Šajā vasarā Eiropas Sociālā
fonda (ESF) projekta “Atver sirdi Zemgalē” ietvaros sākām integrējošu nometņu
organizēšanu bērniem un viņu ģimenēm un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem
un viņu ģimenēm. Tas, ko mēs, projekta komanda, esam sapratuši – integrācija
nemīl steigu, un tai jābūt pakāpeniskai.
Nometni organizējām
sadarbībā ar sociālo uzņēmumu “Iespēja izaugsmei”, kas ikdienā piedāvā
sistēmiskus alternatīvās izglītības un sociālās attīstības pakalpojumus
bērniem, kuru attīstībā nepieciešami korekcijas pasākumi un viņu ģimenēm.
Pirmajā nometnē
piedalījās kopā 20 bērni vecumā no 4 līdz 14 gadiem. No tiem 10 bērni bija ar
diagnosticētiem funkcionāliem traucējumiem, kas izvērtēti projekta ietvaros,
tai skaitā, četri bērni ar smagiem traucējumiem un autismu, bet pārējie ar
mācību traucējumiem un noslieci uz psihes nestabilitāti. Nometnē piedalījās arī
10 bērni, medicīniskā terminoloģijā runājot – “klasiskas vai tipiskas
attīstības”, kuriem bijušas emocionālas dabas problēmas vai ir vienkārši
vecumposmam raksturīgas īpatnības.
Nometne ir orientēta
uz bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem integrēšanu un šī ir viņu pirmā
iziešana ārpus ģimenes. Dzīvē. Bet šī nometne nebūtu iespējama, ja nebūtu
veikti iepriekšējie soļi, no tiem pirmais – kopā ar ģimeni saprasts traucējumu
smagums un izieta individuāla uzvedības terapija. Otrais solis – izieta grupas
terapija pa 10 -14 bērniem, bieži iesaistot arī vecākus. Bērniem ir iespēja
atbraukt uz nometni, tāpēc, ka viņi jau kādu laiku piedalījušies nodarbībās,
mācījušies ievērot robežas un sadarboties gan ar pieaugušajiem, gan savā
starpā. Nometne, tā ir iespēja integrācijai jaunā sociālā vidē.
Nākamais solis būs
integrācija izglītības iestādēs – atkarībā no funkcionālo traucējumu smaguma un
valodas traucējumiem – parastajās skolās ar vai bez asistentiem, vai
speciālajās izglītības programmās.
Nometnes darbā tiek
izmantota jauna, inovatīva metode – sociālā pediatrija, kurā apvienotas
medicīnas, izglītības un sociālā darba metodes. Ar to palīdzību bērni ar
funkcionālās un garīgās attīstības traucējumiem
apgūst nepieciešamās sadarbības prasmes, lai spētu iekļauties
sabiedrībā. Ģimenei tā ir skaidri izstrādāta sistēma, kā viņiem ir jāaudzina
īpašais bērns – uzvedības terapija, plāns, kurā izglītības iestādē viņš ies un
ar kādām metodēm viņš vislabāk ir jāattīsta.
Savukārt tipiskas attīstības bērni terapijas nodarbībās
un nometnē stiprina empātijas prasmes un
izpratni par bērniem, kas ir citādāki, mācās sadarboties un atbalstīt, vienlaikus
uzlabojot savas saskarsmes prasmes.
“Kad saslimst
pieaudzis cilvēks, viņa attīstība intelektuālā ziņā necieš, ja vien netiek
skartas smadzenes, taču pretēji notiek ar bērnu — saslimstot viņa attīstība
bieži vien kavējas. Līdz ar to bērni jāārstē ļoti delikāti. Nepietiek tikai ar
to, ka ārstējam slimību, jādomā arī par to, kā iespējami mazāk kavēt bērna
attīstību,” stāsta nometnes vadītāja, uzvedības terapijas un sociālās
pediatrijas speciāliste, sociālā uzņēmuma “Iespēja izaugsmei” vadītāja Irēna Dominiece.
