Pēc 31. augusta sarīkojuma Jaunsvirlaukas vārds noskanējis visā Jelgavas novadā. Un ne vien ar tradicionālo piemiņas brīdi skolai, kuras nav kopš 1970. gada, bet ar kultūrzīmēm visa pagasta ietvarā. Tas plaši aprakstīts un vizualizēts “Zemgales Ziņu” iepriekšējā numurā (Gaitis Grūtups “Jaunsvirlaukas skolas akmens “nosauc” pagasta izcilniekus”). Šoreiz vien dažas piebildes un precizējumi.
Veidot stendu, kurā sarindoti ievērojamu cilvēku vārdi, izrādās gana riskanta lieta – uz svaru kausiem likti ne tikai nopelni, tituli vai pagastā nodzīvotie gadi. Ar Aspaziju viss it kā skaidrs – par tālaika dzīvi Ķiploku mājās, kuru vairs nav, viņa tēlaini rakstījusi autobiogrāfiskajā darbā “Mana dzīve”. Vēsturnieku Marģeri Stepermani Lubeniekos (kilometru no bijušās skolas) pats tur esmu saticis, šo māju saimniece Katrīne Panne bija viņa mātes māsa. Vircavnieki atgādinās, ka Stepermaņu dzimtas mājas ir Stepēni, kas viņu pagastā. Bet arī profesora tēvs rakstnieks Stepermaņu Krustiņš savās atmiņās piemin vairs neesošās mājas Jaunsvirlaukā, proti, “iemīlējos Bīriņa jaunkundzē, īstā Fausta Grietiņā no Lubenieku mājām”.
Šādu ķēdīšu posmus Jaunsvirlaukā varētu piemeklēt arī trim Birkertiem. Cik dienu vēlāk slavenais Gunārs Birkerts bērnībā pavadījis sava tēva Pētera Birkerta mājās Jaunbitēnos, neņemos spriest. Vienlaikus, kā man stāstījis Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, mūsu Gaismas pils arhitekts šīs mājas apmeklējis vēl savā mūža nogalē.
Par stenda saraksta papildinājumu liels paldies sakāms Staļģenes bibliotēkas vadītājai Lienai Blūmai. Skolas gados Jaunsvirlaukā dzīvodams, ne zināju, ne noģidu, cik daudz ievērojamu cilvēku šajā pagastā atstājuši savas pēdas. Apzināt viņu saknes un tālākās sakarības būtu nākamo paaudžu uzdevums. Sākums mūsu projektam ir rakstā “Zemgales Ziņās” minētā Jāņa Freimaņa sastādītā grāmata “Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka” (2003). Turpinājums – skolas piemiņas akmens (2004), kura izveidē lielākais nopelns manam klasesbiedram Jānim Šlosbergam. Tagad uz Jaunsvirlaukas pagasta zemnieku saimniecības ”Klidziņa” zemes gājējus un braucējus uzrunā vēl viens objekts. Novadnieciskais kopīpašums savijies ar privāto, stiprinot to, ko būtu pamats dēvēt par lokālo identitāti.
Vēlreiz atliek bilst, ka Aija Ziemeļniece un Āris Burkāns paši Jaunsvirlaukas skolā nav mācījušies, bet viņu devums šī pagasta kultūrvēstures saglabāšanā paliekošs un acīm tverams.
