Satraucošā ziņa, ka šovasar atvaļinājumu sezonā veselības aprūpes speciālistu trūkuma dēļ uz laiku tika pārtrauktas plānveida operācijas Daugavpils reģionālajā slimnīcā, lika sarosīties sabiedrībai, domājot par to, cik pieejami nākotnē būs veselības aprūpes pakalpojumi un kā mediķiem notiek paaudžu maiņa. Darbinieku trūkums veselības aprūpē gan ir pasaules problēma. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, 2023. gadā pasaulē var pietrūkt 40 miljonu šajā jomā strādājošo.
Zināms, ka Latvijā sabiedrība noveco, tas pats notiek ar ārstiem. Jelgavas slimnīcā, kur pastāvīgi (neskaitot dežūrārstus) strādā 51 ārsts, viņu vidējais vecums ir 54,3 gadi. Jaunākie slimnīcas ārstu kolektīvā ir interniste Rita Smolova un ķirurgs Kaspars Vaivods. Abi sešus gadus studējuši Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Pēc tam Ritai četri un Kasparam pieci gadi pavadīti rezidentūrā, kur viņi pieredzējušu ārstu vadībā apguva savu ārstniecības jomu. Nu pagājuši daži gadi, kopš abi strādā patstāvīgi.
Grib kļūt sirds ārste
Rita Smolova Elejas vidusskolu beidzot, līdzīgi kā jaunībā mamma skolotāja Velta Smolova (viņa tajā pašā vidusskolā māca bērniem bioloģiju) pieteikusies studijām mediķos un biologos. “Tev būs grūti,” brīdinājusi māte, kad meita izvēlējusies medicīnu. “Bet vai tad vajag iet tur, kur būs vieglāk?” atbildējusi Rita, kas, kā atceras Elejas vidusskolas direktore Sarmīte Balode, mācoties skolā, bija klusa, taču mērķtiecīga un gudra meitene.
Rita stāsta, ka rezidentūrā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā ļoti daudz strādājusi Kardioloģijas nodaļā. Internista sertifikāts viņai dod tiesības ārstēt sirds, plaušu slimības un dažādas cita terapeitiska profila kaites. Ārste R.Smolova gribētu specializēties kardioloģijā. Tieši augusta beigās un septembra sākumā Francijā, Parīzē, notika pasaules un Eiropas kardiologu kongress. Savās domās jaunā mediķe bija tur. Tomēr pagaidām nodoms iet vēl vienā rezidentūrā kardioloģijā, tostarp apgūt ārzemju pieredzi šajā jomā, ir “sabremzējies”. Par šādu vēl vienu rezidentūru būtu arī jāmaksā liela nauda. Savukārt Jelgavas slimnīcā ir daudz darba, kas ļauj izmantot savas zināšanas un prasmes jau tagad. Jelgavas slimnīcā R.Smolova sāka strādāt kā dežūrārste, bet pirms tam strādāja arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālajā centrā. “Rita ir strādāt un izglītoties griboša, ļoti atsaucīga saskarsmē ar kolēģiem, iejūtīga un sirsnīga pret pacientiem,” tā jauno kolēģi raksturo Jelgavas slimnīcas virsārste Solveiga Ābola.
Atšķirībā no daudziem kolēģiem Rita nesūdzas par algu. Nav jau kam sūdzēties, ārsts pats neko neizmainīs, tikai tupinās vairāk strādāt. Tiesa, saistībā ar minēto starptautisko kardiologu kongresu, kurā dalības maksa ir apmēram 800 eiro, Rita teic, ka tā viņai ir par lielu. Ārsta mūžizglītībai nepieciešamos punktus un zināšanas viņa gūst semināros un konferencēs Latvijā.
