Tuvojoties 11. novembrim, Lāčplēša dienai, kas ir Latvijas karavīru un zemessargu svētki, šogad – bermontiādes simtgadē – īpaši godā tiek celti Lāčplēša Kara ordeņu kavalieri. Viņu dzimtu pārstāvjus aicina pulcēties gan Nacionālajā vēstures muzejā, gan Latvijas Kara muzejā. Lāčplēša Kara ordenis bija augstākais Latvijas valsts apbalvojums, ko piešķīra varoņiem kaujas laukā. Lielākoties ordeni saņēma 1919.–1920. gada Brīvības cīņu dalībnieki.
Majora rakstu neviens nedrukāja
2003. gadā 102 gadu vecumā, dzīvojot trimdā ASV, mūžībā aizgāja pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arvīds Lauris. Taču 90. gados “lāčplēši” vēl dzīvoja arī Latvijā. Lielākoties tie bija ļoti veci, klusi vīri, kas atjaunotās valsts pasākumos tika godināti, taču paši vairs nerunāja. Citādi bija ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Albertu Ameriku, trimdinieku, kas Latvijā atgriezās 1992. gadā. Sava mūža pēdējos gadus viņš veltīja tam, lai atgādinātu un arī vētītu Brīvības cīņas. Ar kritisku skatienu vecais vīrs vēroja to, kas notiek atjaunotajā valstī. Ar Albertu Ameriku raksta autoram iznāca tikties 1992. gada rudenī. “Lāčplēsis” ar ordeni pie krūts bija ieradies Aizsardzības ministrijā, kur viņam atjaunoja Latvijas Aizsardzības spēku atvaļinātā majora pakāpi. Taču Alberts Ameriks gribēja ne tikai formālos pagodinājumus, bet arī to, lai viņu uzklausa. Tā Alberts Ameriks iesniedza “Tēvijas Sargam” rakstu “Ulmanis un viņa kauli”. Tas bija ass, pat sarkastisks, taču argumentēts vēstījums par K.Ulmani, tostarp Latvijas valsts vadītāju laika posmā no 1934. līdz 1940. gadam.
Daudzkārt diskutēts, cik sarežģīta ir šī vēsturiskā persona. Jāpiebilst, ka tagad, kad Valsts prezidenta amatā stājies Egils Levits, šīs varas institūcijas mājaslapā vēstures sadaļā Kārlis Ulmanis vairs nav tāds pats kā citi bijušie septiņi valsts prezidenti. Tur tagad juridiski precīzi ir definēts – Ministru prezidents kā Valsts prezidenta amata izpildītājs 1936.–1940. No juridiskās puses, vismaz tagadējās valsts vadības līmenī nav šaubu, ka 1934. gadā K.Ulmanis nelikumīgi uzurpēja valsts varu. Alberts Ameriks to uzsvēra arī 1992. gadā, kad ulmaņlaikus slavinošā garā par atjaunotās valsts pirmo prezidentu tika ievēlēts Guntis Ulmanis.
Redakcionāli “Tēvijas Sargs” kā militārs, valsts finansēts izdevums turējās atstatu no strīdīgiem vēstures vērtējumiem. Bet, ja rakstu iesniedza Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris… tad tika pieņemts lēmums, ka tas ir jāpublicē. Redakcijā par Alberta Amerika rakstu pienāca viena neapmierināta lasītāja vēstule, kas gan netika publicēta. Demokrātiska asu viedokļu apmaiņa nebija vēl tik pieraksta lieta kā mūsdienās.
