Pēc savas līdzšinējās (!) būtības biju mājās sēdētāja, kas labprātāk lasa grāmatas par ceļojumiem vai skatās dokumentālās filmas un raidījumus par attālām pasaules zemēm. Līdz šim. Neticami, ka kaut kas tāds – lidojums uz pasaules malu Čīli, pārgājieni tuksnesī, kalnos, džungļos, gar Klusā okeāna piekrasti, pastaigas pa lielākām un mazākām Dienvidamerikas pilsētām – varētu notikt ar mani. Iepriekš nekur tālāk par Novosibirsku Krievijā un Kankāli Francijā nebiju bijusi. Katru rudeni braucu uz Līgatni vai Siguldu un priecājos par Latvijas skaistumu. Labi jūtos Liepājas pludmalē un Rotko muzejā Daugavpilī. Bet pāri Klusajam okeānam! Nemūžam! 14 stundas pavadīt lidmašīnas krēslā? Nē! Tas nav manā stilā – labāk tās stundas pavadu pārgājienā gar Gauju vai svētceļojumā uz Aglonu. Pazīstu cilvēkus, kas katru gadu mazā kompānijā dodas ceļojumos, jo viņiem tie ir nepieciešami gara brīvībai. Ir ļaudis, kas iemīļojuši tūrfirmu piedāvājumus un pakļāvīgi gidu pavadā apmeklē tikai aģentūras noteiktos laukus un pļavas. Tā kā latvieši tagad ir visur (es domāju visus zemeslodes kontinentus), daudzi brauc ciemos un, protams, izmanto izdevību apskatīt tūrisma bukletos reklamētos skaistumus un ar selfiju fiksēt savu klātesamību pasaulslavenā objektā. Ja ceļotājs piedzīvo trīs pamatlietas – labsajūtu, brīvību un dzīves garšu –, tad ceļojums ir izdevies. Man tas izdevās.
Kāpēc Dienvidamerika?
Manā gadījumā – vienkārša nejaušība un dvēselē snaudošā avantūristes daba, kas ik pa 10 gadiem pamostas. Nejaušība tāpēc, ka kontrastiem bagātajā Dienvidamerikas valstī gadus septiņus dzīvo mana bijusī skolniece (Jelgavas Valsts ģimnāzijā) un veiksmīga zinātniece ar doktora grādu Ilze Maldupa. Viņa šopavasar ieradās mūsu skolā ar pateicības lekciju par zobu higiēnas tēmu. Mana audzināmā klase (8.a) un vairāki citu klašu audzēkņi bija iesaistījušies Eiropas bērnu zobu pētījumā, kurā Latvijas rezultātus apkopoja un interpretēja Stradiņa universitātes mācībspēki, to skaitā arī Ilze Maldupa. Lai bērniem būtu interesantāk, lekcijas beigās prezentācijā bija iekļauta informācija par Čīli un pētnieces ģimeni. Un es nejauši, pavisam nevainīgi, izmetu frāzi – “nebūtu slikti pie tevis aizbraukt ciemos”. Atbilde bija apstiprinoša: “Jā, skolotāj! Mēs ar vīru Jūs uzņemsim. Brauciet! Par gultu un ēdamo parūpēsimies.” Nolēmām, ka 2020. gada vasara būtu piemērota tādam lielam ceļojumam.
Tūriste vai avantūriste
Bet dzīvē daudz kas notiek neplānoti: jūlija beigās Ilze atsūta e-pastu, ka, iespējams, jau nākamā gada sākumā pārcelsies uz dzīvi Latvijā. Tāpēc mana ciemošanās jāplāno jau šogad – augustā vai oktobrī. Un nu ir brīdis modināt manī avantūristi. Ir tik daudz iemeslu, lai ceļojumu atliktu uz kaut kad vēlāk – dārgas biļetes, 14 stundu lidojums pāri okeānam, nav nevienas sakarīgas ceļojumu somas, nav ērtu pārgājienu apavu, nerunāju spāniski, un vispār – tur tagad ir ziema, šeit jāgatavojas jaunajam mācību gadam, jābeidz iesāktie rakstu darbi, jākonservē gurķi un jāvāra ābolu zapte…
Un tad sākās mana rosība, jo avantūriste bija modusies. Kādu nedēļu internetā vācu ziņas par Čīli, skatījos ceļotāju video. Virtuāli ar apvidus auto izbraukāju Atakamas tuksnesi, izstaigāju galvaspilsētu un citas apdzīvotas vietas, pat Pablo Nerudas dzeju palasīju. Augusta pirmajās dienās nopirku biļetes lidojumam uz Santjago un atpakaļ. Vienā sekundē nenoskārstai vajadzībai atliktais tūkstotis bija iztērēts.
