Jelgavas Kultūras nama lielajā zālē 24. oktobrī notiks Igo jeb Rodrigo Fomina koncerts “Pirmie četrdesmit”. Dziedātājs koncertējis daudz, tādēļ īsti neatceras, kad iepriekšējo reizi bijis Jelgavā. 80. gados viņam Jelgavā bijuši pat divi koncerti dienā. Koncertprogrammas “Pirmie četrdesmit” nosaukumā ietverts gadu skaits, ko Igo kā solists pavadījis uz skatuves. Dziedātājs piebilst, ka “Pirmie četrdesmit” Liepājā un Rīgā izskanēja jau pērn. Ja par Igo solo karjeras sākumu uzskata iesaistīšanos Liepājas mūziķa Ērika Ķiģeļa 1978. gadā Grobiņā izveidotajā grupā “Korpuss” (1980. gadā tā apvienojās ar Liepājas grupu “Līvi”), tad šogad viņam rit 41. skatuves gads. Tik ļoti precīzi savu skatuves laiku Igo noteikt gan atturas, jo, arī mācoties Liepājas Mūzikas skolas vijoļu klasē, viņam taču nācās kāpt uz skatuves.
Jelgavā un vēlāk arī citviet Latvijā paredzētais koncerts zināmā mērā ir vienas no piecām pērn izskanējušām “Pirmie četrdesmit” programmām atkārtojums. Pirms koncerta Jelgavā “Ziņas” aicināja Igo uz sarunu, kas notika Lielupes krastā Bauskas novada Mežotnes pagasta Ceplī. Tur Igo ir nopircis agrāko kaļķu cepli un jau gadus trīs sparīgi veido mākslas, amatniecības un dizaina centru. Sarunas fonā strādā vairāki vienkāršās laucinieku drēbēs ģērbti amatnieki, kas atjauno un jaunam mērķim pielāgo agrāk kaļķu ceplim piederīgo ēku. Darāmā vēl šķiet daudz, taču īpašums ir sakopts. Lielais pagalms izslaucīts un, šķiet, gaida nākamo mākslinieku plenēru vai citu līdzīgu pasākumu.
– Lūdzu, pastāstiet, ko tad gaidīt koncertā Jelgavā?
Beidzamos desmit, divdesmit gadus es dodu priekšroku tādām konceptuālām lietām, kur koncerta programma ir stilistiski vienota un attīsta vienu tēmu. Tā šajā koncertā būs “Uguns” – pirmā no stihijām. Šo programmu esmu izveidojis kopā ar Jāni Strazdu, un pirmo reizi tā tika atskaņota 2010. gadā (bez “Uguns” Igo vēl ir tapuši divi stihiju cikli – “Zeme” kopā ar Valtu Pūci un “Ūdens” ar Mārtiņu Braunu – red.). “Uguns” programmā ar mani kopā uzstāsies “postetno” ansamblis “Vējturi”. Tie ir mūziķi no Rīgas, Rīgas apkārtnes un no Liepājas, gan etno, gan rokmūziķi. Tā ir spēcīga sintēze, kur mūzikā ir iespējamas milzīgas gradācijas un kontrasti. Mēs varam iedomāties, kā skan kokle, bet pēc pāris sekundēm grāviens ar pilnu bungu komplektu, elektrisko ģitāru un basģitāru. Vēl pēc viena piedziedājuma ir vien trauslā meitenes balss. Tāds ir tikai vienas dziesmas pieminējums. “Vējturu” izpildījumā kāda pazīstama dziesma var pēkšņi ieskanēties pa jaunam, atklājot pilnīgi negaidītas nianses.
Uguns tēmai esmu mēģinājis pieskarties no dažādiem viedokļiem. Uguns – bez kuras cilvēces attīstība nav iedomājama. Uguns – siltums, ēdiens, iespēja atbaidīt zvērus senatnē. Uguns – arī postošā, dabas stihija. Tā kopā ir ārkārtīgi jaudīga kompozīcija. Taču “Vējturu” vārds (tas ir paša Igo izgudrojums, kas nav attiecināms uz konkrētu priekšmetu – red.) nav tikai mūziķu grupai. To esmu nolēmis izmantot savā lauku mājā Jūrkalnē, kur daudzu gadu garumā ļoti saturīgi un interesanti esmu pavadījis laiku un kur trīsarpus hektāru platībā ir tapis dabas un atpūtas parks, kur plānots uzcelt “Vējturu” namu. Tā ir kā terase, kuras centrā ir nokaltis koks ar zariem pret debesīm. Uz šīs terases varēs sastāties koris, kādi piecdesmit, sešdesmit cilvēki, bet skatītāju vietu varētu būt 400–500.
