Kā ikviena valsts,
arī mēs gribam būt atzīti un novērtēti, gribam, lai ar mums rēķinās pārējā
pasaule un cieņa starptautiskā sabiedrība. Bet vai mēs esam tam gatavi? Jo
būšana starptautiskā apritē nozīmē ciešu sadarbību un prasmi pieņemt citādo
jeb, citiem vārdiem runājot, pasauli visā tās dažādībā.
Kampaņas “Atvērtība
ir vērtība” ietvaros veiktie pētījumi liecina, ka gandrīz divas trešdaļas jeb
60 procenti Latvijas iedzīvotāju negribētu, ka viņu darba kolektīvā strādā citu
etnisko grupu pārstāvji. Un tas notiek apstākļos, kad sabiedrības sastāvs kļūst
etniski aizvien daudzveidīgāks un sadarbība ir panākumu priekšnosacījums visās
jomās.
Saskaņā ar Centrālās
statistikas pārvaldes datiem katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs nav ne
latvietis, ne krievs. Gada sākumā Latvijā dzīvoja 95 000 citu valstu pilsoņi,
no tiem 77 procenti – trešo valstu
pilsoņi, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistika. Protams,
lai šeit dzīvotu, cilvēkiem ir vajadzīgs darbs. Un tieši darbavieta ir tā
teritorija, kur vairums no mums saskaras ar citu tautību pārstāvjiem. Vai esat
kādreiz prātojuši, kas padara darbavietu patīkamu, drošu un komfortablu vieniem
darbiniekiem, bet citiem liek justies nomāktiem, nenovērtētiem vai liekiem? Kā
darba vide ietekmē darbinieku labsajūtu, produktivitāti un apmierinātību ar
savu darbu? Kā uzņēmumu iekšējā kultūra mijiedarbojas ar plašākā sabiedrībā
notiekošo?
Piemēram, kā liecina
informatīvās kampaņas dažādības veicināšanai “Atvērtība un vērtība”
SKDS pētījums, 29 procenti iedzīvotāju negribētu strādāt kopā ar cilvēkiem no
Pakistānas. Tas nekas, ka reāla nepatīkama pieredze ar cilvēkiem no Pakistānas
bijusi vien pieciem procentiem, kamēr, piemēram, ar latviešiem – deviņiem
procentiem aptaujāto. Ja ir runa par personiskiem kontaktiem, aizdomīgums pret
cilvēkiem no Pakistānas ir vēl lielāks, sasniedzot 44 procentus.
Trešā daļa aptaujāto
uzskata, ka jābūt piesardzīgiem saskarsmē ar cilvēkiem, kuri ieradušies strādāt
mazkvalificētu darbu. Tas nekas, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ikdienā
kontaktējas galvenokārt ar savas tautības pārstāvjiem un personīgi nemaz
nepazīst cilvēkus ar citu etnisko piederību, vienalga, vai viņi strādā fabrikā,
vai vadošos amatos.
Šie ir tikai
atsevišķi piemēri. Diskriminācija skar arī romus, afgāņus, latviešus, krievus,
indiešus, ebrejus, sīriešus, patvēruma meklētājus no dažādām valstīm,
termiņuzturēšanās atļauju ieguvējus, tos, kuri Latvijā ieprecējušies, ārvalstu
studentus, sievietes, vecāka gadagājuma cilvēkus, un šo sarakstu varētu
turpināt vēl un vēl. Tiesa, neviens no šiem diskriminācijas veidiem nav nekas
jauns, tikai, ņemot vērā izmaiņas sabiedrības struktūrā, etniskā diskriminācija
ieguvusi jaunas šķautnes, izvirzoties priekšplānā. Vien 20 procenti Latvijas
iedzīvotāju nav aizspriedumu pret citu tautību cilvēkiem, un krievvalodīgie
Latvijas iedzīvotāji ir tikai mazliet atvērtāki nekā latvieši.
