Ievilkušās lietavas jau tā drūmos zemnieku prātus sadrūvējušas vēl pamatīgāk.
Ievilkušās lietavas jau tā drūmos zemnieku prātus sadrūvējušas vēl pamatīgāk.
Kartupeļu vagās raiti skrien strautiņi. Labība sagulst veldrē, vārpas dažviet jau «lien zemē». Zemnieks bažīgi pārskata savas druvas un salīdzina tās ar kaimiņa tiesu. Uz ežiņas sastapušies, spriež:
– Ja vārpas neizturēs, nolieksies, gatavie graudi izbirs, – teic viens.
– Kas zina, kā būtu labāk… Ja vārpas «puspundurim» noturēsies stāvus, bet lietus nemitēsies, graudi var sākt dīgt vārpās.
– Biju jau domājis, ka dikti labs birums būs, bet, tavu neražu! Dieviņš nevar stāt čurāt…
– Un tad vēl tie ministri ņirgājas, – nospļaujas otrs. – Graudu intervence, ha! Kas tad tie sešdesmit lati ir? Nabagu graši, ne iztika! Man tonna graudu izmaksā precīzi 72 latus, mats matā.
Pareizi laikam dažs zemkopis spriež, ka tad jau prātīgāk un vienkāršāk vispār neart, nesēt, nekult, bet tāpat vien iet pie Ata Slaktera, piemaksāt viņam desmit latu par katru (nekulto) tonnu, lai vismaz nenerro cilvēkus… Jo aprēķināts, ka Latvijā daudzviet vienas graudu tonnas pašizmaksa pārsniedz minētos 70 latus, tā ir 74 lati. Tātad, katra tonna potenciāli rada apmēram 10 latu zaudējumu.
Graudu intervences noteikšana bija viena no zemnieku apvienotajām prasībām streika laikā jūlija sākumā, paģērot to noteikt 70 latu par tonnu. Protesta akcijas spiesti, valdības vīri zemkopības ministra Ata Slaktera un ekonomikas ministra Aigara Kalvīša personā parakstīja vienošanās protokolu, kas paredzēja rast risinājumu zemnieku prasībām. Dumpinieki savāca tehniku, īstās un butaforiskās dakšas un mietus un devās katrs uz savām mājām, klusībā priecādamies, ka viss samērā ātri beidzies, ka, paldies Dievam, varēja iztikt bez mēslu vezumu vešanas pie Ministru kabineta. Zemnieki šķīrās gandrīz pārliecināti, ka šoreiz valdība viņu balsīs būs ieklausījusies.
Pagājušas trīs nedēļas. No zemnieku izvirzītajām desmit prasībām valdība reāli ķērusies tikai pie divu pildīšanas – graudu intervences noteikšanas un cukura problēmas risināšanas.
Zemnieki visā Latvijā vērīgi sekoja katrai ministru frāzei, katram sarunu pavērsienam, līdz saprata: kārtējais «čiks»! Graudu intervences noteikšana tāds pussolītis vien izrādījies: formāli tā noteikta, taču – ne zemnieku pieprasītajā cenas apjomā. Ar cukuru nav daudz labāk. Lai gan Atis Slakteris kā burvju mākslinieks no azotes vilka laukā vienu argumentu pēc otra, vienu skaistu frāzi pēc citas, mēģinādams pamatot zemo graudu intervences cenu, būtība nemainās: zemnieki nav droši, ka viņiem samaksās par graudiem pienācīgā apjomā, ka viņiem būs nauda zemes aršanai šoruden. Vēl varētu atļauties art, ja būtu saņemta nauda par pērn nodotajām cukurbietēm, taču tā vēl kaut kur riņķo, riņķo…
Bet mūsu čaklais zemkopības ministrs, kā lielu un svarīgu darbu padarījis pēc neilgās sēdēšanas «skābbarības torņa» tveicīgajā kabinetā, sajutās piekusis un mierīgu prātu devās atvaļinājumā, ko, ja tic radio ziņām, nebija nolēmis pavadīt ne Kannās, ne Skandināvijas klusajos fjordos, bet tepat vien, savā lauku saimniecībā Bauskas rajonā. Iespējams, viņš plānoja atpūtu no valsts darbiem apvienot ar fizisku slodzi un atkal iekosties zemnieka cietajā maizes riecienā, lai atjaunotu spēkus birokrātiskajam darbam valdībā? Kas zina.
Tostarp viņdien lauku atbalsta rīcības štābs, novērtējis vadības pūliņus zemnieku prasību izpildē, atzina tos par nepietiekamiem. Galu galā pirms nepilna mēneša streikojošo zemnieku pati pirmā prasība bija – ievērot Lauksaimniecības likumu. Zemkopības ministrija faktiski ignorē laucinieku intereses, bet pie varas esošās partijas vienkārši kārtējo reizi muļķo tautu. Tāpēc tika pieprasīta Tautas partijas abu – zemkopības (Ata Slaktera) un finansu (Gundara Bērziņa) – ministru atkāpšanās.
Liels gan bija valsts «galvenā zemkopja» pārsteigums, kad šo prasību dabūja dzirdēt! Viņš kā bērns, kam nepelnīti nodarīts pāri, izteica neizpratni par zemnieku attieksmi. Sak’, tik labi sākām spēlēties… Brīdi padomājis, ministrs sevī noslāpēja aizvainoto bērnu un valstsvīra tonī noteica:
– Patiesībā esmu neapmierināts.
Bravo, Slaktera kungs! Jūsu drosme uzteicama, jo ne katrs ministrs līdz šim varējis atļauties atklāti paust neapmierinātību ar tautu, kaut vai tās daļu.
Kas attiecas uz valdību kopumā, laikam jau skolā mācītais, ka viena «slikta» karaļa nomaiņa ar «labu» neko īpaši nepalīdz, aktuāls arī šajā gadījumā: cik ministru jau nav mainījies! Ko iesāksim ar tādu lērumu ziepju, ja tajās laidīsim visus portfeļu nesējus?
Šķiet, ka vienīgais guvums jebkādās zemnieku sarunās ar valdību neatkarīgi no tās partejiskā un personālā sastāva būs līdzīgs rotaļai: še tev zelta dālderis, nesaki ne «jā», ne «nē», ne «silts», ne «auksts», ne «balts», ne «melns»… Šajā spēlītē var mainīties tikai vārdu secība.