– Vai vienlaicīgi attīstāt divus lielus projektus – “Vējturus” Jūrkalnē un “Cepli” Mežotnē?
Vienlaicīgi nav iespējams rakstīt dzejoli un dziedāt vai zīmēt. “Vējturu” namam būs vairākas funkcijas: vēju turēt godā, aizturēt stiprākas vēja brāzmas… Proti, ļoti bagāta viela fantāzijām. Vējturis var būt nams un var būt cilvēks, kurš sevī tur vēju vai aiztur to sevī. Tieši šādu mūzikas kolektīvu mēs ar Jāni Strazdu esam izveidojuši. Turpretī mūzikas un mākslas centrs “Ceplis” nav domāts kā skatuves vieta. Te veidojas dizaina un amatniecības centrs. Tomēr arī “Ceplī” ir muzicēts. Pats esmu sēdējis kopā ar ģitāristu Aivaru Hermani “Cepļa” laukumā, kad tas bija pilns ar cilvēkiem. Nesen “Ceplī” bija Jūrkalnes diena, kad bija atbraukuši jūrkalnieši ar saviem sklandu raušiem, kūpinājumiem, maizi. Bija arī, kā jūrkalnieši teic, “Maģie suiti”, kas ir tās pašas suitu sievas.
– Atgriežoties pie koncerta Jelgavā – kuras būs tās jūsu populārās dziesmas, kas skanēs otrajā daļā? Vai skanēs, piemēram, “Zīlīte”, ko Latvijas Radio atskaņoja, kad biju ceļā no Jelgavas uz “Cepli”, un kas bija trešajā vietā “Mikrofona” aptaujā tālajā 1982. gadā? Vai būs Jura Pavītola “Vairogi”, kas bija tautas atmodas priekšvēstnesis?
Programmā iekļautās dziesmas nesaukšu. Cilvēkiem ir jāatnāk uz koncertu, lai viņiem ir prieks un pārsteigums par to, kā viena dziesma seko otrai, kā tās savijas, kādas pārejas esam izdomājuši, kur mēs nonāksim 70. vai 80. gados, bet kur piepeši dziesma, kas tapusi pirms gada vai diviem, bet kas arī pieder pie manām visīstākajām dziesmām. Vienā koncertā nevaru nospēlēt visu, kas ir labs un klausītājiem vēlams. Šajā saistībā man bija pieredze ar piecdesmit gadu jubilejas turneju Latvijā. Tās noslēgums bija tieši manā dzimšanas dienā Liepājā, “Pūt, vējiņi” estrādē. Koncerta tīrais muzicēšanas ilgums bija trīs stundas un piecdesmit minūtes. Spēlēti tika hitu hiti. Beigās cilvēki kādu stundu stāvēja kājās, vienkārši negāja prom. Spēlējām, kamēr cilvēkiem bija spēks klausīties. Beigās es klanījos viens pats. Uz pēdējo paklanīšanos neviens mūziķis vairs neiznāca. Viņi bija bez spēka… Bet, kad pašās beigās cilvēki, nesot ziedus, mani sveica, vai katram otrajam trešajam bija līdzīgs teksts: “Paldies par koncertu, bet manu dziesmu jūs tomēr neizpildījāt!” Kopš tās reizes es vairs necenšos vienā koncertā nospēlēt visas populārās dziesmas, ko no manis gaida. Es daru izvēlētās lietas un pieņemu, ka vienalga būs kāds, kura dziesma neizskanēs.
– Koncerts Jelgavā notiek Latvijas tumšākajā un drūmākajā gadalaikā, kad zelta rudens ir beidzies, bet Ziemassvētki vēl nav tik tuvu. Diezgan droši var teikt, ka ar savu mūziku un dziesmām palīdzat vienam otram pārlieku nesaskumt.
