– Jau pirms trīsdesmit gadiem kopā ar draugu Leksu Mānušu sākām domāt par čigānu izglītību un tai nepieciešamajām grāmatām, – stāsta dzejnieks un gleznotājs Kārlis Rudēvičs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
– Jau pirms trīsdesmit gadiem kopā ar draugu Leksu Mānušu sākām domāt par čigānu izglītību un tai nepieciešamajām grāmatām, – stāsta dzejnieks un gleznotājs Kārlis Rudēvičs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Iecere uzrakstīt čigānu ābeci varēja īstenoties tikai atmodas laikā, pirmais ābeces variants tapa no 1990. līdz 1992. gadam.
– Ventspilī tika dibināta skola čigānu bērniem, un direktors kopā ar Skolu valdes priekšsēdētā-
ju mūsu ieceri atbalstīja. Jau 1993. gadā bija gatavas manas ilustrācijas ābecei, bet, kamēr to dabūja cauri Izglītības ministrijā… – «Ziņām» par padarīto stāsta tās līdzautors K.Rudēvičs.
Vispirms jāmācās lasīt dzimtajā valodā
«Romani čhib ābeca» iznāca 1996. gadā apgādā «Sprīdītis». Ābeces redaktors un mākslinieks stāsta, ka valsts šim nolūkam atvēlējusi 6000 latu, taču vēlāk doto «atprasījusi» atpakaļ. Mācību grāmatu izdevās izdot ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu.
Ābece ir Leksas Mānuša un Kārļa Rudēviča kopdarbs: tekstu prozā un dzejā rakstījuši abi autori. Raiņa, Aspazijas, Leona Paegles, Aleksandra Puškina, Sergeja Jeseņina dzeju tulkojis Leksa Mānušs, bet Baumaņu Kārļa sacerētos himnas «Dievs, svētī Latviju!» vārdus dzimtajā valodā atdzejojis Kārlis Rudēvičs. Viņš zīmējis arī grāmatas ilustrācijas.
– Čigānu skolas bērniem vispirms jāiemācās lasīt savā dzimtajā valodā, – ir pārliecināts ābeces veidotājs. Mazajiem bērniem nav daudz kontaktu ar latviešiem, jo čigāni dzīvo vienkopus. Tāpēc arī priekšstati par rakstīto vārdu būtu vispirms veidojami viņu dzimtajā valodā. Latviešu un romu (tas esot pareizais tautas nosaukums – tā K.Rudēvičs) valodai ir daudz atšķirību. Piemēram, latviešu valodā vārda «ābols» pirmais burts jāmeklē alfabēta sākumā, bet šis pats vārds čigānu valodā rakstāms «phaba’», un tā sākumburts jau ir alfabēta beigu daļā.
– Tikai tad, kad bērni apguvuši savas rakstītās valodas pamatus (tas varētu būt 2. vai 3. klasē), varētu pāriet uz mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā. Šādi mācās Ventspils skolā, un nu jau mācību gada beigās gaidāms skolas 9. klases izlaidums, – stāsta K.Rudēvičs.
«Mums aiz muguras nestāv stipra valsts»
Arī pasaulē ir maz mācību grāmatu čigānu jaunajai paaudzei. Valodai ir daudz dialektu, bet ne visās zemēs atrodas tādi entuziasti, kas domātu par iespēju izglītot bērnus dzimtajā valodā. Vēl bijušajā Dienvidslāvijā 1990. gadā izdota «starptautiska» ābece, kas der piecu sešu dialektu lietotājiem. Tās autors ir Marsels Kurtiade.
1997. gadā izdevniecība «Zvaigzne» laida klajā pirmo čigānu – latviešu – angļu un latviešu – čigānu vārdnīcu, kuras līdzautors ir Kārlis Rudēvičs.
Valsts attieksmi pret mazākumtautības izglītību dzejnieks vērtē skeptiski:
– Latvijā vienīgi Ventspilī ir mūsu nacionālās minoritātes skola. Valstij vajadzētu palīdzēt, zināms taču, ka čigāniem nav darba, bērniem nevar nopirkt grāmatas, tāpēc arī daudzi nemācās. Ja Jelgavā būtu tāda pašvaldības atbalstīta skoliņa, domāju, ka tajā ģimenes bērnus sūtītu labprāt. Atšķirībā no citām minoritātēm mums aiz muguras nestāv stipra, bagāta valsts, kas varētu palīdzēt.
K.Rudēvičs piekrīt, ka ir arī daudz inteliģentu šīs tautas cilvēku, kas sūta savus bērnus skolā. Viņam pašam mazmeita ies 9., bet mazdēls – 6. klasē.
Nav tulkotāja, kas izjustu čigānu dvēseli
Dzejnieks un mākslinieks Kārlis Rudēvičs dzimis Vangažos. Dzejot sācis latviešu valodā, mācoties Rīgas 1. vidusskolas 3. vai 4. klasē. Dzejoļus labprāt publicējis laikraksts «Pionieris», kas puisi pat apbalvojis ar ceļazīmi uz toreiz prestižo pionieru nometni «Arteks». Divdesmit gadu vecumā jaunais dzejnieks savas domas sāka izteikt čigāniski, tad sācis arī gleznot. Taču savas izlases «Čigāna sirds» priekšvārdā K.Rudēvičs spiests atzīt:
– Padomju laikā ne mani čigāniskie dzejoļi, ne manas gleznas nebija vajadzīgas, kaut gan čigānu dzejnieku kopīgajā dzejoļu krājumā, ko izdeva «Sovetskaja Rossija» 1974. gadā, ietilpa arī vairāki mani darbi krievu tulkojumā. Diemžēl tulkojumos bija grūti atpazīt manu dzeju.
Dzejnieka atzinību neizpelnījās arī citi to gadu tulkojumi krievu valodā. Pavisam citāda dzejas izjūta esot parindeņtulkojumos franču un indiešu žurnālos. Grāmatā «Čigāna sirds» savus darbus K.Rudēvičs atdzejojis pats, jo «visā Latvijā nav dzejnieka, kas prastu čigānu valodu un izjustu čigānu dvēseli».
Bimbara brīnišķīgie, neticamie stāsti
Šogad ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu apgāds «Elpa» izdevis bērnu dzejoļu grāmatu «Čigānu barons». Ievadā teikts – čigānu dzejnieka dzejoļi un zīmējumi savas tautas un latviešu bērniem. Iznācis arī autorizdevums «Bimbars» – anekdotiski nostāsti pēc čigānu tautas dziesmu motīviem ar dzejnieka ilustrācijām.
– Nezinu, kāpēc, bet man šie jocīgie nostāsti likās muzikāli – kā operete, un tiem jāskan dzejā. Tādēļ stāstiņus uzrakstīju saistītā valodā, bet visus četrpadsmit apvienoju stāstā par Bimbara dzīves vienu posmu, – grāmatas priekšvārdā raksta autors.
Pasakas, teikas, smieklīgi nostāsti un tautasdziesmas vienmēr ieņēmušas noteiktu vietu čigānu tautas dzīvē. Agrāk tās bija ne vien laika kavēklis ziemas aukstajos vakaros pie krāsns vai vasarā pie ugunskura, bet arī ģimenes un veselu dzimtu vienotājas. Latviešu lasītājs ar čigānu pasakām pirmo reizi iepazinās tikai 1992. gadā, kad apgādā «Sprīdītis» nāca klajā pasaules čigānu pasaku izlase «Laimes puķe». Tajā ietilpst arī četras Latvijas čigānu pasakas, ko savā laikā pierakstījis čigānu kultūras entuziasts Jānis Lejmanis.
