Katrs cilvēks vēlas nopelnīt vismaz tik daudz, lai pietiktu pašām neatliekamākajām vajadzībām. Mūsu valstī šādu vēlmi reizēm uzskata pat par ķecerīgu.
Katrs cilvēks vēlas nopelnīt vismaz tik daudz, lai pietiktu pašām neatliekamākajām vajadzībām. Mūsu valstī šādu vēlmi reizēm uzskata pat par ķecerīgu. Lai atceramies skolotāju streika nedēļu: ar pedagogu uzdrīkstēšanos nebija mierā ne valdības vīri, ne pat daļa skolēnu vecāku. Kas jādara, lai nebūtu ķeceru? Jākurina sārti? Vai varbūt tomēr jāpalielina minimālās algas apmērs?
Kārtīgs saimnieks teiktu – jāparēķina, kas lētāk.
Pirmoreiz, kopš stājies amatā, uzrunājot Latvijas reģionālās preses žurnālistus, Ministru prezidents Andris Bērziņš teica apmēram šādus ievadvārdus:
– Laikam jau līdzīgās tikšanās reizēs žurnālisti mainās krietni retāk nekā premjeri.
Būtībā tā viņš iezīmēja iespējamo jautājumu tematiku, kā atvēlēdams runāt par itin visu. Sak’, premjeri nāk un iet, cits citam kā riņķa dancī seko ministri, azartiskā politiskajā rotaļā mainīdamies krēsliem un portfeļiem, bet – paliek problēmas, varas vīru solījumi tās atrisināt un tautas nabadzība.
Andris Bērziņš uz jautājumu, vai valdība tomēr palielinās minimālo algu, atbildēja klasiķa cienīgi:
– Domāju – jā.
Šai tēzei nesekoja konkrēti datumi. Tikpat labi «jā» vārdiņš varētu nozīmēt gan 1. janvāri, gan 1. jūliju. (Kurā gadā?)
Tagad Ministru kabinets no sešiem dažādiem minimālās algas palielināšanas modeļiem esot izvēlējies vienu. Tas noticis (atbilstoši likuma burtam), piedaloties Latvijas Bankas, Valsts kontroles, Valsts zemes dienesta un prokuratūras pārstāvjiem. Katrs paudis savu viedokli, devis vērtējumu.
Tikai finansu ministrs Gundars Bērziņš tā arī palika stīvējamies, ka minimālās algas palielinājums valstij nesīs vienīgi zaudējumus. Tas ir, viņš konsekventi palika sārtu kurināšanas un ķeceru vajāšanas piekritējs. Pārējie valsts varas portfeļu nesēji, šķiet, lielākā vai mazākā mērā tomēr sliecās domāt par to, ka malka sārtiem valstij var maksāt pārāk dārgi, savukārt minimālās algas pielikums varētu būt kā papildu ienākumu avots.
Rūpīgi novērojumi iepriekšējā darbā (Rīgas Domē un Labklājības ministrijā) A.Bērziņam ļaujot secināt, ka, Latvijas apstākļos minimālo darba algu palielinot tikai par vienu latu, valsts gada laikā var iegūt 1,2 miljonus latu ienākuma. Lielisks bizness! No valdības viedokļa lielākās neērtības sagādājot tas, ka šī nauda centrālajā budžetā nevar nokļūt uzreiz, jo tā nerodas ne kā pievienotās vērtības nodoklis, ne kā uzņēmumu ienākumu nodoklis: minimālās algas palielinājumam iedzīvotāju ienākumu nodokļa veidā vispirms «jāiziet caur pašvaldībām», lai pēc tam atspoguļotos sociālās apdrošināšanas budžetā.
Laikā, kad sociālās apdrošināšanas budžetā valda deficīts, kad trūkst naudas pensiju izmaksām, nekas cits neatliek, kā vien apdrošināšanas fondu kreditēt no valsts kases. Tas ir, nākas aizņemties, lai varētu samaksāt pensionāriem. Pēdējās reizēs, kad valstī paaugstināta minimālā darba alga, tā kaut nedaudz tomēr tika palielināta visiem vienādi, nešķirojot darba veicējus ne pēc profesijām, ne kategorijām.
Turpretī, palielinot, nevis nivelējot minimālo algu, bet «trepītes veidā» (Andra Bērziņa terminoloģija), diferencēti, pa 5, 10, 15 latiem atsevišķās nozarēs nodarbinātajiem dažādu kategoriju darbiniekiem, to pašu naudu, ko sociālās apdrošināšanas fonds aizņēmās valsts kasē pensiju izmaksām, tagad varētu aizņemties valsts budžets, lai finansētu šo minimālās algas pielikumu. Rezultātā jāpalielinās sociālās apdrošināšanas iemaksām, kam, protams, jāpārsniedz tā valsts kasē palienētā summa, kāda būtu vajadzīga pensiju izmaksām.
Tātad no nodokļu iekasēšanas viedokļa minimālās darba algas palielināšana ir instruments (valsts?) ienākumu izlīdzināšanai. Tas ir, valstij objektīvi ir izdevīgi pelnīt uz iedzīvotāju pārticības rēķina. Kad A.Bērziņam jautāja, kam minimālās algas palielināšana būs visvairāk izdevīga – valstij vai tomēr iedzīvotājiem –, premjers atbildēja – iedzīvotājiem, jo tā tiekot skaidri norādīts uzņēmējiem, ka viņi nedrīkst saviem darbiniekiem par darbu maksāt mazāk nekā paredzēto minimumu. Būtībā minimālā alga pati par sevi nenozīmējot itin neko, tā varot būt un esot vienīgi norāde uz valdības attieksmi.
Tātad šajā gadījumā valdības attieksme liecina, pirmkārt, par to, ka no valsts viedokļa izdevīgāk tomēr minimālo algu paaugstināt. Otrkārt, nebūtu prātīgi minimālo algu palielināt visiem strādājošajiem, bet tikai ķeceriem un buntavniekiem pēc kaut kādiem vēl pagaidām neskaidriem kritērijiem.
Pasaulē minimālo algu pieņemts aprēķināt divējādi: pēc valstī noteiktā iztikas minimuma, vai arī, nosakot 50 % apmērā no vidējās algas valstī. Premjeraprāt, mēs tam tuvojamies. Vienīgā problēma: jo augstāka vidējā alga, jo to grūtāk sasniegt!
