Kopš šā mēneša Latvija var eksportēt vairāk lauksaimniecības preču uz Eiropas Savienības valstīm.
Kopš šā mēneša Latvija var eksportēt vairāk lauksaimniecības preču uz Eiropas Savienības (ES) valstīm. Mūsu valstij piešķirtas jaunas kvotas cūkas, vistas gaļas un gaļas izstrādājumu eksportam. Arī Latvijas tirgus kļūst atvērtāks Eiropai. Ne Latvija, ne ES nepiešķirs eksporta subsīdijas šiem produktiem, izvedot tos uz mūsu valsti.
Cūku Latvijā paliek mazāk
Cūku Latvijā paliek arvien mazāk. 2000. gada 1. janvārī bija 404 900 cūku jeb par 16 200 mazāk nekā 1998. gadā. Pagājušā gada maijā cūkgaļas iepirkuma cenas sasniedza viszemāko līmeni, kāds pēdējos gados bija Latvijā: 417 latu tonnā par dzīvsvara kilogramu. Taču pēc pagaidu pasākumiem oktobrī cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībā cūkgaļas iepirkuma cenas sasniedza 673 latus tonnā (augstāko līmeni). Vai ar to tika panākta gaidītā iekšējā tirgus aizsardzība?
Ne mūsu Zemkopības ministrijai, ne tās nolīgtajai beļģu firmai neizdevās Eiropas Komisijai pierādīt aizsardzības pasākumu pamatotību. Ne tāpēc, ka ES gribētu atbrīvot placdarmu Eiropas produkcijas patēriņam, bet tādēļ, ka Eiropā vismazāk subsidētā cūkgaļa vienkārši ir lētāka. Latvijai norobežošanās no Eiropas tirgus draudētu ar izolāciju (lai atceramies EK solīto nākamo sankciju sviesta eksportam!).
Tomēr Eiropas Komisija nolēmusi mazināt spiedienu arī uz Centrāleiropas un Austrumeiropas cūkgaļas tirgiem, par 12,5 % samazinot eksporta subsīdiju apjomu cūkgaļai. Subsīdiju samazināšana nozīmē, ka turpmāk par cūku kautķermeņiem, ko no ES eksportēs arī uz Latviju, lauksaimnieki varēs saņemt 13 eiro par 100 kilogramiem (7,38 Ls/cnt), līdzšinējo 15 eiro/100 kg (8,5 Ls/cnt) vietā.
Direktīvas vēderam
Eiropas Savienībā viens ēdājs patērē 42 kilogramu cūkgaļas un uz pusi mazāk liellopu un vistu gaļas. Pērn cūkaudzētāji Latvijā saražoja tikai 14,3 kilogramus vienam iedzīvotājam. Tajā pašā laikā katru gadu palielinās gaļas un gaļas produktu imports, kā arī vairāk apritē ienāk nenoteiktas izcelsmes gaļa, kas pērn veidoja trešdaļu no kopējā cūkgaļas patēriņa. No Eiropas Savienības šogad iespējams saņemt 100 tonnu liellopu gaļas, 100 tonnu cūkgaļas šķiņķa, 50 tonnu liellopu un cūku subproduktu, 150 tonnu desu, 220 tonnu cūku tauku (34 tonnas jau saņemtas), 657 tonnas liellopu, kazu vai aitu tauku un 150 tonnu gaļas. Nekas no šīs produkcijas neguļ noliktavās, bet atrod pircēju, jo citādi jau to šurp nesūtītu.
Kur paliek šie ne tik daudz zemas kvalitātes, cik zemas uzturvērtības produkti? Rēzeknes puses uzņēmēji secinājuši, ka Latgalē, kur bezdarbs augstāks un algas zemākas, nepietiek naudas desai par diviem latiem, to pērk tikai par latu.
