Izcils profesionālisms un kvalitāte, kas piemīt ne visiem jaunajiem māksliniekiem. Šāds teksts no mākslas zinātnieku un praktiķu lūpām vairākkārt izskanēja gleznotāja Pauļa Postaža izstādes “Portreti” atklāšanā Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī. “Izstāde ir tāda, kāds Paulis ir,” vērtē mākslinieka tētis Jelgavā dzimušais gleznotājs Pēteris Postažs. Savukārt par izstādes krusttēvu saucams Indulis Landaus – tieši viņš Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājam Mārim Brancim ieteicis, ka Jelgavā būtu jāsarīko P.Postaža izstāde. I.Landaus un izstādes autora tēvs kopā mācījušies, studējuši un strādājuši. “Šī ir lieliska izstāžu telpa. Paulim ir intīma māksla, kas ļoti piemērota šai samērā nelielajai izstāžu zālei,” skaidro I.Landaus. Bet ko par saviem darbiem saka pats izstādes vaininieks?
– Jelgavnieki ir priviliģētā situācijā – tik bieži jūsu izstādes Latvijā nemaz nevar redzēt. 2017. gadā bija skatāma izstāde Kuldīgā.
Uz izstāžu rīkošanu esmu švaks, pats neorganizēju. Tā kā mani uzaicināja, piekritu. Izstāde Jelgavā ir pirmo reizi, bet, pateicoties manam tēvam, saikne ar Jelgavu ir diezgan liela.
– Māksla jums vienmēr bijusi līdzās, tāpēc jautājums, kā izvēlējāties savu dzīves ceļu, droši vien ir lieks.
Abi vecāki (Lilita un Pēteris Postaži – red.) ir bijuši saistīti ar mākslu. Bet tā – vai nu tu esi piedzimis par mākslinieku, vai neesi. Ja esi piedzimis mākslinieku ģimenē, tas ceļš vienkārši ir vieglāks.
– Kad sapratāt, ka esat piedzimis par mākslinieku?
Visu dzīvi esmu pavadījis darbnīcā, kur vecāki strādāja. Es vienmēr biju turpat, pa rokai. Zīmēt sāku, vēl pirms izteicu vārdu “mamma”. Māksla mani ir interesējusi kopš agras bērnības, un tas arī tika mērķtiecīgi attīstīts.
– No visiem mākslas veidiem esat izvēlējies gleznošanu, nevis, piemēram, grafiku.
Laikam jau mākslā diezgan grūti nodalīt, kurā vietā zīmējums pāriet gleznā vai glezna zīmējumā. Sevišķi mūsdienās, kad uz to visu skatāmies daudz elastīgāk. Varētu teikt, ka esmu gleznotājs.
– Pastāstiet par šo izstādi! Kādi darbi tajā apskatāmi?
Pieejamie darbi. Pāris atnāca no izstādēm Eiropā, kāds ir no mājas kolekcijas, daži darbi ir jauni.
– Izstādei esat devis nosaukumu “Portreti”, bet skatāmi arī darbi, kas pirmajā brīdī ar portretu nepavisam neasociējas.
Saprotu, ka tas varbūt skan mazliet izaicinoši, bet esmu daudz domājis. Piemēram, pilsētas ainavas, ko taisu, ir konkrētas vai abstraktas vietas tēls. Par pamatu ir ņemta konkrēta Rīgas vieta, bet visu pārējo pielieku klāt, kā man vajag, lai būtu tas Rīgas tēls, tā sajūta. Savukārt katrs bumbieris ir ar savu tēlu, portretu. Man ir arī glezna ar ķiršiem – pat ja to ir simts, tie katrs ir citādāks. Katrs ir individualitāte.
Ir interesanti to gleznot, pēc tam ir interesanti to skatīties. Sajūtu veido sīkumi, nianses. Gleznā nav nenozīmīgu lietu. Katrs kvadrātcentimetrs ir būtisks.
– Jums ir arī portreti klasiskajā izpausmē – bieži esat gleznojis sievu un meitas.
Pēc dabas esmu slinks, tāpēc izmantoju modeļus, kas man ir pie rokas, – sevi, bērnus, sievu.
