Jauki padauzīties būtu vareni
“Nebiju domājis, ka bez vecākiem jutīšos tik slikti. Kad viņi man kādreiz neļāva kaut ko darīt, es uz viņiem dusmojos, bet tagad ilgojos, lai man kāds vismaz kaut ko aizrādītu,” saka Mazulis Šušnirkam.
Stāsts par dižciltīgā radījuma Šušnirka un Mazuļa piedzīvojumiem Arno Jundzes grāmatā “Šušnirks un pazemes bubuļi” sākas pavisam ikdienišķi. Šušnirks pamodies briesmīgā garastāvoklī, jo naktī viņam rādījušies murgi. Tajos Šušnirku vajājusi uzbāzīgā robotene – mājkalpotāja Minna. Izrādās, pie vainas vakardienas zeķes, kas pirms gulētiešanas nevis iemestas netīrās veļas grozā, bet glīti novietotas porcelāna šķīvītī uz naktsgaldiņa.
Šušnirks taču ir dižciltīgs radījums un var atļauties zeķes glabāt porcelāna šķīvītī, bet vai tas ir tā vērts? Taču pārdomām viņam neatliek daudz laika. Šušnirka mieru iztraucē ciema ziņnesis un sportists Dipadnieks – kedās auts daudzkāju radījums. Viņš atnesis vēstuli no Bāreņtiesas. Vēstuli neatvēris (jo tā vietā taču ir daudz svarīgākas nodarbes, kā, piemēram, nosnausties), Šušnirks liek Bāreņtiesam nodot savu atbildi – labi. Tajā brīdī viņš nezina, ka ar savu piekrišanu uzņēmies aizbildnību pār “mazu radījumu brillēs”, kurš vētrā pazaudējis vecākus.
Tā Šušnirks iepazīstas ar Mazuli, un sākas viņu kopīgie piedzīvojumi. Abi dodas ceļā, lai atrastu aizpūstos Mazuļa mammu un tēti. Savās gaitās viņi sastop raibu kompāniju – jautro cilvēkēdāju, Dzejnieku vientuļnieku, Balto tēvu, virves dejotāju, karali, Zemes māti, cīnās ar bubuļiem… Arī notikumu vietu klāsts ir raibu raibais. Iztēlē autora radītie tēli saplūst ar reiz tautas pasakās un bērnības spēlēs iepazītajiem. Un, kā tas mēdz gadīties, kopīgiem piedzīvojumiem ir arī sekas – kaut ko sev vērtīgu gūst gan viens, gan otrs ceļabiedrs.
“Mazulis jūsu apgādībā ir kļuvis neparasti gudrs un prātīgs. Skolā, kurā viņš sāka iet pirms pāris nedēļām, skolotāji Mazuli pārcēla uzreiz trešajā klasē. (..) Mazulis lūdz: ja Jūs tas neapgrūtina, atļaut viņam paviesoties Jūsu namelī nākamvasar skolas brīvdienu laikā,” kad viss, gluži kā skaistā pasakā, veiksmīgi beidzies, vēstuli Šušnirkam raksta Mazuļa vecāki. Bet atsevišķi pievienotā zīmītē pats jaunais draugs lūdz neatteikt – tik jauki būtu kopā padauzīties. “Šušnirks juta, kā viņu pārņem salda smeldze. No vienas puses, vecajā namelī bija tik ērti, patīkami un klusi. (..) No otras puses, jauki padauzīties patiešām būtu vareni.”
A.Jundze (1965) jau vairākus gadus ir Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, taču pazīstams arī kā kultūras žurnālists. Vadījis Latvijas Televīzijas raidījumu “100 grami kultūras”. Kā par rakstnieku saka apgādā “Zvaigzne ABC”, A.Jundze “ir viens no daudzpusīgākajiem mūsdienu latviešu prozas autoriem, kura darbi tapuši ļoti atšķirīgos žanros. Visos darbos jūtama autora erudīcija, humors un stāstnieka prasme, kas ļāvuši rakstniekam izpelnīties plaša lasītāju loka atzinību”.
Grāmatu “Šušnirks un pazemes bubuļi” papildina bagātīgas mākslinieces Kristīnes Martinovas ilustrācijas.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