Lai valsts veiksmīgi
iekļautos starptautiskajā apritē, ir jāspēj sastrādāties ar ļoti dažādiem
cilvēkiem, kuri nāk no atšķirīgām kultūrām un ir ar atšķirīgām pieredzēm. Arī
Latvijas uzņēmumos un organizācijās strādā aizvien vairāk ārvalstnieku, un tas
tieši skar arī vietējos iedzīvotājus, kuriem jādomā, kā reaģēt, redzot, ka
kolēģis tiek atstumts ādas krāsas, reliģiskās piederības vai kādu citu iemeslu
dēļ, un kā saglabāt atvērtību un veselīgu interesi par citām tautībām,
vienlaikus nekļūstot pārspīlēti politkorektiem.
Dažādības un
iekļaušanas pieeja personālvadībā un organizācijas kultūras veidošanā ne tikai
iet roku rokā ar demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem, bet arī dod reālas
priekšrocības biznesam: sniedz uzņēmumam iespējas radīt jaunus, inovatīvus
risinājumu, pilnveidoties un attīstīties, ceļ darbinieku labsajūtas līmeni,
palīdz atpazīt katra darbinieka īpašās prasmes un spējas un pēc iespējas
efektīvāk izmantot katra darbinieka potenciālu.
Tomēr, lai veiksmīgi
iedibinātu dažādības principus uzņēmumā un gūtu no tiem maksimālo labumu, ko
dažādas kultūras un pieredzes var sniegt, ar demogrāfiski daudzveidīga
personāla algošanu vien nepietiek. Pieejama un atvērta darba vide nozīmē veidot
tādu iekšējo kultūru, kurā ikviens darbinieks jūtas pieņemts un novērtēts, un
tas ir cieši saistīts ar sabiedrībā notiekošo.
Iekšējā kultūra
jebkurā līmenī – individuālā, uzņēmuma, kopienas vai valsts – sākas ar katru
atsevišķo cilvēku. Mēs visi pazīstam kādu, kurš atgriežas no ārzemēm un
sajūsmināti stāsta, cik tur visi ir laipni un smaidīgi, bet pats mājas
kāpņutelpā izvairās no kaimiņa, lai tikai nevajadzētu sasveicināties. Lai
izprastu citu tautību kolēģus, pajautājiet sev: vai man ir svarīgas attiecības
ar kolēģiem? Vai man pašam jebkad ir nācies piespiedu kārtā kaut ko mainīt
savos paradumos un rīcībā, lai iekļautos darba kolektīvā? Vai es darbā nekad
neesmu juties atstumts? Vai es jūtu, ka iekļaujošas vides veidošana ir arī mana
atbildība? Jo tikai tad, kad izpratne par atvērtību kā vērtību un cieņa pret
citādo būs pašsaprotama individuālā līmenī un šaurā kolēģu lokā, tā kļūs dabiska
arī sabiedrībai kopumā.
Vai mēs, Latvijas
sabiedrība, esam pelnījuši starptautisku cieņu un atzinību? Ja to iespējams gūt
ar atsevišķiem individuāliem sasniegumiem mākslā, zinātnē un sportā vai augstām
vietām tūrisma ceļvežos – noteikti jā, un tas ir lieliski. Ja starptautisku
cieņu var izpelnīties ar prasmi sadarboties un pieņemt citādo – iespējams, nē.
Ko darīt, lai mainītu lietas uz labu? Pārdomāt savu izturēšanos. Atcerēties
mazas lietas – vārdus, svētkus, tikšanās, paužot ikdienišķas rūpes par
cilvēkiem. Uztvert nopietni kolēģi, kurš stāsta par to, kā jūtas. Pamanīt, ka
kāds tiek atstumts vai izmantots, stāties pretī aizspriedumiem, nesmieties par
seksistiskiem vai rasistiskiem jokiem. Un kļūt par to kolēģi, kurš iedvesmo arī
citus būt neiecietīgiem pret diskrimināciju, lai kuru tā arī skartu.
*”Atvērtība ir
vērtība” pētījumu centra SKDS 2019. gada februārī veiktais pētījums,
lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju viedokli par etniskajām attiecībām
Latvijā.
Foto:
publicitātes