Nometnes pirmajā
dienā, kad ap pusdienlaiku ierodamies nometnē, pārsteidz miers un klusums, kas valda. Bērni darbojas pa
grupām ar pedagogiem deju, mākslas, rotaļu terapijas nodarbībās un fiziskās
aktivitātēs. Rodas sajūta, ka bērni te pavada jau vairākas dienas un ir
adaptējušies.
Tomēr pierast pie
jaunajiem apstākļiem bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nav
vienkārši. Irēna Dominiece rāda savas saskrāpētās un sakostās rokas, kas ir
rezultāts kāda bērna šī rīta emocionālai reakcijai uz nezināmajiem apstākļiem. “Tad,
kad kāds kliedz vai kož, kā šajā gadījumā, es citiem saku: viss kārtībā, esi
mierīgs, paskaties, kā es daru. Viņi skatās, un viss ir labi. Ja ir par grūtu,
es saku: ej malā, tev tas nav jāredz,” teic Irēna.
“Bērni ir sadalīti
nelielās grupās. Klasiskās attīstības bērnu skaits grupā ir līdz seši. Bērniem
ar smagiem traucējumiem ir katram viens asistents, bet bērniem ar vieglākiem
traucējumiem – viens asistents uz diviem bērniem. Mākslas terapeits, kustību
terapeits, sporta aktivitāšu audzinātājs, un mēs divas, kas visu laiku seko
līdzi un nomaina, ja nepieciešams,” pastāsta Irēna. Kopā 9 cilvēki uz 20
bērniem, bet tas ir saspringti, un to var tikai, ja ir pieredze. Speciālistiem
jābūt ļoti profesionāliem un labi strukturētiem.
Nodarbības visu rītu
ir mainījušās, vienas nodarbības ilgums ir 30-40 minūtes. Pēc brīža beidzās
grupu nodarbības mākslas un kustību terapijā, rotaļu istabā sanāk visi bērni un
darbojās kopā. Daži spēlē galda futbolu. Pārējie būvē māju no lieliem auduma
klučiem.
“Mēs neēdīsim “bārniju”
(bērnu iemīļots cepums),” Irēna saka puisim, ‘’ēdīsim ‘’bārniju” tikai pēc
pusdienām”. Viņš zina, ka te netiks diskutēts. Ir atstrādātas robežas. Viņš
zina, ka te nav variantu un nestrīdēsies. Viņš arī nekad nav sodīts, nekad nav uz viņu bļauts.
Irēna uzgriež
mūziku, jautā, ko katrs šodien darīja – zīmēja, sportoja, mētāja bumbu, dejoja,
aicina bērnus apsēsties un atpūsties. Jautā: vai tev sanāca kādam bērnam
palīdzēt? Mūsu uzdevums ir palīdzēt mācīties tiem, kam ir grūtāk. Pauls
palīdzēja kādam? Aizej paprasi, ko viņai vajag palīdzēt!
Šeit ir viens
īpašais bērns Maija (vārds mainīts). Viņai blakus cilvēku vajag nepārtraukti,
nemitīga acu un roku uzraudzība. Mēs maināmies, jo tā ir emocionāla spriedze
arī atbalsta personālam. Viņa grib peldēt. Gatavojies, Maija būs galvenā
ņurkotāja (Maija raud, čīkst). Šis ir viens no atbildīgākajiem gadījumiem –
smagi centrālās nervu sistēmas bojājumi ar multifunkcionāliem traucējumiem. Kad viņa pirmo reiz pie mums
nokļuva, viņa izvairījās no komunikācijas un centās noslēpties un norobežoties
no apkārtējās pasaules, meitenei likās, ka tā ir neuzticama. Viņai uzliktā
diagnoze – autisms. Mūsu komandas speciālistu viedoklis ir atšķirīgs. Uzvedības
korekcija, kognitīvo procesu uzlabošana, logopēda nodarbības, medikamentozā terapija
un darbs ar ģimeni ir devušas uzlabojumus attīstībā, tagad viņa sāk arī runāt.
