Ar Baltijas vicečempiona titulu savu pirmo pilno enduro sezonu šomēnes noslēdzis jelgavnieks Andris Grīnfelds. Pārsēšanās uz enduro motocikla vairākkārtējam Latvijas triāla čempionam bijusi ļoti veiksmīga: līdzās jau minētajam sudrabam Baltijas mēroga trīs posmu kopvērtējumā arī pārliecinoša uzvara Latvijas čempionāta E2 klasē (pēdējā posmā Ropažos sportists bija ātrākais arī absolūtajā vērtējumā) un vēsturisks uzvarētāja tituls Latvijas pirmajās “hard enduro” sacensībās, kas norisinājās augusta sākumā Tukuma novada Zentenes pagasta Dzirciemā. Pie šāgada nozīmīgākajiem panākumiem noteikti pieskaitāms arī pasaules superenduro čempionāta pēdējais posms aprīlī Spānijā, kur Andris iekaroja pjedestālu, izcīnīdams trešo pozīciju trīs finālbraucienu kopsummā junioru klasē. Un iekļaušana Latvijas enduro izlasē startam Eiropas Nāciju kausā Somijā, kur gan viņš pats, gan komanda ieņēma septīto vietu.
“Līkne ir gājusi tikai uz augšu,” ar gandarījumu secina arī pats braucējs, atzīstot, ka jaunizvēlētajā sporta veidā ļoti noder viņa triālista prasmes, bet izaugsmē vērtīgs bijis un joprojām ir pašreizējās komandas “CEC.I.S Racing” vadītāja, menedžera un trenera Ivo Šteinberga padoms, kas krāts augsta līmeņa motokrosa un pēdējos gados arī enduro pieredzē.
– Kā un kāpēc notika šī izvēle par labu enduro? – jautāju sportistam, kas uz sava pirmā triāla motocikla, izrādās, sēdies jau agrā bērnībā.
Jā, sāku, kad man bija četri gadi, un beidzu 21 gada vecumā. Nav tā, ka triāls pats par sevi vairs nepatiktu. Vēl šosezon piedalījos Latvijas čempionāta pirmajā posmā mājas trasē “Priežkalnos”, bet pilnu sezonu būs jau otrais gads, kopš nebraucu. Latvijā un Baltijā biju uzvarējis reizes sešas un jutu, ka “baterijas nosēdušās”. Nebija vairs, ar ko cīnīties, kam dzīties pakaļ. Kas zina, ja uzrastos konkurenti, varbūt vēl pamēģinātu. Jātzīst, ka ar jauno enduro pieredzi arī uz triāla moča tagad jūtos daudz labāk. Ar triālu joprojām esmu saistīts arī trenera darbā mūsu ar brāli Artūru kopīgi dibinātajā klubā “AGxtream”, bet paša sportiskie centieni acīmredzot būs veltīti enduro.
– Klasiskā bezceļu braukšanas sezona galā, un esi jau izteicies, ka ziemā atkal startēsi superenduro hallēs. Kādu atšķirību un pievilcību slēpj šis “super”? Vai tas vairāk neatgādina šovu?
No visiem enduro paveidiem tas skatītājiem varētu būt pievilcīgākais un pulcē tiešām pilnas līdzjutēju halles. Polijā, kur viņu tautietis Tadeušs Blažusiaks ir pasaules čempions, arēnā sanāk ap 12 tūkstoši. Bet ap 30 sportistiem, kas ieradušies uz pasaules čempionāta kārtējo posmu, šovs nav prātā. Diena sākas ar treniņbraucieniem, tad seko kvalifikācija, pēc kuras sacensības finālā turpina tikai 14 labākie. Manas pirmās superenduro sacensības bija pirms diviem gadiem Eiropas kausā, kur trīs posmu kopvērtējumā tiku otrajā vietā, bet iepriekšējo sezonu jau nobraucu visus piecus pasaules junioru čempionāta posmus, kur līdz 23 gadu vecuma sportistu meistarības līmenis jau bija ievērojami augstāks. Pirmajā, kas norisinājās Polijā, vēl netiku finālā, bet pēdējā jau finišēju trešais. Trase Spānijā bija viena no sarežģītākajām, bet man kā triālistam līdz ar to parocīgāka. Visu posmu kopvērtējumā biju 12.