“Dienvidnieki” nesapratās ar “ziemeļniekiem”
Latvijas Brīvības cīņu vēsturē 1919. gadā iezīmējas divi militāri politiski spēki – “dienvidnieki” un “ziemeļnieki”. Pirmie saistās ar Zemgali un Kurzemi, tostarp Oskara Kalpaka bataljonu, Liepājas reidā uz britu kuģa “Saratov” patvērumu guvušo Latvijas Pagaidu valdību, ko vadīja K.Ulmanis. “Ziemeļnieku” vidū bija arī Alberts Ameriks, kas pēc tēva padoma Valmieras kājnieku pulka rindās devās aizstāvēt topošo valsti. “Ziemeļnieki” bija cieši saistīti ar Igaunijas bruņotajiem spēkiem. Kad Cēsu kaujās “ziemeļnieki” kopā ar igauņiem vērsa ieročus pret vācu imperiālistiem, Ulmanis teicis: “Trakie, ko viņi dara!” Alberts Ameriks secināja, ka Ulmanim kā politiķim ciešā sadarbība ar Igauniju, tāpat Lietuvu nebija drošības politikas prioritāte. Pēc viņa domām, vadonis Otrā pasaules kara priekšvakarā, sludinot Latvijas neitralitāti un nemeklējot sabiedrotos, nepamatoti rīkojās kā pašpietiekamas lielvalsts vadītājs, un tam bija traģiskas sekas.
Raksts “Ulmanis un viņa kauli” vēl paliek atmiņā ar to, ka Alberts Ameriks augstāk par vispārpieņemto Latvijas valsts proklamēšanas aktu Rīgā 1918. gada 18. novembrī vērtēja Latviešu pagaidu nacionālās padomes sapulci Valkā 1917. gada 17. decembrī. Tā pieņēma Latvijas autonomijas deklarāciju. Pēc šī notikuma latviešu politiķi izvērsa cīņu par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu. Var piebilst, ka pirms diviem gadiem, atzīmējot Latviešu pagaidu nacionālās padomes sapulces simtgadi, Valkā notika ultramaratons “Neiespējamais skrējiens”.
“Lāčplēša” domas pierakstīja privātsekretāre
90. gados, tiekoties ar Albertu Ameriku, nevarēja nepamanīt viņa galvā rētu. Tā bija palikusi no ievainojuma kaujā pie Zušu mājām Ziemeļvidzemē, Vaidavas stacijas rajonā, 1919. gada 2. aprīlī. Toreiz Alberts Ameriks izcēlās ar to, ka palika kaujas ierindā, būdams ievainots. Par to arī viņam tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis. Cīņa pie Zušu mājām bija pret lieliniekiem. Bet sabiedrotie – igauņi un somi.
Alberts Ameriks piedzima 11 bērnu ģimenē 1899. gadā Ķoņu pagasta Krišās. Jaunībā studējis komerczinības Pēterburgā. 1919. gada oktobrī aizkomandēts mācīties Latvijas Kara skolā Rīgā. Mācību laikā piedalījies cīņās pret Bermontu. Militārā karjera viņam bija sekmīga. Alberts Ameriks tika apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni. 20. gados ar Austru Muzikanti izveidota ģimene, kurā audzinātas divas meitas un trīs dēli. Latvijas okupācijas laikā 1940. gadā Alberts Ameriks kopā ar daudziem saviem likteņbiedriem tika ieskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. Īsi pirms nacistiskās Vācijas uzbrukuma komunistiskajai Padomju Savienībai no Sarkanās armijas viņš atvaļināts. 1941. gada vasarā, kad Latvijā ienāca vācu karaspēks, Alberts Ameriks iesaistījās Cēsu apkārtnes pašaizsardzības vienībās. Vēlāk tika iesaukts Latviešu leģionā, kur iecelts par grenadieru bataljona komandieri. Par kaujas nopelniem apbalvots ar Dzelzs krustu. 1944. gada martā, smagi ievainots, evakuēts uz Vāciju. Tur 1945. gada 2. maijā saņemts gūstā, kur iesaistījās latviešu karavīru sabiedriskajās organizācijās.
