Pēc Valsts veselības dienesta datiem, visvairāk (vairāk nekā trīs tūkstoši) pacientu Jelgavā ir ģimenes ārstei Baibai Baķei. Viņa šajā medicīnas aprūpes jomā ir celmlauze, kas tajā strādā jau kopš 1996. gada, kad Latvijā tika ieviesta ģimenes ārsta institūcija.
Jelgavā vienā mēnesī aizgāja trīs ārsti
Pieredzējusī mediķe uzsver, ka tagadējais brīdis ģimenes ārstiem Jelgavā ir saspringts. Proti, augustā un septembrī praksi pārtraukušas trīs kolēģes. Viena devusies pelnītā atpūtā, otra – dekrēta atvaļinājumā, trešā nolēmusi turpmāk darboties citā veselības aprūpes jomā. “Aptuveni rēķinot, piepeši divos mēnešos Jelgavā bez sava iepriekšējā ģimenes ārsta paliek ap trīs tūkstoši pacientu,” secina daktere B.Baķe. Valsts veselības dienests atbild par to, lai katram ģimenes ārsts tomēr būtu. Ja kāda prakse tiek slēgta, pacienti no tās tiek “izdalīti” citiem ģimenes ārstiem. 28 no minēto trīs kolēģu pacientiem nākuši klāt arī B.Baķes ģimenes ārsta praksei, kur, kā vēsta uzraksts uz prakses durvīm, jau ilgāku laiku jaunus pacientus “no malas” nepieņem.
“Ja kādam vajag vienkārši atrast ģimenes ārstu, parunās ar vienu, otru kolēģi – gan jau paveiksies un atradīs. Bet ir arī neatliekamas situācijas, kad, piemēram, cilvēks atgriežas mājās no slimnīcas un ģimenes ārsts ir vajadzīgs tūlīt,” iztrūkstošo kolēģu aizvietošanas aktualitāti skaidro B.Baķe. Viņa piebilst, ka jauni ģimenes ārsti Jelgavā nav nākuši klāt jau gadus astoņus, bet to īpatsvars, kam pāri piecdesmit, strauji aug.
Pazīst pacientu trīs paaudzēs
“Manā praksē jau vairāk nekā gadu volontē jauna medicīnas studente, kas tagad mācās 6. kursā. Viņa iepazīstas ar visu un pēc gada mācīsies pie manis rezidentūrā, un tiek plānots, ka vēlāk viņa mani nomainīs,” cer pieredzējusī ārste. Viņa negribētu aiziet no darba ar attieksmi “vienalga, kas pēc manis”. Cilvēciski ģimenes ārsts jūtas atbildīgs par pacientiem, kas viņam ir uzticējušies. “Pamatdoma ģimenes ārsta institūcijai jau ir fantastiska. Tev nav jātērē laiks ģimenes anamnēzei (slimnieka vai viņa tuvinieku, kā arī saslimšanas aculiecinieku stāstījums par slimības sākumu un attīstības gaitu – red.). Es par saviem pacientiem visu ārstēšanai nepieciešamo zinu. Ja, piemēram, mātei ir bijis anafilaktiskais šoks (bīstama alerģiska reakcija) uz lapsenes kodumiem, tad, mīļie, arī bērnus sargājiet no lapsenēm. Ir viegli strādāt, ja tu zini ģimenei raksturīgo psiholoģisko gaisotni, tostarp ģimenes locekļu hierarhiju,” stāsta daktere.
Par ārsti B.Baķe sāka strādāt, kā pati saka, tālajā 1989. gadā. Tolaik viņa bija bērnu ārste. Tagad praksē ir reģistrēti gan tajā laikā dzimušie, gan liela daļa viņu vecāku un bērnu – tātad trīs paaudzes. Domājot par nākotni, daktere saka: “Cilvēks domā, Dievs dara. Es vēlētos vadīt praksi vēl kādus gadus piecus un tad nodot stafeti jaunajiem, palīdzot ar savām zināšanām un pieredzi, bet vairs nestrādājot pa desmit stundām dienā. “Es gribu dzīvot, skriet ar mazbērniem, kāpt kalnos, nevis no pārstrādāšanās saslimt darbā.”