– Vai tieši triālista iemaņas nebija svarīgas arī “hard enduro” uzvarā?
Pirmajā sezonā biju piedalījies šādās sacensībās Zviedrijā un Polijā. Zviedrijā ieņēmu 10. vietu, bet Polijā paliku sestajā desmitā. Sapratu, ka man nav nepieciešamo ātruma īpašību, ko var iegūt tikai klasiskajā enduro. Ātrums un braukšanas tehnika – tās ir lietas, kur turpmāk esmu centies pielikt. Kā jau teicu, te ļoti vērtīgs bijis Ivo padoms un arī iespēja trenēties kopā ar komandas biedru E1 klases Latvijas līderi Gintu Filipsonu. Pēc grūtības pakāpes “hard enduro” formāti mēdz būt atšķirīgi. Latvijas “Rocketbiker Enduro 2019” manā vērtējumā bija OK. Ja šo sacensību tradīcija turpināsies, es kā triāla braucējs, iespējams, priecātos arī par sarežģītāku trasi, bet citiem tāda varbūt atsistu apetīti.
– Un Eiropas Nāciju kauss enduro Somijā – acīmredzot arī jauni iespaidi un pieredze.
Valsts izlase un Nāciju kauss ir TOP virsotne katram sportistam. Pagodinājums un atbildība. Startēju E2 junioru klasē un ieņēmu septīto vietu. Nebija tā, ka vilktu komandu uz leju. Trase, lai arī ne ar lieliem šķēršļiem, bija visai sarežģīta. Atšķirība arī tā, ka sacensības notiek trīs dienas. Pirmajās divās klasiskais enduro ar ātruma testiem, kas pa kalniem bija liels pārbaudījums. Zinu, kā pārbraukt akmenim, bet, kā braukt pa tiem ātri, pieredzes nebija. Pēdējā dienā – motokross, kur uzdevums bija noturēt iepriekšējo pozīciju, kas arī izdevās. Viens no galvenajiem uzdevumiem tādās trīs dienu sacensībās ir nobraukt līdz galam. Ar pārlieku risku vari motociklu sabeigt, kaut ko sasist. Mazu lietu pielabošanai ir dažas minūtes laika pitstopā, bet pēc sacensībām motocikls tiek atstāts slēgtā teritorijā līdz nākamajai dienai.
– Tu brauc E2 klasē – kāpēc tieši tajā?
Enduro motociklu klases atšķiras pēc jaudas, taču nevar arī teikt, ka tā pilnībā nosaka rezultātu. Ja esi labs braucējs, būsi ātrs ar jebkuru. Kad pagājušajā rudenī sākām sadarbību ar Ivo Šteinbergu, sapratām, ka E2 būs labākais gan komandas kontekstā, gan man piemērotākais. Nākamgad izskatās, ka braukšu E3 klasē.
– Vai jau zināmi nākamās sezonas plāni?
Plānus tagad liekam kopā, tas būs ziemas darbs. Klasiskajā enduro, protams, Latvijas, Baltijas čempionāti, iespējams, arī Eiropas čempionāts jau pieaugušo konkurencē, kur gan vēl nezinu, vai startēšu visos posmos. Cerams, ka visu iecerēto spēsim realizēt. Viena no atslēgas lietām ir finanses, bet ticu, ka izdosies.
– Kad sāksies jaunā superenduro sezona?
Pirmais posms Polijā būs decembra pirmajā nedēļā.
– Noskaidrojām, ka šīs sacensības ir šovs tikai skatītājiem, bet ir dzirdēts arī par Andra Grīnfelda motošovu priekšnesuma veidā.
Jā, man ir sava ekstrēmā motošova programma, ar kuru piedalos pasākumos. Domāju, ka diezgan interesanta, vismaz Baltijā neviens neko līdzīgu nepiedāvā. Priekšnesuma laikā mainu motociklus. Pārvietojamās konstrukcijas varu novietot jebkurā vietā. Pats to uztveru kā darbu un iespēju nopelnīt līdzekļus sportam.