– Likt bērnam pozēt nav viegls uzdevums. Kā jūs strādājat?
Tie jau nav parādes vai konkrēti portreti. Meitu portretus izmantoju tēla, noskaņas radīšanai. Konkrēts cilvēks ir vairāk kā matrica mana nodoma īstenošanai, tēla izveidošanai.
– Jums ir tapuši arī pašportreti. Neparasti, ka vairāki ir ar zilu aci un bieži vien tieši tos izmantojat kā savu vizītkarti. Tā ir pašironija?
Tā ir veselīga pašironija, kas bildei piedod rozīnīti. Pašportretu ir daudz, bet ar zilumu – ne tik daudz. Vajadzīgs arī humors, lai pašam būtu interesanti. Pirmkārt jau gleznieciski – parādās krāsa.
– Jūsu darbi ievelk – tie ir izstrādāti līdz detaļām. Sevi pieskaitāt pie ātrajiem vai lēnajiem gleznotājiem?
Ļoti lēnajiem. Tādēļ arī man izstāžu nav tik daudz. Esmu arī diezgan paškritisks – kamēr simtprocentīgi neesmu pārliecināts par rezultātu, no darbnīcas bildi ārā nelaižu. Laika ziņā varbūt gleznoju daudz – no rīta līdz vakaram –, bet rezultāts ilgi nāk. Bildes tiek pārgleznotas šurpu turpu, līdz ir sasniegts man vēlamais rezultāts.
– Ko jums ir svarīgi ielikt gleznā?
Jābūt harmonijai – sajūtai, ka gleznā viss ir savās vietās, tā, kā tam vajadzētu būt.
– Lai gleznotu, jums nepieciešami īpaši apstākļi?
Jābūt darbnīcai. Lai liek mieru un ļauj gleznot. Tā kā arī mana sieva (Liena Baklāne – red.) ir gleznotāja, mēs ļoti labi viens otru saprotam.
– Jums ir viena darbnīca?
Droši vien ar svešu cilvēku strādāt kopā būtu neiespējami. Kad glezno, tu esi savā pasaulē. Kas notiek apkārt, tevi vairs netraucē.
– Jums esot tuvi itāļu un flāmu gleznošanas principi.
Man noteikti tuva ir visa mākslas vēsture kopumā. Populārzinātniski tā var teikt, jo tie ir reālistiskās mākslas apogejs. Tādēļ to tā var salīdzināt. Bet grūti pateikt, kādos laikos un mākslas stilos nav kaut kas tapis… Tā jau ir arī ar mūziku – katram sevi cienošam klasiskās mūzikas komponistam būs tuvs Bēthovens, Mocarts, Bahs, bet ir arī tautasdziesmas, “The Beatles” un vēl tik daudz kas…
– Kuri ir jums tuvākie mākslinieki, no kuriem esat ietekmējies?
(Smejas.) Droši vien kādi pāri simts tuvākie būs… Kādu īpaši izcelt ir ļoti grūti, bet tajā olimpā no latviešiem ir arī jau pieminētais Indulis Landaus ar saviem pasteļiem un miniatūrām, Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks un vēl daudzi citi.
– Esat guvis panākumus ārzemju izstādēs – Beļģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas un citās galerijās. Pateicoties jau minētajiem flāmu un itāļu gleznošanas principiem?
Tā ir sagadījies. Šajās valstīs vienkārši ir daudz plašāks skatītāju loks.
– Var teikt, ka mākslas valoda ir internacionāla?
Noteikti. Tāpat kā mūzika. Vasks ir latvietis – mums tas ir svarīgi, bet visai pārējai pasaulei ir pilnīgi vienalga, kas viņš ir pēc tautības. Svarīgi ir tas, ko viņš raksta. Droši vien tāpat ir ar mani.
– Kādi ir jūsu novērojumi – kā latviešu mākslinieki izskatās starptautiskajā tirgū?
Latvijas mākslas skola ir ļoti augstā līmenī. Tur ir grūti izskatīties slikti.
