslēdzošais, kam dots tāds pats nosaukums kā visam krājumam, lasītāju tomēr pārāk tieši aizved līdz krājuma morālei, kas starp rindām tāpat nolasāma. Arī tā beigas šķiet paredzamas, taču atšķirībā no visiem iepriekšējiem – dod arī cerību, ka varbūt viss tomēr būs labi. Dod cerību un rosina padomāt par cilvēkiem mums apkārt, pašiem par sevi – cik laimīgi ir viņi un cik laimīgi esam mēs paši.
Prieks, ka pēdējā laikā latviešu autori sarosījušies stāstu rakstīšanā un lasītājam ir iespēja savu grāmatu plauktu papildināt ar kvalitatīvu izdevumu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