To es esmu jutis. Dažkārt cilvēki ir vai nu rakstījuši, vai arī satiekoties stāstījuši savu dzīves pieredzi. Ir minējuši, ka manis dziedātās dziesmas ir palīdzējušas tikt pāri kaut kādiem konkrētiem notikumiem. Citus atkal dziesma ir savedusi kopā. Katrā ziņā ir ļoti patīkami apzināties, ka dziesma, kuras galvenais uzdevums ir emocionāli uzrunāt, to patiešām ir veikusi un tas ir noticis gadiem.
– Pēc 2000. gadā pārdzīvotās smagās autoavārijas tiekat pieskaitīts tiem, kuriem tikusi dota otra iespēja dzīvot. Kā notikušais ir ietekmējis jūsu mākslinieka ceļu?
Pirmkārt, man dzīvot nav kļuvis vieglāk. Neiedziļinoties sīkumos, varu teikt, ka ļoti bieži ir nācies domāt, kā turpināt darboties. Trauma bija apjomīga. Tas ir izaicinājums uz katru koncertu, katru koncertprogrammu un katru dienu domāt, kā tu vari un ko tu vari izdarīt no tā, kas līdz avārijai bija viegli un pašsaprotami.
– Jūs galvenokārt pazīst kā dziedātāju. Bet jau pati mūsu sarunas vieta – Igo mūzikas un mākslas centrs “Ceplis” – liecina, ka dziedāšana nav vienīgā jūsu darbības joma. Es nekad neesmu nodarbojies ar skološanu, kaut teorētiski varētu to darīt. Uzskatu, ka būt skolotājam ir īpašas dotības un aicinājums, kādu es sevī nesaskatu. Ja mani lūdz, varu iespēju robežās dot padomus. Es tieku iesaistīts arī žūrijās, kas vērtē jaunos dziedātājus. Tā jau zināmā mērā arī ir tāda pamācīšana. Cilvēki, kas kāpj uz skatuves un ir gatavi piedalīties kādā konkursā, ir uzvilkti kā stīgas. Tas ir svarīgs notikums viņu dzīvē. Protams, žūrijai ir liela atbildība. Tu nedrīksti pārāk vieglprātīgi kaut ko saslavēt vai, tieši otrādi, – noniecināt. Tev jāmēģina šajās divās trīs minūtēs, kamēr ilgst skatuves priekšnesums, saskatīt to vērtīgo, kas cilvēkā ir paslēpts.
Runājot par to, kas redzams “Ceplī”, – es drīzāk esmu grafiķis. Zīmēju un griežu klišejas. Tad ar profesionāļu palīdzību mani zīmējumi tiek pārnesti uz dizaina priekšmetiem, ko var lietot un es pats lietoju ikdienā, – traukiem, dvieļiem, spilveniem, apģērbu un citiem. Kopš 2010. gada piedalos izstādēs, un šie dizaina priekšmeti ir izstādīti apskatei un pārdošanai “Ceplī”, kā arī interneta vietnē “Igo. Akcents personībai”.
Cilvēks dzied un zīmē visu dzīvi. Velk kliņģerīšus uz burtnīcu malām. Kad tas no aizraušanās vienatnē kļūst par kaut ko tādu, kas ir izgājis cauri tavai pašcenzūrai, un tu nolem to rādīt citiem, lūdz padomu profesionāļiem, tas ir cits jautājums. Mani uzrunāja grafiķe Nele Zirnīte, vai vēlos apgūt kādas jaunas tehnikas. Esmu mācījies viņas meistarklasēs.
– Esat kurzemnieks, kas dzimis un audzis Liepājā. Bet tagad dzīvojat Zemgalē “Ceplī”. Esat te iedzīvojies?
Es te jūtos ļoti labi. Man ir daudz jaunu draugu, daudz atbalstītāju. Viss notiek ievērojami labāk, nekā plānoju. Necerēti. “Ceplī” būs skaisti. Gada laikā viss ir attīrīts no gruvešiem un putekļiem, nozāģētas milzīgās papeles, atbrīvota vieta, lai tagad te varētu sākt plānot un domāt.
