Dators nu jau sen vairs nav biznesmeņu privilēģija – šo «tehnikas brīnumu» apguvis jau vairumus Latvijas jauniešu.
Dators nu jau sen vairs nav biznesmeņu privilēģija – šo «tehnikas brīnumu» apguvis jau vairumus Latvijas jauniešu. Pārsvarā gan viņu vēlmes aprobežojas ar nebeidzamu spēlīšu sišanu, taču pieaugot prasības kļūst lielākas. Astoņpadsmit gadu vecais Māris datorus pazīst jau kopš bērnības.
Kāda bija tava pirmā tikšanās ar datoru?
– Šķiet, tas bija 90. gadu sākumā, kad pirmo reizi to ieraudzīju kādā televīzijas pārraidē – tolaik pie mums datori vēl nebija tik plaši pieejami. Ar to pirmoreiz reāli saskāros piektajā klasē, kad sēdos pie datora mammas darba vietā.
Kādas ir atmiņas?
– Toreiz pie datora man atļāva pavadīt pavisam neilgu laiku. Protams, tolaik tā izskats un iespējas nedaudz atšķīrās no tagadējiem – tas bija mazjaudīgāks, melnbalts. Pirmā spēlīte, ko man ļāva paspēlēt, bija visiem labi zināmās «bumbiņas». Diemžēl melnbaltajā ekrānā kaut ko saprast bija visai grūti. Bet tas jau nemazināja manu vēlmi atkal atgriezties mammas darba vietā.
Cik daudz zināšanu tev sniedza nodarbības skolā?
– Man tur neiemācīja neko tādu, ko līdz šim jau nebūtu zinājis. Piemēram, desmitajā klasē informātikas stundas bija īsta «muļķa laišana». Ienāca skolotājs un sacīja, ka varam stundu pavadīt, kā vien vēlamies. Lielākā daļa, protams, nodevās spēlītēm. Tās jau bija nedaudz labākas – ar šaušanas elementiem. Kas bija gudrāki, mēģināja no datora izspiest vairāk, bet pārējie tā arī palika pie spēlītēm.
11. klasē mainījās skolotājs, un stundas kļuva nopietnākas. Mācījāmies ar datoru rakstīt, veidot kustīgas bildes, tabulas. Patiesībā arī tas nebija nekas jauns, tāpēc gribu teikt, ka datoru esmu apguvis pašmācības ceļā.
Tu esi absolvējis ģimnāziju. Kādas tagad ir tavas attiecības ar datoru?
– Pēdējā laikā visbiežāk apciemoju savu māsu un sēžos pie viņas «kompja». Nedaudz mainījusies arī mana gaume, izvēloties spēlītes. Tagad interesējos par vizuāli reālākām spēlēm, kurās jāpiedomā, pirms nospiest kārtējo taustiņu. Iedziļinoties kādā spēlē, arvien gribas to nospēlēt labāk – mazāk cietušo, vairāk sakrāto punktu. Un tas liek padomāt.
Ko, tavuprāt, datorspēles dod jauniešiem?
– Padziļina fantāziju, jo ļauj iejusties spēles varoņa ādā. Dzīvē kaut ko tādu nav iespējams piedzīvot.
Vai piekrīti, ka spēlītes var kļūt par slimību – gluži kā alkoholisms: prasās vēl un vēl?
– Manuprāt, tas ir liels psihologu pārspīlējums. Nu nevar ar to tik ļoti saslimt! Es, piemēram, tiklīdz ateju no datora, iejūtos reālajā dzīvē un dažas dienas spēju iztikt arī bez tā. Nezinu, vai kādam tā varētu būt problēma. Kāds mans paziņa gan reiz ar šo lietu bija visai nopietni aizrāvies – caurām naktīm tik sēdēja pie datora un aizmirsa pat par savu meiteni. Bet viss beidzās laimī-
gi – pēc pusgada viņam šī apsēstība pārgāja, un puisis atgriezās reālajā dzīvē. Tas ir normāli – vienmēr pienāk brīdis, kad dažādas lietas apnīk.
Dators nav tikai spēlītes. Ar tā palīdzību iespējams neklātienē diskutēt ar vienaudžiem – katrs sēž pie sava datora un sarakstās – iepazīstas, papļāpā. Pie mums tas ir pazīstams kā «čats». Zinu, ka arī tu esi «čatojies».
– Jā, bet mani tas nesaista, jo ir garlaicīgi – labāk aiziet pie draugiem un aprunāties klātienē. «Čatoties» mēdz tie, kam ir problēmas iepazīties dzīvē. Šiem cilvēkiem vienkārši nav paveicies, un viņi mēģina apmuļķot citus, stāstot par sevi zilus brīnumus. Tas nav nekāds izdomā-
jums – tā notiek. Pats reiz redzēju, kā skolā kāda meitene (tukla, ar biezām brillēm un pumpiņām uz sejas) mēģināja savam virtuālajam draugam iestāstīt, ka ir modele. Bet viņa neapjauta, ka arī tas puisis otrā galā nav nekāds Alēns Delons. «Čatotāji» vispār ļoti daudz melo. Šajās sarunās nekas nemainās. Varu par tām neinteresēties kādu pusgadu, atsākot sarunas, sastopos ar tiem pašiem cilvēkiem, kas runā par tām pašām tēmām – šausmīga garlaicība.
Vai arī internets tev šķiet garlaicīgs?
– Nē, pēdējā laikā arvien vairāk cenšos to izmantot. It sevišķi, ja vajag kaut ko ātri uzzināt. Grāmatas atrašana bibliotēkā un pēc tam vēl vajadzīgās lietas sameklēšana pa lapaspusēm aizņem milzum daudz laika – internets šo problēmu atrisina. Vēl nesen rakstīju projektu par globālām problēmām un to sekām – internets man lieti noderēja.
Kādus tu redzi datorus nākotnē?
– Noteikti vēl jaudīgākus. Piekrītu, ka jau tuvākajā laikā arvien vairāk sfēru kļūs datorizētas, bez tā vienkārši nevarēs iztikt, tāpēc visiem lieku aiz auss savlaicīgi iemācīties strādāt ar datoru.
Vai tu pats gribētu, lai tehnika strādā tavā vietā?
– Fui, nē! Kas tad tā par dzīvi!? Ko gan es pats darīšu!? Man nav vajadzīgs robots, kas klausa pavēlēm. Uzskatu, ka jebkurš darbs ir labāks par vienkāršu gulēšanu uz lauriem.
Kādu vietu tu datoram ierādīsi savā turpmākajā dzīvē?
– Noteikti to neizmantošu datorspēlēm. Vēlos atrast darbu, kas būtu saistīts ar datoru, – vēl nezinu, tieši kādu. Vieglāk pateikt, ko negribētu darīt – stundām ilgi rakstīt ar datoru vai arī fabrikā to likt kopā pa detaļām.