No tā jau nesaslimst, ka desai pievieno putnu gaļu vai subproduktus, soju, vai pat ūdeni. Kur paliek 250 tonnu importa tauku? Valsts veterinārā dienesta direktora vietnieks Jāzeps Rimeicāns atzīst, ka mūsu pašu gaļas kombinātiem ir problēmas realizēt taukus. Tā tas pērn bijis Daugavpils Gaļas kombinātam. Tikai ievesto tauku cena bijusi tā, kas tos iemānījusi Latvijā. Ir importētāji, kas izmanto cenu starpību.
Līdzīgs mehānisms esot arī putnu gaļas realizācijā, ko izmanto kāda Pierīgas firma, fasējot produkciju vakuumā: iepērk vairumā no Holandes lētāko un arī dārgāko, uzturvērtībām bagātāko no Ķekavas un Iecavas, «atšķaida» lētāko ar labāko. Tiesa gan, putnu gaļas imports sarucis, taču tas joprojām ir lielāks nekā Latvijā saražotās mājputnu gaļas daudzums.
Mārtiņš Roze, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības politikas un ES integrācijas departamenta direktors, atzīst, ka Eiropas Savienībai ir augstas higiēnas, veterinārās un kvalitātes prasības pret dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem. Līdz šim ES eksperti licenci eksportam ir devuši piena un zivju pārstrādes uzņēmumiem, bet gaļas pārstrādes uzņēmumu vidū tādu nav.
Pagājušogad «Lido» mēģināja saņemt šādu licenci, bet ES komisija atrada vainu: nepilnīgi nošķirtas cūkgaļas un vistas gaļas līnijas. Kā tautā mēdz teikt, nedrīkst «krustoties baltā un sarkanā gaļa». Tā kā «Lido» gatavojās atvērt jaunu gaļas pārstrādes cehu, Gunārs Ķirsons nepūlējās labot pamanīto nepilnību vecajā. Mārtiņš Roze domā, ka «Lido» var droši pretendēt uz eksporta licenci.
Vienīgais uzņēmums, kas reāli nodarbojas ar eksportu, ir «Ādaži-Köver», kurā pārstrādā medījumu gaļu. Daugavpils firma «Lat-Köver» kopš pagājušā gada sāka ādu un dzīvnieku zarnu eksportu labas kvalitātes desām. Kā zināms, gaļas pārstrādes uzņēmumos svarīgi noteikt precīzu gaļas izcelsmi. It īpaši slimību gadījumos. Izsekojamībai jābūt no augšanas vietas, ieskaitot transportēšanas ķēdi, līdz pārstrādei. Kā tas izdodas ar medījumiem?
J.Rimeicāns stāstīja, ka ES ekspertus pārliecinājis dzīvnieku pieņemšanas punkts Ugālē, kur pēc dokumentiem bijis iespējams noteikt, kurā meža kvartālā kurš mednieks kuru dzīvnieku nomedījis. Bet medījumu gaļa – tie ir tikai kilogrami uz kvotu tonnu fona.
Vai kvotas ir dekorācija?
Kāpēc Zemkopības ministrija tā cīnās par kvotu palielināšanu, ja tās katru gadu nepildās? Tās pat nav iespējams izpildīt! Vai tā nav politiska dekorācija, kas uz papīra rāda mūsu augšupeju, bet dzīvē aizsedz mūsu lauksaimniecības nespēju?
Dace Ozola, Zemkopības ministrijas atašejs Briselē, tam nepiekrīt un atzīst:
– Zemkopības ministrija par kvotu palielināšanu cīnās tāpēc, ka tās atbilst mūsu iespējām tās piepildīt. Viens gaļas kombināts varētu izpildīt gada kvotu. Ja mēs neiestātos par gadskārtēju tās palielinājumu, tad vēlāk, kad mūsu uzņēmumi eksportam būtu gatavi, tik lielu kvotu nebūtu iespējams panākt.
Kurš no gaļas kombinātiem varētu būt pirmais, kas sāktu sūtīt zemnieku izaudzēto uz Eiropu?