Ceļojums vienatnē
Pēc garas e-pastu apmaiņas ar Ilzi noskaidrojas mana ceļojuma pieturas vietas: galvaspilsēta, tuksnesis, Valdīvija (tur dzīvo Ilze) un pieokeāna pilsētas Vinja del Mar un Valparaiso. No 13. augusta pusdienlaika līdz naktij uz 1. septembri būšu ārpus dzimtenes.
Citi to varbūt sauktu par paniku, bet es izvēlēšos vārdus “nelielas bažas”. Tātad – man radās nelielas bažas par spāņu valodas neprasmi, astoņiem tuviem un tāliem pārlidojumiem, neziņa par to, kā pārcietīšu krasās temperatūras maiņas tuksnesī (naktī ap 0, dienā ap 25 grādu karstums), kā uz retināto gaisu kalnos reaģēs mana sirds un kas notiks, kad sastapšu nāvējošo kaktu zirnekli, arī aizgulēties ir pilnīgi iespējams. Ja nogulēšu izlidošanu, tad būs neplānoti izdevumi jau tā plānajam skolotājas maciņam. Ja iekodīs zirneklis, skolai būs jāmeklē jauns skolotājs.
Atkāpšanās ceļa vairs nav – aviobiļetes iegādātas, viesnīcas rezervētas, tuksnesī grupas vadītājs sarunāts, Valdīvijā un citviet Ilzes radi un draugi mani jau gaida. Ja es būtu Sipeniece, varētu teikt: “Un šovs var sākties!” Pirms sāku vēstījumu par Čīli – nelielas pārdomas pēc atgriešanās realitātē. Varu teikt, ka izvēle ceļot vienai ir bijusi vispareizākā: pati nosaku savu dienas režīmu, pati izvēlos vietas, ko apmeklēt, pati izlemju – kur, cik ilgi un ar ko kopā pusdienot, un galvenais – iegūstu jaunus draugus un prasmi izbaudīt vienatni un anonimitāti. Atgriezusies Latvijā, aizrakstīju Ilzei pateicības vēstuli ar 100 kārtīgu paldies, ka viņa izplānojusi un veicinājusi manu šī gadsimta brīnišķīgāko ceļojumu, kas mani pārvērtis par avantūristisku individuālo tūristi. No radiem, draugiem un paziņām saņemu apbrīnas komplimentus par manu drosmi un apņemšanos un izteikumus, ka viņi nu gan vieni, bez spāņu valodas zināšanām uz tik eksotisku valsti nebūtu sadūšojušies braukt. Nu ja. Avantūristi riskē un brauc. Tūristi uzticas pārbaudītām vērtībām – latviski runājošiem gidiem un firmu izplānotiem maršrutiem. Katram savs.
Bez pārsteigumiem nevar
Ielidoju Čīles galvaspilsētā Santjago agrā rīta stundā. Sagaidu savu aizlienēto čemodānu, kas piestūķēts ar ziemas jakām, siltām biksēm, zeķēm, cepurēm, dažiem T krekliem jeb apģērbu visām sezonām, jo te vajadzēs pārciest ledainu aukstumu stiprā vējā, lietainas dienas valsts dienvidos un karstumu ziemeļu puses pilsētu ielās un parkos. Jau pirmajā stundā piepildās teiciens “skola maksā naudu” – pārpratums ar taksometru firmas dispečeri. Saku, ka vēlos kolektīvo braucienu uz centru, bet šis kaut ko raiti stāsta čīliešu valodā (stipri atšķirīgā no tās, ko lidmašīnā mācījos telefona mobilajā aplikācijā) un pasniedz man čeku par 24 tūkstošiem peso. Apjukumā un nogurumā piekrītu maksāt un spoži nopulētā nesen ražotā mašīnā, tā teikt, ar šiku kā Mirtas tante ar žiguli nokļūstu prestižajā rajonā ar skaistu nosaukumu – Providensija. Te šoferītim jāatrod daudzdzīvokļu māja, kur apsolījusi atpūtu un dušu Ilzes paziņa Ieva.
Braucot paspēju nofotografēt lielpilsētas pustukšās ielas un pabrīnīties, kāpēc ceturtdienas rītā tās nav pilnas ar steidzīgiem ļaudīm. Ieva un viņas čīliešu vīrs Mario skaidro, ka 15. augusts viņu reliģiozajā zemē ir oficiāla brīvdiena – Marijas debesīs braukšanas diena. Tāpēc arī šodien slēgti veikali un bankas un man nebūs iespējas samainīt līdzpaņemtos ASV dolārus pret vietējiem peso. Jācer, ka rīt kādā tuksneša pilsētiņā to varēšu izdarīt.