1951. gadā Alberts Ameriks izceļoja uz Kanādu, kur bijis fermeris. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gadā viņš atgriezās dzimtenē. Tajā laikā sieva Austra jau bija mirusi. Ciemojoties pie dēla Nīcā, Alberts Ameriks Kurzemē, Bernātos, nopirka māju. Tur viņš dzīvoja un, izmantojot savu bagāto bibliotēku, sacerēja rakstus par Latvijas vēsturi. Tie tika diktēti privātsekretārei, kas arī atviegloja mājas soli. Par to, ka, būdams vairāk nekā deviņdesmit gadu vecs, Alberts Ameriks bija apveltīts ar asu prātu un kategorisks par savu taisnību, liecina dzimtā glabāts stāsts par opapa uzvedību bankā. Pēc atgriešanās Latvijā viņš sākotnēji vēlējies atvērt kontu vēlāk bēdīgi slavenajā “Bankā Baltija”. Kad bankas darbinieks viņam lepni piedāvājis par ļoti augstiem procentiem noguldīt naudu, Alberts Ameriks, ne vārda neteicis, raisot apkārtējo izbrīnu, devies uz izeju.
Viens no vienpadsmit varoņstāstiem
Atgriežoties pie 11 bērnu ģimenes, kurā izauga Alberts Ameriks, jāpiebilst, ka viņa divus gadus vecākais brālis Ernests bija komunists un Brīvības cīņu laikā cīnījās pretējā frontes pusē. Vēlāk viņš kļuva par pazīstamu padomju laika sabiedrisko darbinieku. Kad 1992. gadā, gatavojot rakstu par Albertu Ameriku laikrakstam “Tēvijas Sargs”, centos viņam pajautāt, vai kādā no Brīvības cīņu kaujām latvietim nācās karot pret latvieti, skaidru atbildi tomēr nesaņēmu.
Pēdējā gaitā uz Brāļu kapiem Rīgā Alberts Ameriks devās 1997. gadā ar militāru godu no Rīgas Doma baznīcas. Tā tas pienācās Latvijā pēdējam dzīvajam “lāčplēsim”.
Oktobrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā tika atklāta izstāde “11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena”. Izstāde vēsta par ordeņa izveidi, sākot no apbalvojuma statūtu izveides, ordeņa metu izstrādes un beidzot ar tā izgatavošanu. Tāpat tajā apkopotas liecības par ordeņa pasniegšanas organizēšanu un Lāčplēša dienas svinību tradīcijām. Izstādes centrā ir 11 ļoti dažādu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīvesstāsti. To vidū zinātnieks, Latvijas vēstures muzeja direktors un viens no nacionālās pretošanās kustības vadītājiem Otrā pasaules kara laikā Valdemārs Ģinters, vācbaltietis un Francijas armijas leitnants Konrāds Dekerts, viena no trim Lāčplēša Kara ordeņa kavalierēm sievietēm studente un Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa darbiniece Elza Žiglevica, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Kārlis Kevešāns un padomju varas represiju upuris Ernests Lācis, kā arī Alberts Ameriks.
Alberta Amerika novēlējums 1992. gada Lāčplēša dienā
1919. gada 18. februārī starp Igauniju un Latviju tika noslēgts sadarbības līgums (neatkarīgi no tā laika Latvijas Pagaidu valdības, kas tolaik atradās Liepājā – red.). Uz šī līguma pamata dzima “ziemeļnieki”. Viņi nonāca igauņu padotībā, bet citādi bija pilnīgi patstāvīgi. “Ziemeļnieki”, sevišķi Valmieras pulks, cīnījās arī kopā ar lietuviešiem. Tādā veidā, neskatoties uz to, kādā zemē kurš karo, mēs izcīnījām savām valstīm brīvību. Un, ja mēs gribam to brīvību paturēt, mums jācīnās kopā, kā tas tika darīts 1919. gadā.
Kad pienāca krīze 1940. gadā, katrā Baltijas valstī bija radušies “cariņi”. Tie nevarēja vienoties, jo katrs savā zemē bija liels kungs, kuram pretim neviens nevarēja runāt. Ja mēs tolaik būtu darbojušies kopīgi, tad, es domāju, Baltijā notiktu tas pats, kas Somijā. Lai mums nāk tā apziņa, ka atsevišķs cariņš savā zemē brīvību nenosargās, bet Baltijas tautām ir jābūt vienotām.