Gados, bet jaudīgi
Kā jūtas jauns ārsts Iekšķīgo slimību nodaļas kolektīvā, kur tomēr pārsvarā ir vecāki kolēģi, kas ir vairāk pieredzējuši, bet varbūt vairs ne tik jaudīgi savu cienījamo gadu dēļ? Rita Smolova atbild, ka tā nevar teikt. Proti, kolektīvs ir jaudīgs. Vēl joprojām sparīgi darbojas arī agrākā vadītāja daktere Ādamsone, kas jau ir ļoti cienījamos gados, kardioloģe Voroņina, kura arī neatteiks padomu un vienmēr palīdzēs, un citi kolēģi. “Mēs esam komanda kopā ar māsiņām, sanitārēm, ārsta palīgiem, kas darbojas viena mērķa labad – palīdzēt slimniekam. Mums diemžēl pārsvarā ir smagi pacienti, kas nav par sevi rūpējušies un kurus ārstam ir divtik grūti dabūt atpakaļ pie veselības. Iestājas pacienti, kas nav lietojuši zāles, nav gājuši pie ārsta, rezultāts – sirds mazspēja, nieru mazspēja, aknu mazspēja… Nu tu ņem un ārstē, cik ir spēj un cik pieejami medikamenti. Mums pieklibo ambulatorā daļa (aprūpe ārpus slimnīcas). Jelgavā pietrūkst ģimenes ārstu, tomēr būt veselam ir cilvēka paša lēmums. Rietumeiropā cilvēki vairāk rūpējas par sevi,” saka Rita. Pacienta cieņpilnu sadarbošanos ar ārstu mūsdienās sauc jaunvārdā – par līdzestību.
Nedēļas laikā Iekšķīgo slimību nodaļā, kurā ir 60 gultu, nomainās ap simt pacientu. “Katrs ir jāārstē, ar katru jāparunā, jākomunicē ar radiniekiem, jāaizpilda dokumentācija. Tas prasa gan laiku, gan rūpes. Un tomēr es lepojos un nekad neesmu nožēlojusi, ka esmu ārste. Es zinu, ka vienmēr cīnīšos līdz galam. Man tas patīk,” saka R.Smolova. Viņa jūtas gandarīta, kad izdodas pacientam palīdzēt vai sagatavot specializētai ārstēšanai Rīgā. Jāspēj arī tikt galā ar to, ka nevar palīdzēt visiem slimniekiem. “Tas ir normāli, bet ārstiem ir ļoti grūti to pieņemt. Man ģimene Elejā ir ļoti liels atbalsts. Es pamazām mācos atslēgties. Tu izej laukā pa slimnīcas durvīm, bet nevari aizmirst tos, kas paliek slimnīcā. Ārstam vienmēr ir jābūt optimistam, bet ne vienmēr tā sanāk,” teic ārste.
Pauls Stradiņš rakstīja, ka medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla un tikai labs cilvēks var būt arī labs ārsts. Jaunā ārste uzsver, ka strādā pēc noteiktiem zinātniskiem algoritmiem, taču pieeja katram cilvēkam ir savā ziņā māksla. Gan zinātne, gan māksla visvairāk izpaužas jaunu ārstēšanas metožu izmantošanā.
R.Smolova teic, ka viņas darbā nereti iznāk risināt sociālās problēmas. “Tu pacientam palīdzi, uzlabo veselību, viņš varētu iet mājās, bet tur nav kas par viņu rūpējas. Kāpēc mums ir pilni sociālās aprūpes centri, un kāpēc to trūkst?” sūrojas daktere.
Viņas kolēģis Kaspars Vaivods piebilst, ka slimnīcas Uzņemšanas nodaļas traumpunktā nonākušie pacienti nereti ir asociāli elementi un alkoholiķi, kuriem sava veselība nerūp. Nereti ārstam, kurš sniedz neatliekamo palīdzību, no šiem cilvēkiem nākas uzklausīt nievas un pārmetumus, kā arī novērot agresijas lēkmes.
Ķirurgs – ķirurga dēls
K.Vaivods savu profesiju ir mantojis no tēva Eugenija Vaivoda, kas savulaik bija Jelgavas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas ārsts un vairākkārt apbalvots ar dažādiem atzinības rakstiem par profesionālu darbu. Tagad viņš ir ķirurgs Uzņemšanas nodaļā. Arī Kaspara māte Iveta Danovska ir mediķe – galvenā māsa slimnīcā “Ģintermuiža”.