Mudinājām ģimeni iet strādāt un meklēt asistentu. Ģimene sākumā neticēja, ka
varēsim atrast asistentu, es saku, ja meklēsiet, uzticēsieties … un, jā ienāca
pats eņģelis viņiem. Asistents viņai ir ļoti jauks, reizi nedēļā mācās pie
mums, strādā ar bērnu mājās un arī bērnudārzā, un ir ļoti labi rezultāti.
Gaidi Maija! Viņai
jāiemācās gaidīt. Pirmais, viņiem jāiemācās gaidīt. Maija iet ārā no telpas.
Irēna asistentei saka: “Paskaties, uz kurieni viņa ies! Uzmanīgi, trepes! Viņai
ir kustību traucējumi. Un baseins ir riskantais punkts. Trepes un baseins.
Pastaigājiet mierīgi.” Asistentei ir skaidrs, kas darāms.
Irēna jautā bērniem,
kas būvē māju: “Jūs esat pārliecināti, ka nesagāzīsies? Sagāzīsies!” (māja
sagāžas) Jautrība, visi smejas.
Mēs visi iesim ēst,
bet vispirms iesim ārā elpot un gaidīt. Ejam sēdēt uz soliņa. Esam pēc visas
trakošanas nomierinājušies. Ko savādāk darīt? Kā viņi bez prasmes nomierināties
ies uz kafejnīcām? Viņiem ir jādzīvo sabiedrībā. Nevar traucēt otra mieru.
Sēžam, gaidām, paelpojam. Ļoti labi.
”Cilvēka pašapziņa,
ceļas ar to, ka es spēju jebkurā situācijā būt pats, spēju veidot kontaktu ar
cilvēkiem un risināt dažādas situācijas. Risināt veiksmīgi. Tad jau arī
sabiedrība vairāk vai mazāk ir atvērta. Ja sabiedrība nav atvērta, tad vecāki
personības, ir spējīgi to cieņpilni risināt. Bez sūdzībām, bez bļaušanas,
risināt konkrēto situāciju. Bērni atdarina vecākus, un bērni atdarina to komunikāciju, ko rāda vecāki.
Ja bērni izaug kā
personības, tad principā viņi arī komunikācijai ir gatavi un katrs savā līmenī
var būt arī darbaspējīgs. Tas ir tas uzdevums! Un vecāki, kā saka, lēnām
airējas no viņiem prom,” stāsta Irēna.
Pie pusdienu galda
bērni uzvedas klusi un disciplinēti, tad atskan protestējošas uzstājīgas
skaņas, jo kāds no bērniem ar autismu ieraudzījis nepazīstamu ēdienu. Pēc laika
skaņa ieņem citu, mierīgāku intonāciju.
Pēc pusdienām ir
atpūtas laiks, kas jāpavada gultā atpūšoties vai guļot diendusu. “Viņiem nebūs
obligāti jāguļ, bet viņiem būs jāmācās atpūsties. Vecāki jautāja, kā tad viņi
gulēs, bet es viņiem saku, ka viņi, negulēs, viņi mācīsies atpūsties, viņiem ir
jāsaprot, ka viņiem kādu brīdi ir jābūt mierīgiem. Vecāki jautā, vai jūs to
izdarīsiet. Es saku, izdarīsim,” stāsta Irēna. Pēcpusdienā plānojas pelde
baseinā.
Integrācija nav lēts
process. Kāpēc tā ir nepieciešama, pārrunājam tālākajā sarunā. “Ja ģimenē ienāk
bērns ar īpašām vajadzībām, ir jāpieslēdzas atbalsta sistēmai. Katram, protams,
ir savs vecuma posms, kad ģimene ir gatava, līdzīgi kā tas notiek, kad ģimenē
piedzimst tipiski attīstīts bērns, sākt dzīvot pašiem savu pilnvērtīgu dzīvi un
realizēt sevi. Vīzija ir ikdienā maksimāli iesaistīt bērnus ar īpašām
vajadzībām bērnudārzā, skolā, dienas centrā, lai bērnam ir auklīte, ja
nepieciešams, asistents. Bērns saņem savu invaliditātes pensiju un, lai vecāks
var nopelnīt naudu un piemaksāt nepieciešamo klāt. Vecāks nedrīkst izdegt, kā
tas tagad nereti notiek, viņam jābūt radošai personībai, jāmaksā nodokļi, viņam
jādara tas, kas viņam patīk. Jārealizējas pašam un, lai ir naudiņa arī.
