Notikumi no 1944. gada 26. jūlija līdz 6. augustam mūsu pilsētai atnesa postu un ciešanas. Liesmās un šāviņu sprādzienos Jelgava tika noslaucīta no zemes.
Notikumi no 1944. gada 26. jūlija līdz 6. augustam mūsu pilsētai atnesa postu
un ciešanas. Liesmās un šāviņu sprādzienos Jelgava tika noslaucīta no zemes. Šogad aprit 56 gadi, kopš šausmu vilnis gājis pāri mūsu pilsētai, prasot tūkstošiem dzīvību.
Pēckara laikā pilsētas ēkas tika gan pārbūvētas, gan nojauktas. Lai gan vietas saglabājušās tikai aculiecinieku atmiņās, tās izstaro savdabīgu auru, liekot atcerēties kara bezjēdzību.
Vācu armijas daļām nostiprinoties Lielupes labajā krastā, līdz 1944. gada oktobrim Jelgava atradās frontes līnijas degpunktā. Cīņas par pilsētu prasīja daudz upuru – gan vācu, gan Padomju armijas rindās.
1944. gada 27. jūlijā Jelgavu sāka bombardēt Padomju armijas aviācija. Bumbas tika mestas stacijas rajonā, sagraujot daļu no stacijas ēkas. Bojā gāja vairāki cilvēki. Kad, šāviņam eksplodējot, aizdegās degvielas transportēšanai paredzētais sastāvs, apkārtne pārvērtās uguns jūrā. Pēc brīža, aizdegoties un eksplodējot ar munīciju piekrautam sastāvam, bojā gāja daudz bēgļu kādā no vilcieniem uz blakus perona. Palīdzību nelaimīgajiem neļāva sniegt lielās liesmas un neizturamais karstums.
Īso klusuma brīdi pēc uzlidojuma pārtrauca jauns gaisa uzbrukums. Šoreiz tas aptvēra visu pilsētu un iesākumā bija neveiksmīgs. Jelgavas lidlauka zenītbaterija sāka apšaudīt nelūgtos viesus, iznīcinot trīs lidmašīnas. Atlikušās trīs mainīja virzienu un devās prom no Jelgavas.
Par katru kvartālu un ēku
Cīņas par degošo pilsētu norisinājās trīs dienas un naktis, kulmināciju sasniedzot 31. jūlijā. Šajā frontes sektorā dislocētās 51. armijas virspavēlniecība pielika visas pūles, lai salauztu Jelgavas aizstāvju pretestību.
Izmantojot milzīgo pārspēku, «sarkanajiem» izdevās ielauzties pilsētas centrālajā daļā, kur sīvas cīņas notika par katru kvartālu un ēku. Dienas nogalē Padomju armijas daļas kontrolēja gandrīz visu pilsētu, izņemot nelielu sektoru iepretim Driksas tiltam. Turklāt «sarkanajiem» izdevās pārcelties pāri Driksai un ieņemt Pasta salas ziemeļu daļu.
Sīvas cīņas norisinājās Grēbnera parkā. Lai izvairītos no aplenkuma, izpildot pavēli, uz šo rajonu bija atkāpušās tās latviešu un vācu vienības, kas cīnījās pie dzelzceļa viadukta Jelgavas – Tukuma, kā arī Jelgavas – Meitenes dzelzceļa līniju krustojumā. Jelgavas aizstāvji ieņēma pozīcijas Rūpnīcas un Tērvetes ielas rajonā. Tomēr drīz vien latviešu un vācu vienības tika ielenktas no trim pusēm.
Ap pusdienas laiku «sarkanie» devās uzbrukumā. Ciešot lielus zaudējumus, ielenkumā nokļuvušie karavīri atkāpās uz pilsētas tirgus laukumu. No latviešu vienības virsniekiem un instruktoriem dzīvi palika tikai kapteinis Beišāns, virsniekvietnieks Kalniņš un viens kaprālis.
