– Esam atstājuši šos kapiņus novārtā, – sarunā ar «Ziņām» ir spiests piekrist Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs Gundars Liepa, stāvot pie Pirmā pasaules kara apbedījumu vietām Garozas centrā.
– Esam atstājuši šos kapiņus novārtā, – sarunā ar «Ziņām» ir spiests piekrist Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs Gundars Liepa, stāvot pie Pirmā pasaules kara apbedījumu vietām Garozas centrā.
Par nolauztajiem krustiem un apdrupušo pieminekli uz redakciju piezvanīja kāda Garozas iedzīvotāja, pensionāre, kas savu vārdu nevēlējās nosaukt. Viņa bija saskatījusi skaudru pretstatu, salīdzinot Pirmā pasaules karā kritušo karavīru kapu apkopšanu savā pagastā un Valgundes pusē. «Ziņas» rakstīja par Tautas apvienības brāļu kapu kopšanai Brēmenes Jaunatnes nodaļas aktivitātēm kapsētā pie Kalnciema vidusskolas.
Gan pagasta priekšsēdētājs, gan anonīmā zvanītāja, gan zemes ierīkotāja Biruta Petrokaite atzina, ka vandalismā vainojami jaunieši, kuri bezdarbībā klīst apkārt un kuriem nav nekā svēta. Vainīgs varētu būt arī kāds pudeles brālis, kam iepatikusies, viņaprāt, romantiskā ceļmalas vietiņa.
Nevienam nav bijis īpašas ieinteresētības sakopt mazo kapsētu pašā Jelgavas – Iecavas ceļa malā. Vai jāgaida darītāji no Vācijas?
– Protams, ka varētu paši sakopt, bet mēs te, Garozas pusē, esam tādi sašļukuši, – skumji konstatē Biruta Petrokaite.
Nav nekas pārsteidzošs, ka «ļaunuma sakni» arī Gundars Liepa saskata ekonomiskajos apstākļos: tauta kļūst nabadzīgāka, daudzi bērni, kas pabeidz 9. klasi, kļūst par bezdarbniekiem.
– Zeme Garozas pusē ir neauglīga, un pagasts īpašuma nodokli no šejienes ļaudīm saņem tikai 50 procentu apmērā. Iznāk dzīvot it kā uz Emburgas puses rēķina, kur zemnieki īpašuma nodokli samaksā 90 procentu apmērā. Šie maksājumi ir trešā daļa no pagasta budžeta, par ko jāuztur infrastruktūra, – pagasta priekšsēdētājs saista jauniešu neaudzinātību ar viņu ģimeņu bezcerīgajiem materiālajiem apstākļiem.
Garozā darbojas jaunsargu vienība, bet daudzus pusaudžus nav iespējams iesaistīt nekādās nodarbībās. Vai kādi plāni šajā jomā ir pagasta sociālajam darbiniekam, priekšsēdētājs nezināja teikt. Emburgas pusē tiekot kopti Otrajā pasaules karā kritušo karavīru kapi. Arī tur varētu vienoties ar pagasta darbiniekiem par kārtības uzturēšanu. Nav neiespējami atjaunot pieminekli, jo karjerā atbilstoši akmeņi būtu atrodami. Bet priekšsēdētājs nemaz neslēpa savu pesimismu, raugoties nākotnē: labi saglabātajai akmens sētai varētu atjaunot kārniņu segumu, bet, ja tas tūlīt tiks sabojāts, kā tas allaž notiek ar jaunajām ceļa zīmēm, sāpēs sirds. Krusti laika gaitā sadrupuši un uz pamatnēm vairs neturas. Pirms redakcijas darbinieku ierašanās atpakaļ uzcelto krustu nogāšana nākamajiem palaidņiem nekādas grūtības, domājams, nesagādās.
– Centīsimies regulāri appļaut zāli, kopt dzīvžogu, bet vairāk neko solīt nevaru, – atzīst priekšsēdētājs.
