Veterinārmedicīnas augstākajai izglītībai Latvijā – 100.
Iezīmējot simt gadu atceri veterinārmedicīnas augstākajai izglītībai Latvijā, pagājušā nedēļā LLU Veterinārmedicīnas fakultātē (VMF) uz pasākumu, kas tika nosaukts par atmiņu festivālu, sanāca gan studenti, gan mācību spēki, jaunie un agrākie, kuri šoreiz tika uzklausīti visvairāk.
Skolotāji prasīja nacionālu zinātni
Pirmo reizi skaidra prasība Latvijā dibināt augstskolu, kurā līdztekus farmācijas un medicīnas studijām būtu nodrošinātas arī veterinārmedicīnas studijas, parādījās Latviešu skolotāju kongresā Tērbatā 1917. gada jūnijā (tolaik Tērbatas Universitāte bija tuvākā vieta, kur studēja jaunie latviešu pedagogi). Skolotāji prasīja, lai veterinārmedicīna attīstītos kā nacionāla zinātne. Atmiņu festivāla vadītājs fakultātes dekāns Kaspars Kovaļenko skaidro, ka 20. gadsimta sākumā stratēģiski svarīga bija zirgu veselība. Bez zirgiem nebija iedomājams ne transports, ne karaspēks. Tos arī pirmkārt vajadzēja nodrošināt ar veterinārmedicīnisko aprūpi.1919. gada janvārī Latvijā pie varas nāca komunistu Pētera Stučkas valdība, kas pirmo augstskolu – Baltijas Tehnisko augstskolu (Rīgas Politehniskais institūts) – pārveidoja par Latvijas augstskolu, kurā nolēma dibināt arī Medicīnas fakultāti ar veterinārmedicības nodaļu. 1919. gada jūnijā asiņainais, komunistisko teroru izvērsušais Stučkas režīms krita. Komunistu pozitīvo ierosmi par medicīnas un veterinārmedicīnas fakultāšu izveidi 1919. gada rudenī pārņēma Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība. Par veterinārmediķu mācību bāzi neilgi pēc fakultātes dibināšanas kļuva kavalēristu kazarmas Rīgā, Pērnavas ielā 19. Tur tā pastāvēja līdz pagājušā gadsimta 60. gadu sākumam, kad tolaik jau Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā iekļautā Veterinārmedicīnas fakultāte tika pārcelta uz Jelgavu, kur tā attīstās vēl šobaltdien. Zirgu skaits gan ir būtiski samazinājies – 1939. gadā Latvijā to bija 400 tūkstoši, bet mūsdienās šis skaits ir ap deviņiem tūkstošiem. Veterinārmedicīna ir kļuvusi par zinātni, kuras pārziņā ir pārtikas un vides drošība un, protams, arī dzīvnieku, tostarp mazo dzīvnieku, veselība.
Lielākie pēc klātienes studentu skaita
Veterinārmedicīnas fakultāte ir viena no mazākajām LLU. “Taču ar saviem 355 studentiem mēs esam pirmajā vietā pēc pilna laika jeb klātienes studentu skaita,” lepojas dekāns K.Kovaļenko. Neklātienes studiju fakultātē nav. Izglītība tur lielā mērā saistās ne tikai ar teorētiskajām zināšanām, bet arī ar prasmēm, ko visai neiespējami ir apgūt attālināti. “Strādāt ar neklātienes vai klātienes studentiem – tas ir nesalīdzināmi,” uzskata dekāns. Zemākais studentu skaits fakultātē bijis 2007. gadā. Kopš tā laika katru gadu tas ir audzis, kaut demogrāfiskie rādītāji studentu skaita ziņā Latvijā ir gājuši uz leju. “Esam kļuvuši jauniešiem interesantāki un pievilcīgāki,” priecājas K.Kovaļenko. Starp astoņām LLU fakultātēm veterinārmediķi ir pirmie arī pēc ārzemju studentu skaita. Pirms pieciem gadiem LLU veterinārmediķi uzņēma pirmos sešus ārzemju studentus (līdz 5. kursam veiksmīgi tikuši četri), bet šogad pirmajā kursā studijas sāka 27 ārzemju studenti, pārsvarā no Rietumeiropas – Vācijas, Somijas, Zviedrijas. Studiju maksa ārzemniekiem ir 5,5 tūkstoši eiro gadā un pašlaik ir zemākā Baltijas valstīs. Dekāns domā, ka nākamajā studiju gadā to nāksies celt līdz sešiem tūkstošiem. Mums jau ir izveidojusies vācu studentu komūna, vairāki studenti ir no Somijas. Nav neviena no Norvēģijas, jo gandrīz visi norvēģi, kas studē veterinārmedicīnu ārzemēs, dara to Ungārijā, kur ir izveidojusies sava norvēģu studentu kopiena,” stāsta dekāns.