Pēc vairākiem izlūkreidiem pretinieka aizmugurē un īsas artilērijas (sagatavošanas) uguns naktī no 4. uz 5. augustu vācu 61. un 93. kājnieku divīzijas triecienvienības forsēja Lielupi un Driksu. Gandrīz nesastopot pretestību, tika ieņemts neliels placdarms Linu vērptuves rajonā. Pārvilkuši pāri Lielupei un Driksai troses, izmantojot plostus, vācu sapieri ātri ierīkoja pārceltuvi, lai vienības varētu nokļūt pilsētas ziemeļu daļā. Sākās pretuzbrukums. Vācu kaujinieki virzījās pa Uzvaras ielu uz pilsētas centru. Neizturot pēkšņo triecienu, Padomju armijas 279. divīzijas daļas atkāpās no pilsētas.
Sagrautajā pilsētā – cilvēku medības
Lai atkārtoti ieņemtu Jelgavu, 51. armijas virspavēlniecība bija spiesta iesaistīt papildspēkus no Tukuma (8. gvardes mehanizēto brigādi) un Lietuvas (3. mehanizētā korpusa 7. un 9. brigādi). 6. augustā cīņās par Jelgavu piedalījās arī divas tanku un trīs artilērijas vienības. Pēc smagām kaujām, kas notika divas dienas ar mainīgām sekmēm, «sarkanajiem» izdevās atgūt pilsētas daļu Lielupes kreisajā krastā.
Šajā laikā, pēc liecinieku nostāstiem, Grēbnera parkā notika īstas cilvēku medības. Latviešu un vācu karavīru līķi tika samesti dīķos vai arī atstāti guļam krūmos un zālē. Dzīvi palikušie karavīri, munīcijai beidzoties, izmisumā bēga, bet Jelgavas iedzīvotāju liktenis bija Dieva rokās. Ir liecības par civiliedzīvotāju nogalināšanas, spīdzināšanas, arī izvarošanas gadījumiem. Daudziem jelgavniekiem vienīgais glābiņš bija bēgļu gaitas.
Kļavu ielā 10 padomju virsnieki zvēriski nogalināja Jelgavas Goda pilsoņus J.Reinhardu un F. Dučkinu*. Viņu mirstīgās atliekas ir atrastas un pārapbedītas Meža kapos.
Nebūtībā aizgājušo piemiņai
Kopš 10. oktobra, frontes līnijai virzoties uz rietumiem, cīņas Jelgavā aprima. Rudenī pilsētā sāka atgriezties iedzīvotāji, sākās Jelgavas drupu novākšana, sagrauto ēku un uzņēmumu atjaunošana. Lai gan Kurzemē vēl dārdēja lielgabali, Jelgavas nomalēs sāka darboties skolas. Vienlaikus pilsētā tika iedibināti padomju represīvās institūcijas.
Pilsēta ir un būs, bet vai to, ko karš aizvedis nebūtībā, var atjaunot?
Latvijas Brāļu kapu komitejai apzinot Otrā pasaules kara dalībnieku likteņus, daudzviet pilsētā atrastas cīņās par Jelgavu kritušo mirstīgās atliekas. Šajās vietās uzstādīti balti krusti. Turklāt Lestenē paredzēts izveidot kopēju apbedījumu vietu Otrā pasaules kara upuriem, kur tiks pārapbedīti to karavīru pīšļi, kas cīņu karstumā guldīti vienkopus (patlaban vairums mirstīgo atlieku nav identificētas). Piemiņas plāksnes Lestenes Brāļu kapos tiks uzstādītas arī tiem kritušajiem, kuru personība ir zināma, bet nav zināma viņu atdusas vieta.
* Jānis Reinhards kā luterāņu mācītājs darbojies gandrīz visā Zemgalē. J.Reinharda vadībā tika uzcelta Sv.Nikolaja baznīca un nodibināta draudze. Viņš iesvētījis arī Sv.Nikolaja (Meža) kapus.
Pēteris Dučkins – farmaceits, lielākās Jelgavas aptiekas īpašnieks, dibinājis Jelgavas Kurlmēmo skolu.
Raksts tapis sadarbībā ar Jelgavas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāju Aldi Hartmani.
Tajā izmantoti materiāli no jelgavnieka Jāņa Blīves grāmatas «Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā» 11. sējuma.
