Turpinājums, sākums 19. un 26. septembra numuros
Saule, auseklītis un mapuče
Trešās dienas rīts Sanpedro pilsētiņā kā vienmēr kluss un dzidrs. Drīz arī nežēlīgā saule pacels zeltaino mākoņu sedziņu un, izlīdusi no vulkānu gultas, smīnīgi vēros pēc tuksneša brīnumiem izsalkušos ceļotājus. Saule te tiešām nežēlīga – dažbrīd, sevišķi dienas otrajā pusē, karsē tā, ka lūpas sasprēgā un sāp, palīdz tikai īpašā ziede un regulāra apslacīšana ar ūdeni, deguns kļūst tik sauss, ka sāk niezēt. Ja, ātrāk ejot, uz ādas izspiežas kāda sviedru lāsīte, tad nežēlīgā saule un vieglais vējiņš to momentā nožāvē. Labsajūtas atslēga šeit ir tikai ūdens, ūdens un ūdens. Ja aizmirsies uzlikt cepuri, tad pēc laiciņa uz melnmataina matu ērkuļa var cept pankūkas.Pirms izeju klusajā ielā, pametu acis uz viesnīcas pagalma ieejas durvīm, virs kurām ceļotājiem veiksmi vēl divi laimes pakavi. Kaut kas pazīstams. Vai tiešām arī Dienvidamerikā laimi vēl pakavi? Jā! Un tas krāsainais karogs vidū esot kādas iezemiešu cilts pazīšanas zīme. Noskaidroju, ka mapuče cilts indiāņiem populāri ir trīs karogi: krāsaino kvadrātiņu četrstūris; zili melns ar baltu auseklīti vidū un trešais ar simboliem pildīts dzeltens aplis uz zili zaļi sarkani svītrota fona. Ielu demonstrācijās visbiežāk redzami lieli zili karogi ar balto auseklīti vidū. Mapučes šo zvaigzni saista ar brīvību. Un brīvība viņu izpratnē ir senlaikos apdzīvoto zemju atgūšana. Mapučes dzīvo arī Argentīnā un Brazīlijā. Re, kā – nejauši ieraudzīts karodziņš var pamudināt uz Dienvidamerikas indiāņu pētniecību. Sanpedro un tās apkaimes ciematos dzīvo diezgan maz mapuče ģimeņu, bet citviet to ir vairāk, sevišķi laukos. Ar mapuče ļaudīm es satikšos, apceļojot Čīles dienvidus. Un auseklīti redzēšu ne tikai karogā un restorāna aizkaru rakstos, bet arī uz grīdas flīzēm, segām un apģērba. Diemžēl negadījās atrast un nopirkt tādu džemperi, kāds atmodas laikā bija Tautas frontes vadītājam.Turpceļā uz sāls lagūnām (ezeriem) piestājam ciematā, kur indiāņi uzbūvējuši viesu namu un pelna naudu ar ceļotāju apkalpošanu. Te gids vienojas par mūsu pusdienām atceļā un paskaidro, ka viņu tūrfirma jau gadiem atbalsta šo iezemiešu biznesu. Dārzeņu zupa bija lieliska, rīsi ar gaļu tāpat, bet saldais ēdiens – sarkanas sulas želeja – neatbilda manai gaumei.
Tikšanās ar rozā putniem un citiem dzīvniekiem
Biju iedomājusies, ka flamingo dzīvo tikai Japānā un Eiropas zoodārzos. Taču nē! Čīlē tos var sastapt tuksneša lagūnās, pat vairākās. Lielākā kolonija ir šeit – Atakamas sāls lagūnā (el Salar de Atacama), kas tulkojot nozīmē Atakamas sāls līdzenums. Tā ir kilometriem plaša teritorija, ko sedz pārsvarā sekls sāļš ūdens. Te reģistrēti ap 1700 flamingo. Uzmanīgi tuvojoties kādai putnu kolonijai, izdodas saskaitīt, ka ir ap 40, taču tiem nepatīk cilvēka klātbūtne. Viss bars paceļas spārnos un nolaižas tālāk aiz niedrēm. Tikai dažiem putniem nav iebildumu pret tūristu rosību, tāpēc izdodas nofilmēt, kā skaistie putni ēd: dīdās pa ūdeni un griežas tādā kā dejā, kad ūdens saduļķots, tad knābi slidina no vienas puses uz otru. Šo putnu ņemšanos var skatīties ilgi. Kādā nomaļākā sālsezera vietā ierīkota peldvieta cilvēkiem. Te var pamērcēties sālsūdenī, pagulēt uz muguras un palasīt avīzi, jo sāls koncentrācija ūdenī tik liela, ka nav iespējams iegremdēties. Kaut arī ir ziema – saule līdz pēcpusdienai paspējusi ūdeni sasildīt līdz 20 un vairāk grādiem, tāpēc pelde ir patīkama. Kodīgā sāls uz miesas gan ne. Sāli var noskalot zem spēcīgām ūdens strūklām. Ievērojot Eiropas jaunās privātuma regulas, jautros peldētājus nefotografēju. Ja nu kāds no Anglijas vai Spānijas ieraudzīs sevi “Ziņu” lapās un būs sašutis, ka bez viņa atļaujas ielikts avīzē? Takanavas (Toconao) pilsētiņā atceļā uz Sanpedro apciemojam lamu ganus. Trīs lamu meitenes ir atstātas mājās, lai tūristi varētu pataustīt, paglaudīt, pacienāt. Ziemu pārcietušas, tās cer, ka pavasara pirmajās nedēļās tiks atbrīvotas no biezās vilnas. Vietējie lamas sauc par jamām un dziju par alpaku. Protams, nopērku alpakas vilnas džemperīti, kas, cerams, mani sildīs drēgnajās