Lielākais atbalsts, lai ar prieku gribētos iet uz darbu, B.Baķei ir viņas ģimene un darba komanda, kurā ir divi profesionāli ārsta palīgi, kuriem var uzticēt lielu daļu pienākumu. Ārste piebilst, ka ļoti svarīgi ir kolēģi, kas aizvieto atvaļinājumu laikā. Ilgus gadus pie viņas praksē nostrādāja bērnu māsiņa, kas paveica daudz. B.Baķe uzteic arī ģimenes prakses reģistratori, kas bieži pirmā uzklausa pacientu negācijas. Viņa saka paldies arī apkopējai, kurai pateicoties telpās ir patīkami ienākt. “Diemžēl ar valsts atbalstu darbā ir problemātiski,” piebilst ārste.
Nepietiek dusmu pateikt, ka esi vesels
Pieredzējusī mediķe raizējas par to, ka daļa sabiedrības it kā nevēlas būt veseli. Viņi grib izmeklēties, meklēt neesošas problēmas, bet negrib ieguldīt darbu savas veselības uzlabošanā. Ir ļoti jāsaņemas nepalikt piktai, ja pacientu sūdzības nez kuru reizi sākas ar teikumu “man liekas” vai “man vajag”. Mums bieži pašiem pietrūkst pacietības vai stingras nostājas, lai šiem cilvēkiem pateiktu: “Jūs esat vesels, sāciet sportot un veselīgi ēst!” Tā vietā mēs rakstām nevajadzīgus izmeklējumus un tērējam medicīnai atvēlētos līdzekļus. B.Baķe viegli ironizē, ka starp kolēģiem ir radies pat tāds melnā humora teiciens: “Šodien laba diena! Visi, kas atnāca, bija tiešām slimi.” “Man ideālais pacients ir tas, kurš atnāk ar savām sūdzībām, sāpēm, un mēs kopīgi lemjam par nepieciešamo rīcību un labāko risinājumu,” teic ģimenes ārste.
Viņa stāsta, ka ir arī tādi, kas dažādu iemeslu dēļ atnāk izrunāties. Piemēram, cilvēks izdedzis darbā, bet par Darba likuma neievērošanu pats baidās runāt ar darba devēju, jo tā var tikt atlaists. Atnāk vecmāmiņas, kas ar asarām acīs stāsta par bērniem Anglijā, kas solījuši atbraukt, bet atkal nesanākot. Ģimenes ārstam jāuzklausa šie stāsti, jo citādi tiešām var pasliktināties arī fiziskā veselība. Viņasprāt, jaunos ārstus tas biedē, jo šis darbs neattiecas uz profesionālu padomu sniegšanu. Daktere uzskata, ka optimāls pacientu skaits praksē būtu 1500–1800 robežās. Lai pavilktu lielāku slodzi, vajadzīga ļoti laba komanda un pamatīga pieredze.
Muļķīgi ir maksāt divreiz
Ja B.Baķe būtu veselības ministre – darītu visu, lai ieviestu apdrošināšanas medicīnu valstī (saglabājot sociāli neaizsargātos slāņus valsts aprūpē). “Medicīna mums jau sen ir maksas. Mēs tikai filonējam starp kvotām un neskaidriem jautājumiem, cik kuram jāmaksā. Konkrēts cenrādis vienmēr ieviestu skaidrību,” teic ārste. Apdrošināšanas medicīna arī izslēgtu iespējamību, ka ar valsts līdzekļiem par vienu pakalpojumu tiek maksāts atkārtoti. “Gadās, piemēram, tā – pacientam ir ilgstošas muguras sāpes, nepieciešama neiroķirurga konsultācija un, iespējams, arī operācija. Taču, lai ģimenes ārsts nosūtītu pacientu uz šo konsultāciju, nepieciešami dārgi izmeklējumi – bez tiem ar tevi nesāk runāt. Tas viss tiek Jelgavā veikts, un tad Rīgas dakteris paziņo: “Jā, jums tur problēma ir, bet man vajag pie mums taisītus izmeklējumus.” Pacients taisa vēlreiz un maksā vēlreiz – pats vai arī valsts. Trešais, ko gribētos sakārtot, – ja Latvijas iedzīvotājs ir nolēmis būt sociālā nodokļa maksātājs citā valstī, tad arī medicīnas aprūpei Latvijā viņam jābūt maksas pakalpojumam. Pacients pats ir izvēlējies, kur saņems sociālo palīdzību. Arī šo jautājumu sakārtotu apdrošināšanas medicīna.”
Bet cik draudīgs varētu būt ārstu trūkums? Ģimenes ārste atzīst – jo tālāk no Rīgas, jo problēma varētu būt draudīgāka.