Individualitāte un enerģētiskais lauks
Pirmkārt, viņš ir mākslinieks, kurš jau mācekļa gados izkopa savu izteiksmes veidu, un tas ir atpazīstams. Viņa glezniecībai piemīt tas, ko mēdz dēvēt par individualitāti, rokrakstu, stilu. Viņa māksla ir nemainīga un mainīga vienlaicīgi. Viņš paliek uzticīgs savu iemīļoto itāļu un flāmu glezniecības principiem, kurus savieno ar modernās mākslas jauninājumiem un bagātina pats ar saviem paņēmieniem, atklājumiem. Otas pieskāriena vieglums, nopamatota kompozīcija un zīmējuma tvirtums rada personificēto formu un krāsu struktūru. Viņš glezno katram ar roku aizsniedzamas lietas, priekšmetus, cilvēkus, apziņas fiksējumus, intuīcijas plaiksnījumus, bet piešķir tiem tādu realitātes vispārinājumu, ka sadzīviskais kļūst par mūžīgo. Ir viegli pamanīt, ka savos pēdējo gadu darbos Paulis Postažs kļūst arvien lakoniskāks, detaļās precīzāks, attēlojamā materiāla atlasē nepieļauj nejaušības, fona gleznojumos – agrākos darbos tik raksturīgās ar acīm saredzamās telpas vietā tiek izmantota mierpilna gleznieciskā telpa. Var teikt, ka mākslinieka mainība no plašuma dimensijas ietiekusies dziļuma dimensijā. Tā ir jūtu glezniecība, kurā estētiskās kategorijas pārtop ētiskās vērtībās.
Un, otrkārt, saistībā ar Pauli Postažu noteikti jārunā par viņa enerģētisko lauku. To viņš veido, attīra, uzlādē pats ar savu dzīvesveidu un attieksmi pret mākslu, pasauli. Šis lauks ir tik suverēns, ka tas ar savu tīrību, skaistuma un patiesības apjēgumu tiek iekodēts gleznieciskajās virsmās, tādējādi kļūstot par strāvojumu, kas uzrunā mākslas darbu saticēju. Ir zināmā mērā pārsteidzoši, ka, nesasniedzis pat pusmūža gadus, mākslinieks spējis izprast un padarīt par savu lielās Gudrības grāmatas atziņu – jums tiks dota pēc jūsu ticības. Šai sakarā atceros, ka savas mākslinieciskās pasaules izzināšanas sākotnē Paulis Postažs uzgleznoja darbu “Svētais Pēteris stāsta par atslēgām”. Kā jau zināms, tad tas ir vieds stāsts, kurā viņš ir ieklausījies ar visu savu māksliniecisko un cilvēcisko būtību. Iespējams, tieši tāpēc Pauļa Postaža rokās ir atslēgas, kas var vairot ticību katrā no mums.
Ingrīda Burāne, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docētāja
Paulis Postažs
● Dzimis 1976. gadā Jūrmalā.
● Mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, iegūstot maģistra grādu glezniecībā.
● Mākslinieka darbi atzinību guvuši ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā un citu valstu nozīmīgās galerijās, kā arī piedalījušies izsolē prestižajā izsoļu namā “Sotheby’s”.
● Parasti ar vārdu “portrets” saprot žanru, kura galvenais uzdevums ir pēc iespējas precīzāk un patiesāk attēlot portretējamā modeļa sejas aprises, raksturīgos žestus, kustību, psiholoģisko un garīgo pasauli, citiem vārdiem sakot – personību. Tomēr gleznotājs šo jēdzienu attiecina ne tikai uz cilvēku, bet arī uz kluso dabu un ainavu, jo tām piemīt sava personība, izteiksme un garīgais lādiņš.
● Darbos visa uzmanība vērsta uz reālistisko formveidi, klasiski skaidru zīmējumu, izsvērtu kompozīciju un saskaņotu krāsu lietojumu, kura pamatā ir ļoti izsmalcināts tonālais līdzsvarojums.
● Mākslinieka daiļradei raksturīga harmoniska pasaule un cilvēkmīlestība, sapludinot ikdienišķus mirkļus ar mūžību, kas piemīt itāļu un flāmu klasiskajai mākslai.