Latvijas rudens dienās. Kāda laime – tas ir pasaules modes dizaineru noteiktajā šīs ziemas sezonas krāsā! Bēšs. Kakla un roku apdare ar latvju rakstiem – zigzagu, ko mēs dēvējam par Māras ūdeņiem. Valkājot vēl ilgi varēšu atcerēties laipnos lamu purniņus, biezo vilnu un bēšās tuksneša smiltis ar baltiem sāls rakstiem. Ap Takanavu augu valsts ir nabadzīga, taču lamām pietiek ar biezajiem zāles kumšķiem, kas kā dzeltenas cepures klāj tuksneša līdzenumus. Tagad, ziemā, tie kumšķi atgādina klaunu pakaušus – vidus pliks un malās garu stiebru pinkas. Tuksnesī redzami arī ēzeļi. Viņu mazā skaita dēļ dažviet uz ceļa izliktas brīdinājuma zīmes ar ēzeli dzeltena kvadrāta vidū, tāpēc tajās vietās šoferītis piebremzē, lai nenotriektu dzīvnieku, kas ceļus satiksmes noteikumus nekad neievēro.Trešā diena tuksnesī paiet vienā elpas vilcienā – saullēkts, pārbraucieni no Flamingo dabas parka uz vēsturiskām pilsētiņām, kuras nav skārušas ne zemestrīces, ne vulkānu lava, brīvs laiks dabā, lūgšanās iespēja baznīcā, pelde sāls ezerā un vakarā apmaldīšanās tumšajā pilsētiņā. Par to apmaldīšanos tīri vai kauns stāstīt. Iepriekšējās dienās pilsētas ielu labirintos man palīdzēja orientēties suņi. Un tas nemaz nav smieklīgi, jo vakaros katrs guļ pie savas mājas durvīm. Biju ielāgojusi, ka vietā, kuru apsargā brūns krancis, man jāgriežas pa kreisi. Un tieši trešās dienas vakarā, kad tumsa iestājas jau ap sešiem, suņa tur nav un telefons, kurā pieejama pilsētas karte, izlādējies. Protams, apmaldos un nesaprotu, kurā virzienā viesnīca. Daudzi teiktu – katastrofa! Pirmajās minūtēs varbūt. Vēl pusstundu eju it kā pareizajā virzienā, bet izrādās, ka ne. Situāciju glābj kāda nomaļa veikaliņa pārdevējs, kuram palūdzu parādīt virzienu uz ugunsdzēsēju depo, kas atrodas netālu no manas viesnīcas. Šis stāsts un ceļojums pa tuksnesi beidzas laimīgi. Ceturtajā dienā atpūta kalnos pie un iekš termālajiem avotiem. Gaisa temperatūra tuvu nullei, un ūdens karsts kā vannā. Vakarā koncerts pilsētas centra parkā pie baznīcas mūriem – uzstājas dažādu stilu grupas: reperis ar saksofonistu, divas dziedātājas ar ģitārām, kā arī instrumentāls ansamblis, kas sniegumā līdzinās mūsu zemes kāzu muzikantiem. Stāstam par tuksnesi nu jāpieliek trekns punkts.
Čīles kultūras galvaspilsētā Valdīvijā
Par Valdīvijā, manas skolnieces Ilzes pagaidu dzīvesvietā, pavadītajām sešām dienām ir grūti uzrakstīt īsi, tāpēc ka šeit katru dienu bija ko darīt un bija kur aiziet. Nu tad visu pēc kārtas!Kad pēc divu stundu lidojuma uz Čīles dienvidiem, tas ir, tuvāk Dienvidpolam, esmu pasēdējusi pie viesistabas galda, kas klāts ar linu galdautu, skatījusies, kā aiz loga lidinās kolibri, malkojusi gardo kolumbiešu kafiju, atņēmusi acu tušu divgadīgajam Ilzes meitēnam, kas tomēr bija paspējis nokrāsot ne tikai acis, bet arī visu seju, un pēc mirkļa glābusi bērnu no saindēšanās ar alkoholu, izņemot no viņas roķelēm sasildītu “prozīt” konfekti, no Ilzes uzzinu nedēļas plānus un saprotu, ka garlaicīgi nebūs. Lieti noder garais lietusmētelis, jo šeit līst 300 dienas gadā. Sevišķi šoziem saulīte parādās reti.Jau pirmajā vakarā iesaistos kultūras pasākumā. Eju līdzi Ilzei uz konservatoriju, lai kopā dziedātu augstskolas korī, kas gatavojas uzstāties izlaidumos (decembrī – Čīles pavasarī – beidzas mācību gads un sākas vasaras brīvlaiks). Tiek gatavota arī Ziemassvētku programma, kuras galvenais skaņdarbs būs Vila Toda (Vill Tood) skaņdarbs “Mesa blūza stilā” (Mass in Blue). Dziedu un klausos – kaut kas ļoti līdzīgs Baham. Oksfordas Universitātes mājaslapā šo 28 lappušu daiļdarbu var apskatīt. Daļa koristu tā arī dara – lasa notis telefonā vai planšetē. Otrs patīkamais pārsteigums ir koncerts Ilzes vecākās meitas skolā. Uzstājas pedagogi – klarnetisti un saksofonisti. Visi ir profesionāļi ar augstāko izglītību. Spēlē arī talantīgie vecāko klašu skolēni. Nobeigums gan grandiozs – skatuvi piepilda ap 50 dažāda vecuma klarnetisti, kas cenšas pēc iespējas saskanīgāk nospēlēt vieglu melodiju no animācijas filmas. Pēc šī priekšnesuma skatītāji uzrīko ovācijas, ceļas kājās un skaļi aplaudē.