Ziedojumiem un pabalstiem ir jābūt kā atbalsta punktam konkrētos gadījumos,
konkrētam mērķim. Citādi tas ir apburts loks, kurā šīs ģimenes paliek par
upuriem un degradējas. Nereti vecāki, aprūpējot bērnu, ir zaudējuši sociālās
garantijas un vecumdienās pietiekošu vecuma pensiju. Mēs redzam ļoti daudzas
ģimenes, kurās pašlaik ir pāraprūpēts pieaugušais vai jaunietis ar
funkcionāliem traucējumiem un, kuras, diemžēl,
kļuvušas disfunkcionālas, veselīgas lomas un attiecības ģimenēs ir
izjauktas. Zaudētāji ir pāru attiecības, tētis-mamma, vīrietis-sieviete, pats
galvenais, perspektīvais spēks, lai bērnu audzinātu un integrētu un domātu par
to, kā viņu vecumdienās turpinās dzīvot viņu jaunietis. Lai viņš būtu
integrēts, spētu iekļauties sabiedrībā, spētu darīt nelielu darbiņu, lai darītu
ko noderīgu un papildinātu iztikas līdzekļus. Jebkurā gadījumā, jau šodien ir
jārunā un jādomā par to, kas būs, kad īpašais bērns būs pieaudzis vai, kad
vecāku vairs nebūs. Tā ir sistēma, kas palīdz pārraut to apburto loku, to es
redzu caur savu pieredzi,” stāsta Irēna.
“Atbalsta sistēmai
vecākus jāstiprina kā personības, kuras spēj visām savām krīzēm iziet veselīgi
cauri. Stiprināt, lai viņi aug un ar šo domāšanu izaug. Un lielajiem brāļiem un
māsām arī nevajadzētu aprūpēt īpašo bērnu tad, kad vecāku vairs nebūs. Mans
sapnis ir Jelgavā attīstīt tālāk pusceļa mājas,” stāsta Irēna. Brāļi un māsas
tikai pieskata, atbrauc ciemos, pārvalda varbūt kaut kādas naudas lietas. Tikai
reālas attiecības, nevis viņi ir atbildīgi par otru pieaugušo cilvēku.
Īpašs notikums
nometnes laikā bija kinoteātra apmeklējums. Pateicoties pedagogu pārdomātajai,
strukturētajai rīcībai, daļai bērnu šī bija iespēja pirmo reizi piedzīvot šādu
pieredzi – doties uz īstu kinoteātri skatīties filmu.
Nometnes noslēguma
dienā ģimenēm tika atrādīti bērnu sagatavotie priekšnesumi un radošie darbi.
Pēc tortes ēšanas notika diskotēka ar īstu dīdžeju. Jaunas prasmes un pieredzi
nometnes darbā ieguvuši visi, gan mēs, projekta “Atver sirdi Zemgalē” komanda,
gan speciālisti, kas darbojās nometnē, gan vecāki, gan arī paši bērni, kuru
attīstībā un prasmēs pēc nometnes ir vērojami būtiski uzlabojumi. Dažas no
atsauksmēm par pieredzi nometnes laikā.
Deju
un kustību terapeite Liene Ķince:
Nometnes laikā bērni
nodarbībās spēja sadarboties, veidot komandu paši savā starpā, tādā veidā viens
otru papildinot un attīstot viens otrā draudzīgumu, cieņu, saliedētību. Bērniem
pilnveidojās kustību koordinācija un ķermeņa apzināšanās. Man kā speciālistei
darbs nometnē vēlreiz apliecināja dejas un kustību nozīmi bērna veiksmīgai
attīstībai.
