Aptuveni pirms pusgada man bija liels gods un patiess prieks iepazīties ar dokumentālo filmu režisori un nodibinājuma “Fonds Sibīrijas bērni” vadītāju Dzintru Geku. Viņa ik gadu organizē ekspedīcijas uz Sibīriju un dodas turp kopā ar cilvēkiem, kurus pašus vai kuru ģimenes locekļus skāra izsūtīšanas 1941. un 1949. gadā.
Pietika ar vienu telefonsarunu, lai es izlemtu augusta sākumā piedalīties kārtējā fonda organizētajā braucienā, kura maršruts bija Rīga–Sanktpēterburga–Novosibirska–Tomska–Timirjazeva–Staraja Šegarka–Petuhovka–Molčanova–Novokorotkina–Kolpaševa–Togura–Kargasoka–Novojugia–Parabeļa–Asinovka–Teguļdeta–Tomska–Noriļska–Lamas ezera nometne–Novosibirska–Rīga.
Mēs, kopā 27 braucēji, bijām sadalīti divās grupās – Tomskas un Noriļskas grupā. Pirmajai no minētajām, kuras sastāvā tiku arī es, ekspedīcijā pavadītais laiks bija par pāris dienām īsāks nekā otrajai grupai. Respektīvi, mēs, 10 cilvēki, nedevāmies tālāk uz Sibīrijas ziemeļiem – Noriļsku un Lamas ezeru –, bet no Tomskas atlidojām atpakaļ uz Rīgu.
Grupas vadītājs bija operators Aivars Lubānietis – cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām par Latvijas un Krievijas vēsturi.
Ekspedīcija uz Sibīriju notika augusta pirmajā pusē un ilga gandrīz desmit dienas. Brauciens izvērtās piedzīvojumiem un atziņām tik bagāts, ka iedvesmoja izveidot rakstu sēriju, lai par redzēto pavēstītu lasītājiem.
Pirmā no Sibīrijas ekspedīcijai veltītajām publikācijām būs vēstījums par divām latviešu izsūtījumu vietām Tomskas apgabalā. Tās ir Timirjazeva Kirovas rajonā un Staraja Šegarka Šegarkas rajonā.
Timirjazeva. Spītīgā klusēšana
Uz nelielo ciematu, kas atrodas netālu no Sibīrijas pilsētas Tomskas, devāmies ekspedīcijas pirmajās dienās ar mērķi apciemot Sarmīti Bajevu, kura dzimusi Pāles pagasta Mālzemniekos. 1941. gada 14. jūnijā, kad Sarmīte bija aptuveni pusotru gadu veca, viņa ar vecākiem tika deportēta uz Sibīriju. Meitenes tēvs Edgars Prāms bija pagasta vecākais, tāpēc arī nokļuvis izsūtīto sarakstos.
Izsūtījuma laikā viņš uzreiz ticis atšķirts no dzīvesbiedres un meitas. Turklāt ģimeni Latvijā jau bija skārusi liela nelaime – īsi pirms deportācijas Prāmi zaudēja dēlu, tam sekoja izvešana, dzīve necilvēcīgos apstākļos un Edgara Prāma nošaušana.
6. augusta rītā pirms izbraukšanas no Tomskas un kopējas lūgšanas, ko noturēja mūsu līdzbraucējs mācītājs Kārlis Žols, Dzintra Geka brīdināja, ka Sarmīte Bajeva varbūt varētu baidīties, mūs satiekot. Reiz, kad “Sibīrijas bērnu” grupa pieteikusies ar sievieti satikties, viņa trīs dienas slēpusies vietējā baznīcā, jo uzskatījusi, ka pēc tikšanās ar Latvijas latviešiem varētu notikt kas slikts.
Pēc neilgas pakratīšanās pa Sibīrijas zemes ceļiem piebraucam pie Sarmītes Bajevas mājas Timirjazevas ciemā. Viņa mūs sagaida kopā ar dēlu Andreju. Pāris sasveicināšanās vārdu, un jau tiek atvērti mājas vārtiņi, lai aicinātu mūs – tajā brīdī vēl 27 cilvēku lielu grupu – pagalmā. Andrejs, kā jau namatēvam pienākas, mūs pacienā ar ķiršiem no piemājas dārziņa, turēdams tos savās saujās. Vēl nedaudz vārdu, un mēs jau tiekam aicināti mājā. Tam seko Sarmītes iepazīšanās ar katru no mums, braucējiem, atsevišķi, turklāt ļoti sirsnīgā atmosfērā.
Pienākusi klāt man, Sarmīte skaidrā krievu valodā saka: “Šo meiteni es esmu redzējusi. Jūs esat no Liepājas?!” Biju bezgala pārsteigta, jo patiesi esmu dzimusi Liepājā, taču Sarmīti redzēju pirmo reizi mūžā. Kad bijām iepazinušās, sieviete nedaudz atklāja savu dzīvesstāstu. Viņas māte pēc sešpadsmit izsūtījumā pavadītajiem gadiem nevēlējās atgriezties Latvijā. Par palikšanas iemesliem Sarmītei īstas skaidrības nav vēl aizvien, taču viņas mamma pagājušā gadsimta 50. gados esot devusies izlūkbraucienā uz dzimteni, pēc kura, atgriezdamās atpakaļ Sibīrijā, teikusi: “Turp nekad vairs!”
Māte ar meitu sarunājusies tikai krieviski, turklāt par Latviju un ģimeni viņa ne reizes tā arī nav stāstījusi. Par savu tēvu un viņa augsto amatu Sarmīte uzzinājusi tikai 56 gadu vecumā, kad atbraukusi uz Latviju. Pēc mātes nāves sieviete dzimtenē viesojusies divreiz – pie tantes Rasmas un māsīcām, kuras dzīvojot Čiekurkalnā.