No 1920. līdz 1928. gadam ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotas vairāk nekā 2000 personas.
I šķiras Lāčplēša Kara ordenis tā pastāvēšanas astoņos gados piešķirts 11 personām – ģenerāļiem Jānim Balodim un Krišjānim Berķim, pulkvežiem Fridriham Briedim un Oskaram Kalpakam, igauņu ģenerālim Johanam Laidoneram, poļu maršalam Juzefam Pilsudskim, franču maršalam Ferdinandam Fošam un ģenerālim Eiženam Žanenam, Itālijas karalim Viktoram Emanuelam un Ministru prezidentam Benito Musolīni, kā arī Beļģijas karalim Albertam I.
II šķiras ordenis piešķirts 61 personai (18 latviešiem un 43 ārvalstniekiem), savukārt III šķiras – 2072 personām (1600 nacionālās armijas karavīriem, 202 bijušajiem latviešu strēlniekiem, 271 ārvalstniekam).
No Alberta Amerika raksta “Ulmanis un viņa kauli”
“Trīsdesmito gadu beigās Rīgā cirkulēja anekdote, kas raksturoja Ulmaņa iedomību.
Pienācis laiks, kad Ulmanim nācies klauvēt debesīs pie Pētera vārtiem. Pēteris tos laipni atvēris un aicinājis Kārli ienākt. Viņš bijis pārsteigts par lielo telpu un garo krēslos sēdošo cilvēku rindu, ko aiz vārtiem ieraudzījis. Krēslu rindas vidū sēdējis Dievs. Pa labi no Viņa Vinstons, pa kreisi Ādolfs, tālāk citas tā laika slavenības. Trūcis tikai Josifa. Pēc īsa apjukuma Kārlis sācis soļot Dieva virzienā. Kad pienācis tuvāk, Viņš norādījis ar roku, kur labajā flangā atrodas tukšais krēsls, ko Ulmanim vajadzētu ieņemt. Tad tuvāk Dievam sēdošie valstsvīri izbrīnīti teikuši: “Kad mēs ienācām pa vārtiem, Jūs laipni piecēlāties un, panācis dažus soļus pretī, katram ierādījāt savu vietu. Kāpēc Jūs tāpat nedarījāt, kad ienāca Kārlis?” Dievs atbildējis: “Ja es pieceltos no savas vietas un paietu Kārlim pretī, viņš apsēstos manā vietā.”
Redakcijas piezīme
Pēc mācītāja, 90. gados Nacionālo bruņoto spēku kapelāna Ata Vaickovska domām, rakstā ietvertā 1939. gada anekdote ir ļoti sarkastika. No Svētajiem rakstiem izriet, ka Dieva vietu vienmēr centies ieņemt Velns. K.Ulmanis savā vadonības laikā atšķirībā no komunistu vadoņiem nekad nelika sevi Dieva vietā. 1939. gada Pļaujas svētkos Bērzes baznīcā viņš publiski bija pie dievgalda, kur cilvēki nožēlo savus grēkus. Kaut kas tāds no mūsdienu politiķiem nav manīts.
Lāčplēsis latviešiem ir varonības simbols, taču Lāčplēša piemineklis ir tikai Jelgavā. Aizsardzības ministrijas izdotajā laikrakstā “Tēvijas Sargs” minēts, ka tēlnieka Kārļa Jansona veidotā un viņa dēla Andreja Jansona atjaunotā Lāčplēša pieminekļa atklāšanā 1992. gada 21. novembrī plānoja piedalīties arī “lāčplēsis” Jēkabs Parelis, kas augsto apbalvojumu bija guvis par Latgales atbrīvošanu un dzīvoja Pierīgā, Jaunciemā.