Nometnes
projekta vadītāja, uzvedības terapijas speciāliste Irēna Dominiece:
Bērniem ar
funkcionāliem traucējumiem bija fantastiska iespēja justies brīvi uz
vienlīdzīgiem noteikumiem un iespējām, kas dažādu apstākļu dēļ, ikdienā tiek
ierobežotas vai liegtas.
Klasiskas attīstības
bērniem šī bija lieliska iespēja saskarties ar reālo pasauli, izprast un sajust
to. Nostiprināt savas empātijas un saskarsmes prasmes gan ar klasiskajiem, gan
īpašajiem bērniem.
Visi bērni izjuta
vienotu komandas veidotu attieksmi – brīvību un robežas, vienlaikus ar lielu
cieņu.
Vizuāli
plastiskās mākslas terapeite Ieva Liepiņa:
Nometnē es
piedzīvoju pozitīvus brīžus un biju pārsteigta, ka bērni ar funkcionāliem
traucējumiem var būt tik motivēti, disciplinēti un radoši. Piedzīvoju, ka
klasiskas attīstības bērni var integrēties ar bērniem ar īpašām vajadzībām.
Ieguvu lielu pieredzi darbā integrācijas grupās un darbā komandā. Es pamanīju
kā tiek ievēroti noteikumi un, kā bērni mācās noturēt robežas, mācās
pašdisciplinēties, mācās koncentrēties darbam un noturēt uzmanību, mācās
pabeigt darbu līdz galam. Bērni mācījās adaptēties neierastās situācijās un
socializējās ar citiem grupas dalībniekiem. Viņi apguva prasmes reflektēt par
savu radīto darbu, paust emocijas un izjūtas.
Klasiskas
attīstības bērna mamma:
Tā kā bērnam ir
nelieli uzvedības traucējumi un grūtības komunikācijā ar vienaudžiem, bērns
iepriekš nepiedalījās nometnēs, jo nebija pārliecības, ka pedagogi spēs tikt
galā ar problēmsituācijām. Pēc nometnes bērnam ir uzlabojusies pacietība, spēja
pagaidīt, sekot noteikumiem. Lieliski, ka mans bērns redz, ka bērni ir dažādi,
gan fiziski, gan mentāli un spēj to pieņemt, mācās komunicēt ar dažādiem
cilvēkiem. Prieks bija redzēt viņu laimīgu un priecīgu katru dienu atgriežamies
no nometnes. No pedagogu stāstītā par darbu ar bērnu, man kā vecākam radās
jaunas idejas, kā labāk komunicēt un risināt problēmsituācijas.
Klasiskas
attīstības bērna mamma:
Nometnes laikā
ieguvu uzticēšanās un paļaušanās sajūtu pret savu bērnu un speciālistiem, gan
pašai gan bērnam iegūstot pieredzi par pasauli, kāda tā patiesībā ir. Turpmāk
noteikti vēlos kopā ar ģimeni piedalīties šāda veida nometnēs.
Divu
īpašo bērnu mamma:
Nometnes laikā bērni
ir kļuvuši dzīvespriecīgāki, ir vērojami uzlabojumi bērnu emocionālajā jomā un
komunikācijā, viņiem ir uzlabojušās pašaprūpes prasmes.
Īpašā
bērna mamma:
Piedaloties nometnē
vēlējos, lai bērns vairāk iesaistītos rotaļās ar citiem bērniem. Bērns nebija
iepriekš piedalījies nometnēs, jo iepriekš bija daudz veselības problēmu un arī
emocionāli nebiju gatava bērnu laist. Piedaloties nometnē, bērns mājās kļuva
daudz mierīgāks, izteica lielu vēlmi atkal doties uz nometni, ieraugot nometnes
autobusu, skriešus devās iekāpt. Izrādīja pozitīvas emocijas un vēlmi
kontaktēties ar bērniem.
Mamma arī atzīst, ka
nometnes laikā ieguvusi brīvo laiku, ko praktiski nav iespējams atrast, kad
bērns ir mājās.
Foto:
pixabay.com