Ko tie čīlieši ēd?
Lielākoties čīliešu ēdienkartē ir Eiropā un Latvijā ierastais. Dažādas zupas, kartupeļi, rīsi un makaroni, tie paši dārzeņu salāti un vienkārši saldie ēdieni. Rasolu gan nekur nesastapu, toties lielā cieņā ir cūku pupas un ķirbji. Pat smalkā franču restorānā ēdu salātus, kuros viena no piecām sastāvdaļām bija cūku pupas. Vīrieši iecienījuši negrito – tumšo nefiltrēto alu. Vienu tādas dziras kausiņu tiku pagaršojusi – man kā šīs jomas nespeciālistei likās gards. Ne velti 2017. gadā Briselē pasaules alus festivālā tieši šim “Peterman” alum piešķirta balva “Gold Medal”.Čīles nacionālie ēdieni ir samērā vienkārši gatavojami. Piemēram, empanada – eļļā fritēts vai krāsnī cepts mīklas pīrāgs ar dažādiem pildījumiem. Visgaršīgākā ir empanada ar gaļu, sīpoliem, olīvām un rozīnēm. Sopaipija – kaut kas līdzīgs rauga pankūkai, kurā bez miltiem noteikti ir pievienots arī ķirbis. “Porotos kon masamore” – ķirbju un kukurūzas biezenis ar sviesta pupiņām, ar obligāto garšvielu merken, kuras pamatā ir kačo kavra pipars un koriandra sēklas. Umitas – vārīta samalta kukurūza ar sīpolu un baziliku; masa ietīta kukurūzas lapās. “Enselara čelena” (čīliešu salāti) – sīki sagriezts tomāts ar sīpola salmiņiem, sāli un smalkajiem pipariem.Čīliešu mājās vienmēr ir vīns. To dzer pusdienās, kas ir dienas nozīmīgākā ēdienreize no diviem līdz četriem. Viesojos kādā čīlietes mājā, kur pusdienās tika pasniegtas empanadas, salāti, ūdens un vīns. Ilzes vīrs kā īpašu gardumu man pasniedza kokteili “Pisko sauer”, kura pamatā ir nestiprs vīnogu šņabis un laima sula. Labi, ka vienu glāzi.
Zivju zupa un Pablo
Valdīvijas centrā blakus zemūdenei, pendulai (svārstam, kas pierāda, ka zeme griežas), varoņu pieminekļiem un jūras lauvām iepretim vēstures muzejam atrodas tirgus. Te var dabūt visas Klusā okeāna veltes – kačajujū (kaltētas jūras aļģes), reinetas (palielas spožas plakanas zivis ar lielām acīm), robalo (vidēja izmēra sapalam līdzīga), lielus un mazus gliemežus, pat haizivis. Tikpat plašs arī dārzeņu un augļu klāsts – kartupeļu kalni, milzīgi banānu ķekari, avokado, mandarīni, čeremojas, ķirbji, pupiņas un artišoki. Mana izvēle – zivis. Mājās tās cepam un sutinām un vairākas dienas ēdam. Bet zupu meklējam piekrastes restorānos.23. augustā jānosvin “Baltijas ceļš”, tāpēc braucam pa līkumoto okeāna piekrastes ceļu, lai uzēstu slaveno zivju zupu – kongrio. Kāpēc tieši šo? Tāpēc, ka šai zupai veselu poēmu veltījis čīliešu dzejnieks Pablo Neruda. Tāpēc, ka tās sastāvā ir vietējā zivs – izskatās kā liels zuša un sama krustojums, tikai balti plankumains. Un tāpēc, ka kaut kā īpaši jānosvin latviešu, leišu un igauņu apņemšanās diena. Pirms maltītes sadodamies rokās un izsakām novēlējumus Latvijai. Par zupas pārējām sastāvdaļām un gatavošanu, lasītāj, uzzini Nerudas poēmā!