Īsi pirms atvadām, kad istabiņā esam palikušas tikai pāris sieviešu kopā ar namamāti, Sarmīte mums gandrīz čukstus atklāj divus noslēpumus. Pirmais no tiem, ka mājai esot slikta aura, jo nams ilgus gadus piederējis vietējās varas pārstāvjiem. Viņa uz to pārcēlusies vien 1981. gadā. Otrs noslēpums gan izrādījās daudz personiskāks, proti, Sarmīte esot pat priecīga, ka dēls tā arī nav apprecējies un viņai nav mazbērnu, jo mūsdienās pasaule esot ļoti ļauna…
Trīs mācības
Otrs Timirjazevas apmeklējuma mērķis bija tikpat nozīmīgs, proti, šajā vietā dzimusi viena no mūsu grupas līdzbraucējām – Irina Krauksta. Viņas dzīvesstāsts izvērties diametrāli pretējs Sarmītes Bajevas stāstam. Būdama pavisam maza meitene, Irina kopā ar vecākiem atgriezās Latvijā, kur ieguva ļoti prestižu izglītību un līdz ar to arī labu, sirdij tīkamu darbu. Neparastais šajā stāstā ir tas, ka īsi pēc Irinas dzimšanas viņas vecāki devušies meitiņu reģistrēt, un tas noticis nekur citur kā namā, kur tagad dzīvo Sarmīte!
Irinas vēlēšanās bija no dzimtās vietas paņemt līdzi pāris sauju smilšu. Kamēr viesojāmies namā un sarunājāmies ar Sarmīti, viens no mūsu līdzbraucējiem – komponists Pēteris Vasks – kopā ar Andreju pagalmā bija sameklējuši lāpstu, lai šo nodomu bez kavēšanās varētu īstenot.
Aizbraucot no Timirjazevas, viena no mūsu pašām vecākajām līdzbraucējām – pensionēta matemātikas skolotāja Laura Zeime, kura uz Sibīriju izsūtīta četru gadu vecumā un atgriezusies, kad bija sasniegusi 19 gadu, noteica: “Mēs, latvieši, vietējiem kaut ko esam arī iemācījuši! Viena no mācībām – malkas pagales var sakrāmēt akurātās kaudzēs mājas pagalmā, nevis atstāt, kā pagadās, uz ielas. Otra – ka piemājas dārziņā var iestādīt arī puķes!” Savukārt trešā no mācībām, ka mājas priekšā augošās nātres un citas nezāles būtu izravējamas, daudziem gan šķitusi par sarežģītu.
Staraja Šegarka. Ziedošie dārzi
Tālāk ceļš veda uz Staraju Šegarku, kas saistīta ar mūsu līdzbraucēja Vladimira Vanhanena dzimtas piederīgo likteni. Ekspedīcijas iepriekšējā dienā, 5. augustā, apmeklējām Novosibirskas dzelzceļa staciju, kur nomirusi sirmā vīra vecmāmiņa. Padomju vara nebija žēlojusi pat viņu – vecu, paralizētu, gulošu uz gultas.
Pārējie Vladimira Vanhanena tuvinieki, kuri izvesti 1941. gadā, mituši Starajā Šegarkā. Līdz ar to viens no viņa mērķiem bija apmeklēt tieši šo vietu.
Mūsdienās Staraja Šegarka pārtapusi tipiskā vasarnīcu ciematā, tā atrodas aptuveni 50 kilometru attālumā no Tomskas. Šeit sabūvētas vasaras mājas, kas pieder pārsvarā lielās pilsētas iedzīvotājiem. Ejot gar vienu no namiem, pamani, ka puķu dārzā, kas iekopts tā priekšā, čakli darbojas vecmāmuļa, pie cita nama dzirdama āmura klaudzēšana – tur kaut ko naglo vecs vīrs.
Konstatējām, ka šajā tālajā vietā zied visu to pašu šķirņu puķes, kas Latvijā. Vienīgā atšķirība, ka ziedi ir daudz košāki, sulīgākās krāsās – tas Sibīrijas auglīgās zemes dēļ. Ziedēšanas dullumā neatpaliek arī vienkāršas savvaļas puķītes – to ir pilnas pļavas.
Ciemata centrā uzsliets milzīgs pareizticīgo baznīcas krusts. Arī ap to sastādīts daudz dažādu puķu, kas skatu dara vēl iespaidīgāku. Netālu no krusta sastapām kādu ļoti ticīgu sievieti, kurai uzdāvinājām Ilmāra Knaģa (1926), kurš pats pārcietis divas izsūtīšanas, grāmatas “Bij’ tādi laiki” tulkojumu krievu valodā. Sieviete par šo dāvinājumu bija pat ļoti iepriecināta.
Uzsākot sarunas ar Starajā Šegarkā sastaptiem vietējiem iedzīvotājiem, pārsteidza viņu atklātība, ieinteresētība par mums, no Latvijas atceļojušajiem, arī sirsnība. Atklājās, ka Starajā Šegarkā norit gatavošanās baznīcas svētkiem 10. augustā – tajā dienā viss ciemats būšot vienos ziedos. Tikām aicināti uz tēju, taču tā izpalika, jo bija jādodas tālāk.
P.S. Abas publikācijā aplūkotās vietas – Timirjazevu un Staraju Šegarku – apmeklējām divos mikroautobusos ekspedīcijas dalībnieku lielā skaita dēļ. Autobusā kopā ar mums brauca arī Tomskas televīzijas filmēšanas grupa, kas mūs citu pēc cita intervēja. “Kurš vainīgs plašajās represijās?” jautāja žurnāliste. Jā, kurš gan ir vainīgs?