Tomēr profesijas izvēle Kasparam nenāca vienkārši. “Pabeidzot Jelgavas Valsts ģimnāzijā 12. klasi, es nezināju, kas gribu būt. Mums stāstīja: vajadzēs inženierus, vajadzēs inženierus!, un es arī iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskajā universitātē. Tomēr bija šaubas, vai tikšu tur, kur vēlos. Pēdējā naktī nosūtīju pieteikumu arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē,” stāsta K.Vaivods. Par sevi viņš viegli ironizē, ka ir ne tikai dzimis, bet arī audzis Jelgavas slimnīcā jeb vecāku darbavietā. “Biju nolēmis, ka tādu dzīvi kā ārstam es negribu. No bērnības atceros, ka neēduši nebijām, bet pārticībā nedzīvojām,” secina dakteris. Viņa apzinātā dzīve sākusies atjaunotajā Latvijas valstī. Proti, rubļus Kaspars neatceras, bet “repšus” un latus gan. Domājot par ārsta profesijas prestižu, viņš teic, ka agrāk tāds ir bijis, taču mūsdienās Latvijā – ļoti zems. Par ārstiem gānās tīmeklī, raksta neobjektīvas sūdzības, taču ikdienā paveiktie labie darbi tiek uztverti par normu. “Slimnīca nav tā vieta, kur cilvēki nāk priecāties. Slimnīcā koncentrējas slimi pacienti, kuriem ir jāspēj palīdzēt, taču arī ārstniecībai ir savas robežas. Ne vienmēr visus ir iespējams izglābt. Un nereti pacienta vai radinieku negatīvās emocijas gāžas pār ārstu,” skaidro K.Vaivods. Viņš uzsver, ka ārsts tomēr ir cilvēks, kas veido sabiedrības intelektuālo fondu, ārsts ir pelnījis cieņpilnu attieksmi un novērtējumu, par pateicību pat nerunājot. Jelgavas slimnīcā jauno kolēģi raksturo kā zinošu, prasmīgu, korektu, kā arī strādāt un izglītoties gribošu.
Trešdaļa studiju biedru ir prom
Kāpēc Latvijā ir samērā maz jauno ārstu? Kaspars Vaivods spriež, ka apmēram trešdaļa viņa akadēmiskās grupas biedru atsaukušies uz vilinošiem piedāvājumiem Rietumos. Vācijā trūkst ārstu, un tur pieņem Latvijas mediķus vien ar ārsta diplomu (kam pievienots sertifikāts par B2 vācu valodas zināšanām), lai varētu sākt praktizēt rezidentūrā. Rezidenta alga, kas Latvijā pēc nodokļu nomaksas ir pacelta līdz sešsimt eiro, Vācijā sanāk vismaz četras līdz piecas reizes lielāka. Augot ārsta pieredzei, attiecīgi tiek paaugstināts atalgojums. Rietumeiropā ārstam pastāv iespējas strādāt ar jaunākajām medicīniskajām tehnoloģijām, iespējams izmantot inovatīvākās ārstniecības metodes, kas Latvijā zemā veselības aprūpes budžeta dēļ ir utopija. Latvijā lielu daļu darbalaika ārstam jārisina sociālie jautājumi, kam nav nekāda sakara ar ārstniecību. Arī Kaspars domājis par došanos strādāt uz Vāciju, tomēr pagaidām to nav darījis. Tā vietā viņš biznesa augstskolā “Turība” ieguvis profesionālā maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā ar kvalifikāciju – veselības un aprūpes iestāžu vadītājs. “Taču doma par aizbraukšanu kaut kur prātā man eksistē,” atzīst dakteris.
Runājot par jaunu ārstu iespējām Latvijā, viņš piezīmē vēl tādu faktu – jaunajam ārstam atrast darbu var būt problemātiski. Pēc rezidentūras Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā “Gaiļezers” viņa kolēģis piedāvājās: “Ņemiet mani darbā!” Profesors atbildēja: “Tu vari nākt voluntēt!” “Tas ir, strādāt par brīvu, pēc laika, kad varbūt kāda daļa slodzes atbrīvosies, varēsi iegūt daļēju štata vietu,” ar ironiju saka Kaspars. Ārstam ir jādzīvo jau šodien, nevis pēc 10 vai 15 gadiem! Vācijā 65 gadu vecumā ārstiem jāiet pensijā, un tā ir pietiekama, lai normāli iztiktu. Kaspara minētais rezidentūras beidzējs tomēr spējis sevi īstenot privātā medicīnas uzņēmumā Latvijā.
Ir jomas un nozares, kur mediķu ļoti trūkst. Piemēram, Jelgavas slimnīcā jau gadiem trūkst urologa. K.Vaivods domā, ka šī speciālista deficīts būtu novēršams, apmācot vairāk urologu. Taču uroloģija ir nozare, kurā veiksmīgi iespējams darboties privātajā sektorā, tādēļ valsts apmaksāts darbs jaunajiem speciālistiem nav vilinošs.
Nākamajā “Zemgales Ziņu” numurā – par medicīniskās aprūpes pieejamību šajā sapringtajā laikā, kad trīs kolēģi pārtraukuši vai beiguši savu praksi, kā arī par profesionālo paaudžu maiņu saruna ar Jelgavas ģimenes ārsti Baibu Baķi.