J.Rimeicāns pārliecinājies, ka vairāki gaļas kombināti ir ļoti tuvu šo prasību izpildei: Cēsu akciju sabiedrība «Ruks», Talsu Gaļas kombināts, Kuldīgas rajona Nīkrāces pagasta zemnieku saimniecība «Lankalni» un Jēkabpils Gaļas kombināts. Pirmie divi cer uz SAPARD līdzfinansējumu. J.Rimeicāna skatījumā «vistuvāk Eiropai» ir Cēsu Gaļas kombināts:
– «Ruksim» pārstrāde jau par 80 procentiem ir Eiropas līmenī, vēl tikai jāpiebūvē kautuve. Jēkabpils Gaļas kombināts mūsu veterināro dienestu vēl speciāli lūdza tā pamatīgāk pārbaudīt: vai vērts uzlabot vai labāk nojaukt. Rūpīgi analizējot un rēķinot, iznāca, ka tikai 120 tūkstošu latu jāiegulda. Zinot, ka «Lido» politika ir strādāt vietējam tirgum, jauna Eiropas prasībām atbilstoša gaļas ceha celtniecība varētu nebūt pirmā nepieciešamība. «Lido», kas reāli varētu nodrošināt eksporta produkciju, savos paplašināšanās plānos pirmo tomēr iekļāvis zivju cehu.
Dace Ozola to, ka investīcijas nepieciešamas pārstrādes uzņēmumu modernizācijai, lai nodrošinātu Eiropas kvalitāti, bet vairāk sevis, nevis Eiropas dēļ, pamato šādi:
– Tie, kas ieguldīs investīcijas uzņēmumā, vienmēr būs uzvarētāji, jo pārstrādes uzņēmumi agri vai vēlu būs jāsakārto. Tie nevarēs būt neatbilstoši standartiem kaut vai iekšējam tirgum. Ne jau, ražojot eksportam vien, nepieciešams ievērot standartus. Kāpēc Latvijas patērētājam jāēd sliktākas kvalitātes produkcija nekā eksportējam?
Ruksis eksportam
Gaļas audzētāju un pārstrādātāju asociācijas prezidentu Jāni Zuti tieši šonedēļ visvairāk nodarbina perspektīvie jautājumi:
– «Šaurā» vieta eksporta produkcijas ražošanā ir ES prasībām atbilstošas kautuves uzcelšana. Tas ir pirmais, kas steidzami jāatrisina, un tad varēsim arī kvotas pildīt. Kaut kvotas katru gadu tiek iedalītas, mēs tās nevaram izpildīt, lai arī Latvijā ir 308 kautuves. Sertificētas, turklāt tādas, kurās gaļu uzreiz sasaldē, – mūsu valstī nav nevienas. Ir gatavs projekts šādas kautuves celtniecībai uz Cēsu Gaļas kombināta «Ruks» bāzes. Viņi veic visu – no lopbarības un gaļas ražošanas līdz pārstrādei. Atrisinājusies arī Saldus Gaļas kombināta piebiedrošanās. Pie zemkopības ministra Ata Slaktera mēģinājām atrisināt finansu jautājumu, bet izdevās to tikai pārrunāt. Ir cerības uz SAPARD fonda līdzfinansējumu, bet neviens nevar pateikt, kad tas būs iespējams.
No finansējuma saņemšanas līdz ceha palaišanas brīdim ir seši mēneši. Ja šim projektam izdotos saņemt SAPARD un valsts līdzfinansējumu, tad nākamgad šajā laikā Latvija varētu sākt ražot gaļas eksporta produkciju. Tās jauda būšot 60 tonnu jeb 500 cūku maiņā.
Galvenais ir atsperties un sākt ražot, lai tad prasītu lielākas kvotas. Jo lielākas kvotas, jo Latvijā attīstītāka pārstrāde un zemniekiem – lielāks produkcijas noiets.