Gaida EAEVE akreditāciju
Domājot par nākotnes izaicinājumiem gan veterinārmedicīnas zinātnei, gan arī fakultātei, K.Kovaļenko, teic, ka tā ir globalizācija un klimata izmaiņas. Tā, piemēram, no Āfrikas ziemeļu virzienā, sasniedzot Krieviju, Čehiju un Vāciju, ir izplatījies Rietumnīlas vīruss, kas ir bīstams gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Kā ļoti svarīgu izaicinājumu asociētais profesors K.Kovaļenko atzīmē sabiedrības attieksmi pret dzīvniekiem un pašu dzīvību. “Atšķirībā no ASV, kur cilvēki ir gatavi ieguldīt lielu naudu gan sava tuvinieka, gan arī sava dzīvnieka veselībā, pie mums šī attieksme ir diezgan vieglprātīga. Atsevišķiem cilvēkiem vieglāk ir slimu dzīvnieku eitanazēt un nedomāt neko,” teic K.Kovaļenko. Veterinārmedicīnas fakultātes mācību spēkus nodarbina arī tehnoloģiju maiņa. “Veterinārmedicīna ir kā medicīnas kaujas lauks, kur tiek izmēģinātas pieejas cilvēku ārstēšanā. Notiek arī tā, ka jaunas tehnoloģijas veterinārmedicīnā ieplūst no medicīnas. Ienāk tehnoloģijās mākslīgais intelekts. Piemēram, dators, nevis rentgenologs, “lasa” rentgena uzņēmumus,” teic dekāns. K.Kovaļenko piebilst, ka oktobrī fakultātē gaidāma Eiropas Veterināro mācību iestāžu asociācijas (EAEVE) akreditācija, kas ir svarīga fakultātes starptautiskajam prestižam un studentu piesaistei.
Reiz Veterinārmedicīnas fakultātē
No Alberta Auzāna, bijušā VMF Klīniskā institūta direktora emeritētā profesora, stāstītā
Telefonogramma “melnajam”
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē studēju no 1954. līdz 1959. gadam, tajā laikā, kad fakultāte bija Rīgā. Studentu kopmītnēs, kas atradās pie eksportostas un tagadējā Vašingtona laukuma, vienā istabiņā dzīvojām septiņpadsmit cilvēku. Visus studiju gadus fakultātē nostrādāju par sanitāru/lopkopēju jeb “melno” (jo melni bija viņu ķiteļi, veterinārārstiem un mācību spēkiem tie bija balti). Fakultātes telpās, agrākajos kavalērijas staļļos Pērnavas ielā 19, bija divas tualetes un uz četrām katedrām viens telefons. Pie tā atradās arī nakts dežuranta postenis. Tas varēja būt 1957. gadā, naktī, kad es fakultātē dežurēju, iezvanījās telefons. Zvanīja jauna sieviete, kas stingrā un noteiktā balsī jautāja: “Vai jūs dežurējat fakultātē?” Kad atbildēju “Jā”, zvanītāja man lika veicīgi paņemt rakstāmo, lai pierakstītu svarīgu telefonogrammu. Tajā laikā dažkārt vadoši norādījumi tika izplatīti kā telefonogrammas. Personīgo telefonu bija maz, sociālo tīklu – nekādu, laikrakstos – propaganda un puspatiesības. Tādos apstākļos varēja pieņemt, ka tūlīt sekos fakultātes vadībai nododams svarīgs un steidzams (nakts taču!) paziņojums. Kad biju atskrējis ar blakus telpā paņemto rakstāmo un papīra lapu, zvanītāja teica: “Nu, tad klausieties! Paziņojam, ka šī gada (tālāk tika minēts datums un laiks) Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Ņikitam Sergejevičam Hruščovam ir pārplīsis galvaskauss.” Tad es sapratu, ka esmu izjokots. Neuzzināju, kas man toreiz zvanīja. Šķiet, ka arī valsts drošības iestādes nevarēja tādu zvanītāju izsekot. Domāju, tā bija kāda studente.