Pēc vieglām čīliešu brokastīm – avokado maizītes un kino putra (valodnieki iesaka kino saukt pa franču modei par kvinoju) – ar Ievas trim bērniem ejam uz tuvējo Neatkarības parku pašūpoties (tas bērnu ziņā) un parunāties. Te starp šūpolēm, slidkalniņiem un bērniem ļoti labi jūtas gan saimnieku, gan bezsaimnieku suņi. Uzreiz pamanu atšķirību no Latvijas, kur saimnieks ar trim suņiem nekavējoties tiktu no spēļu laukuma patriekts. Te visiem šķiet normāli, izņemot latviešiem, ka bērnu laukums pieder arī suņiem. Viens pinkainis pamanās pieskriet pie mūsu ratiņiem, kuros iesēdināts mazais Gvido, iebāzt galvu groziņā, ar purnu atrušināt vaļā tūtiņu un zibenīgi pakampt vienīgo kruasānu. Apsiekaloto tūtu ar atlikušajiem labumiem nākas izmest. Suņa saimnieks tikai parausta plecus – sak, es jau neko, bet tas suns.
Pēc pirmajiem pārsteigumiem (dārgais taksometrs un suņu pārpilnība) nāk trešais – Ieva izrādās mana attāla radiniece, viņas tētis ir manas mammas māsas vīra brālēns. Lūk, kā! Ievas un manas bērnības zeme ir Skrunda, tikai ar 20 gadu starpību – es esmu Brežņeva laika bērns, Ieva neatkarības laika bērns. Nu jau mums ir cita runāšana un darīšana. Tiek mainīti mani sākotnējie plāni attiecībā uz ceļojuma pēdējām divām dienām – protams, tās jāpavada pie Ievas ģimenes, auklējoties ar bērniem un vairāk uzzinot par viņu dzīvi svešatnē. Tāda liktenīga tikšanās! Nu jau ar citu interesi klausos, ko dara Mario, ko viņš domā par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā.
Čīlietis Mario ir būvniecības inženieris, izstrādā māju drošības projektus, veic uzraudzības darbus būvlaukumos, kur pēc viņa firmas projektiem top mājas, tilti vai citi objekti, kas biežajās zemestrīcēs nedrīkst radīt draudus cilvēkiem. Mario ir konstrukciju stiprības nodrošinājuma speciālists, kurš ir neizpratnē par Latvijas būvnieku inženieru bezatbildīgo rīcību Maksimas gadījumā. Tādas šausmas un nolaidība Čīlē nav iedomājama.
Ieva pauž satraukumu par izmaiņām Čīles izglītības sistēmā. Nu re – arī pie viņiem! Reforma, viņasprāt, iet nepareizajā virzienā, amerikanizējas (domāta ASV). Tiek plānots skolās sportu, ģeogrāfiju un vēsturi noteikt kā izvēles priekšmetus. Mācību programmas nesaprotami radikāli tiekot mainītas. Tas notiek valsts skolās. Privātajās, tāpat kā ASV, esot labāk, tur nepakļaujas valsts skolu vieglajam mācību procesam, tur esot sava kārtība. Tikai Ievas ģimene nav tik bagāta, lai sūtītu bērnus privātskolā. Jāpriecājas, ka vecākajai meitai atradās vieta tuvējā valsts skolā, jo tagad priekšroka tiekot dota venecuēliešu bēgļu bērniem. Netālu no Ievas mājas ir Venecuēlas vēstniecība. Tur tagad katru darbdienu pulcējas simtiem bēgļu, lai saņemtu vai pagarinātu uzturēšanās un darba atļaujas. Tā iela vienmēr cilvēku pilna, pat brauktuve. Tagad saprotu, ka skvēros, patiltēs, bulvāru zaļajās zonās, lielāku pieminekļu un vides objektu aizvējā mītošie cilvēki nav nekādi vietējie klaidoņi, bet gan izmisušie labākas dzīves meklētāji no Venecuēlas. Viņiem ir paveicies, ka Čīles politiķi pieņēmuši smagus lēmumus sniegt tiem lielāku palīdzību, nekā to vēlas sabiedrība.
Nākamajā numurā lasiet par piedzīvojumiem pasaules sausākajā tuksnesī Atakama
