Teikšu godīgi, šo grāmatu iegādājos vien tādēļ, ka tai bija ļoti tīkama akcijas cena un ļoti gribējās ceļojumā paņemt līdzi kaut ko lasāmu. Vienu grāmatu jau biju nopirkusi, bet zināju, ka ar to man varētu nepietikt. Apraksts uz vāka likās gana interesants vieglai vasaras lasāmvielai, tāpēc, daudz nedomājot, Selestes NG “Izkaisītās dzirksteles” nonāca pie manis.Lūk, kāds bija pamatsižets – Šeikerhaitsa ir vieta, kur it viss tiek rūpīgi plānots un uzraudzīts – sākot ar zāliena garumu un beidzot ar mājas krāsu. Elena Ričardsone šeit dzīvo jau kopš dzimšanas, un viņai nav ne mazāko šaubu, ka tieši noteikumi ir laimīgas un veiksmīgas dzīves pamatā, un viņa nespēj iedomāties, ka kāds varētu domāt citādāk. Taču tad Šeikerhaitsā ierodas māksliniece Mija Vorena ar pusaugu meitu Pērlu, kuras uzskatos ir daudz brīvākas un, šķiet, dzīvo pēc saviem noteikumiem. Kad pie ugunsdzēsības depo tiek atrasts pamests zīdainis, sākas dramatiska cīņa par meitenītes aizbildniecību. Pilsētiņas iedzīvotāji sadalās divās daļās – vieni uzskata, ka aizbildniecība pienākas jaunajai ģimenei, bet citi ir pārliecināti, ka tā jāatdod bioloģiskajai mātei. Pretējās domās ir arī Elena un Mija, un drīz vien Elena saprot, ka Mija glabā kādu noslēpumu, un, lai to atklātu, ir gatava izmantot visus iespējamos līdzekļus.Grāmata no sākuma lasījās smagnēji. Iespējams, valodas dēļ, bet varbūt ne pārāk atpazīstamās amerikāņu nelielās pilsētas privātmāju vides un to iedzīvotāju tipāžu dēļ, bet, iespējams, iemesls bija vēl kāds pavisam cits (piemēram, vasara un kopumā kūtrs noskaņojums uz lasīšanu). “Visas Vinslova ielas garumā atradās virkne ar divdzīvokļu mājām, taču no brauktuves puses to nevarēja pateikt. Ārpusē varēja redzēt tikai vienas parādes durvis, vienu priekšnama apgaismojumu, vienu pastkastīti un vienu mājas numuru. Iespējams, kāds varētu pamanīt divas durvis, no kurām vienas veda uz augšējo, bet otras uz apakšējo dzīvokli, un vēl vienas lejā uz kopīgo pagrabu. Ikvienā mājā uz Vinslova ielas mitinājās divas ģimenes, taču no ārpuses šķita, ka tur dzīvo tikai viena. Šādas mājas tika būvētas apzināti. Tas ļāva iedzīvotājiem nejusties slikti par to, ka viņi īrē tikai dzīvokli, nevis ka viņiem pieder visa māja, un arī pašvaldībai bija iespēja padarīt vietu prestižāku, jo visi zināja, ka īrēto namu rajoni ir mazāk iekārojami.”Tādā amerikāņu mazpilsētas kvartālā ievācas minētās Mija un Pērla, kuras ar visu savu būtību, raksturu un ieradumiem sagriež kājām gaisā ierasto pilsoņu vidi. Lai vai kā, pasmagi iestartējusies, pēc tam grāmata lasījās ar interesi. Jāatzīst – nav pati lasāmākā un vieglākā valoda (grūti pateikt, autores stila vai tulkojuma dēļ), tomēr līdz galam tikt gribējās, kaut vai tādēļ vien, lai atklātu, kādus noslēpumus tad galu galā slēpj sižeta varoņu dzīves.
