Ir
gadu mijas laiks, un Madonas novadpētniecības muzejā bērni
sanākuši uz eglīti. Apkārt valda kņada, bet stūrī novietotas
klavieres, ap kurām darbojas maza meitene, neatlaidīgi mēģinot
atrast melodijas. Tādas ir Latvītes Cirses, kuru šodien pazīst kā
koklētāju, pirmās apzinātās atmiņas par savu aizraušanos ar
mūziku. Jau deviņus gadus Latvīte sevi sauc par jelgavnieci un 23.
novembrī kāps uz skatuves Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna
muzikālajā poēmā “Kā ābeļdārzs ir brīvība”, kas veltīta
latviešu tautas brīvības sapņiem un cīņai par savu valsti, it
īpaši notikumiem ap Jelgavu.
Latvītes tētis novadpētnieks nāk no
Cesvaines, mammai rokdarbniecei ir saknes Latgalē. Latvīte
priecājas par dažādību, kas izveidojusies ģimenē. Savijoties
mammas latgalietes dabai un koptajām kristietības tradīcijām ar
folkloru, ko savukārt vairāk pārstāv tētis, vecāki meitām
devuši plašākas zināšanas un attīstījuši kritisko domāšanu.
Savukārt Latvītes vīra dzimtā vieta meklējama Dobeles pusē. Abi
iepazinušies Rīgā kopmītnēs, taču ģimeni, kurā aug divi
bērni, izveidojuši Jelgavā. “Mācījos Cesvaines ģimnāzijā,
tagad jau vidusskolā, kad 9. klasē atbraucu uz Jelgavu, lai
piedalītos valsts mājturības olimpiādē. Ja nemaldos, tā notika
Ekonomikas fakultātē. Bija rudens, laiks apmācies, pelēcīgs,
ēkas un ielas pabriesmīgas, kovārņi Raiņa parkā… Kad pirms
deviņiem gadiem vīrs mani atveda uz Jelgavu, biju pārsteigta, kā
pilsēta attīstījusies. Mēs vēl paspējām nopeldēties
nesakoptajā Pasta salā, bet pēdējā laikā viss ir mainījies,
tāpat sakārtota promenāde. Man ir mazi bērni, ar ratiem esmu
izstaigājusi visas taciņas,” stāsta Latvīte.
Visu rakstu lasiet 14.novembra “Zemgales Ziņās”
