Iekšējā pasaule – vienīgā nozīmīgā īstenība
“Latviešu rakstniecības attīstībā būtisks Ilzes Šķipsnas pienesums ir viņas romāni un stāsti. Tie risina problēmas, kādas līdz tam nebija skartas, veidoti jaunās episkās formās. Būtiska ir rakstnieces valodas un izteiksmes bagātība. Viņa nestāsta, bet pēta un atklāj, un viņu neinteresē ārpasaule, bet cilvēka iekšējā pasaule, kas viņai kļūst par vienīgo nozīmīgo īstenību,” Nacionālajā enciklopēdijā raksta literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.
I.Šķipsna (1928–1981) ir viena no spilgtākajām savas paaudzes latviešu prozaiķēm, apveltīta ar neparastu literāru talantu. Draugi un laikabiedri atzinuši, ka viņai īpaši tuva bijusi latviešu tauta, literatūra un valoda. I.Šķipsnas darbi ir kā atbilžu meklēšana uz lieliem un mūžīgiem jautājumiem, piemēram, personības, nacionālās identitātes, pasaules kopsakara un jēgas problēmām.
Dzimusi ierēdņa Ēvalda Šķipsnas un apgāda “Grāmatu draugs” daiļliteratūras tulkotājas Elizabetes Kauliņas ģimenē. Vasaras pavadījusi vectēva mājās Jaungulbenes pagasta Dreiņos, kur veidojusies darba un dabas mīlestība, saasināts redzīgums pret cilvēkiem un lietām. Pilnu ģimnāzijas kursu beigusi Vācijā, kurp devās bēgļu gaitās, Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā Fišbahā. Studējusi ģermāņu filoloģiju, interesējusi jaunlaiku filozofija. 1949. gadā ar stipendiju izceļoja uz ASV, kur turpināja izglītoties. Ieguvusi maģistra grādus bibliotēku zinātnēs un antropoloģijā, pētījusi latviešu tautas mīklas un buramvārdus.
Kritikā atzīmēts, ka ar I.Šķipsnas ienākšanu latviešu trimdas rakstniecībā atvērta jauna lappuse ar interesantiem, grūtiem, nepārredzamiem, bet ļoti nepieciešamiem meklējumiem. Uzsvērts, ka I.Šķipsna latviešu epikā ievedusi garīgu latviešu cilvēku. Pasaule ārpus cilvēka rādīta vien tik daudz, cik tā izkausēta pārdzīvojumos. Vairumā gadījumu ārpasaules motīvi izvēršas par cilvēka izjūtu simboliem.
Atšķirībā no ierastā trimdas latviešu prozas vēstījuma I.Šķipsnu mazāk interesēja apkārtējā vide un ārējā pasaule; par izziņas un vēstījuma pamatu kļuva cilvēka iekšējā pasaule, identitātes problēmas, dzīves jēgas meklēšana. Būtisku nozīmi iegūst mājas (zaudētās Latvijas) un svešuma (trimdas) aspekts tieši personības traumas kontekstā. Kā laikmeta zīme izgaismojas vientulība, cilvēka nespēja sarast ar svešumu. I.Šķipsnas prozas tekstiem raksturīga daudzslāņainība, būtiska nozīme simboliem.
Literāros darbus caurvij rakstnieces interese par filozofiju (īpaši par eksistenciālismu, intuitīvismu), par reliģiju cilvēka dzīves jēgas aspektā, par psihoanalīzi un analītisko psiholoģiju, arī par sapņu teorijām, civilizācijas attīstību, par cilvēka eksistenci un robežsituācijām. To apliecina arī viņas dienasgrāmatu pieraksti, kādu izteicienu un filozofisku domu pieraksti. Šajā rakstnieces pieredzes un izziņas aspektā meklējams literāro darbu “lasījums” un izpratne.
Šo kontekstu ir labi zināt arī tad, ja grāmatnīcas plauktā aci piesaista I.Šķipsnas darbu izlase ““Puse patiesības” un citi stāsti”. Apkārtējā vide – lauku sēta, darbavieta, bēres – kļūst par fonu tiem procesiem, kas notiek cilvēka prātā. Tāpēc lasāmvielu noteikti novērtēs tie, kam patīk iedziļināties, analizēt, meklēt kopsakarības starp cilvēka prātu un rīcību.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