Ražas novākšanas talkas veidoja studentu grupu
Studenti bija draudzīgi. Pirmajā mācību gada mēnesī nācās braukt uz kolhozu rakt kartupeļus vai raut bietes. Tur varēja arī alu uzbrūvēt, balles uztaisīt. Mūsu kursam iznāca braukt uz mācību un pētījumu saimniecību “Vecauce” Gulējām uz salmiem Lielauces pilī. Puiši vienā istabā, meitenes – otrā. Toruden daudz ēdām ābolus. Apkārtnē bija vairākas tukšas viensētas, kuru ābeļdārzs vēl joprojām deva augļus. Ābolus nevajadzēja zagt, varēja vienkārši paņemt. Un tad vakarā, kad likāmies gulēt, gaisā gāja “balodīši”. Mēs, puiši, gulējām divās rindās – katrā pa desmit divpadsmit gulētājiem. Kursabiedrs, vēlākais zinātņu doktors un dziednieks, Jānis Lielais sarīkoja sacensības – viena puišu rinda pret otru, kura vairāk palaidīs “balodīšus”. Protams, sacensība nevarēja būt gara, jo gaisa sastāvs istabā ļoti ātri kļuva sarežģīts. Par āboliem pamestajās viensētās bija vēl kāds gadījums vienā no beidzamajiem vakariem pirms talkas beigšanas un atgriešanās uz mācībām tolaik vēl Rīgā. Bijām izdomājuši, ka vajadzētu garšīgos ābolus salasīt maisā, ko paņemt līdzi uz pilsētu. Ņemot ābolus no sveša dārza, sajūta tomēr bija ne īsti skaidra – vai tā būtu pareizi? Lai mazāk kāds ko manītu, četri ābolu lasītāji devās uz pamesto dārzu naktī mēnesnīcā. Tukšās mājas atradās pie birzs, un tajā divi citi mūsu puiši, viens no viņiem bija vēlākais Ķekavas putnu fabrikas direktors un attīstītājs Mārtiņš Skuja, sagaidīja ābolu lasītājus ar bisi. Tā bija dabūta no vecāko kursu hidromelioratoriem, kam “Vecaucē” bija prakse. Acīmredzot starp viņiem bija kāds mednieks. Birzītē Mārtiņš izšāva gaisā un bļāva: “Stāt, zagļi!” Viens no tiem ābolu lasītājiem, vēlākais Smiltenes tehnikuma pasniedzējs Uldis Rācenis, tā muka, ka apmaldījās un Lielauces pilī atgriezās tikai no rīta.
No Gunāra Cicera, agrākā VMF Epizootoloģijas katedras vadītāja, atmiņām
Rektors pieņēma studentu kopmītnē
Fakultātē es nokļuvu kādas neveiksmes dēļ. Jāatgādina, ka padomju laikos bija tāda kārtība: ja tu esi ārsts, tad ārstē, bet nemaisies nekur citur. 50. gadu beigās es strādāju Līvānu rajonā un reiz, pārbaudot cūku fermu, atklāju tajā tuberkulozi. Ja atklāj lipīgu slimību, tad tā ir jāapkaro, slimie dzīvnieki jālikvidē, jāīsteno slimību profilakses plāns. Taču tas bija pretrunā ar kolhoza priekšsēdētāja nostādnēm – jāpilda piena un gaļas plāns. Pretrunas rezultātā kolhoza priekšsēdētājs mani nosūdzēja partijas komitejā. Nāca pārbaude, kas tomēr atzina, ka veterinārārsts rīkojies pareizi. Taču palikt Līvānu rajonā vairs nevēlējos. Nolēmu kļūt par mācību spēku. Atbraucu uz Jelgavu, kur docents Grapmanis mani stādīja priekšā rektoram. Rektorāts tolaik atradās jaunuzceltajās studentu kopmītnēs Driksas ielā. Jelgavas pils atjaunošana vēl nebija pabeigta. Rektors man jautāja: “Vai jūs esat partijā?” Atbildēju, ka neesmu bijis arī komjaunatnē. Rektors ieteica: “Vajadzētu tomēr.” Braucu atpakaļ uz Līvānu rajonu, kas tolaik tika pievienots Preiļu rajonam, iesniedzu kolhoza partijas pirmorganizācijā lūgumu mani uzņemt partijā. Šie brīnījās – parasti jau partijā stāties uzaicināja, bet šis pats prasās. Taču tūlīt arī visu nokārtoja, un es varēju nākt uz Lauksaimniecības akadēmiju. Kolīdz kolhozā uzzināja, ka gribu doties uz Jelgavu, man pa partijas līniju iedeva stingro rājienu. Viens gaišs cilvēks, kas bija partijas instruktors, ieteica par to neuztraukties, jo rājienu noņems. Tā arī notika. Pienāca atmoda, un rindas kārtībā es tajā laikā biju fakultātes kompartijas sekretārs, kuram nācās nokārtot partijas pirmorganizācijas likvidēšanu.
