“Spēlmaņu nakts” balvai šogad nominēts Kārlis Arnolds Avots.
Kārlis Arnolds Avots dzimis 1996. gadā. Absolvējis Elejas vidusskolu (2015) un Jelgavas novada Sporta skolu (2015). Pārstāvējis Latvijas U20 izlasi 2015. gada Eiropas čempionātā regbijā Čehijā. Teātra gaitas sācis pie savas ķīmijas skolotājas un režisores Annas Švītiņas, pašlaik studē Latvijas Kultūras akadēmijā un ir Valmieras Drāmas teātra štata aktieris. Viens no 2019. gada “Spēlmaņu nakts” nominācijas “Gada debija vai jaunie skatuves mākslinieki” balvas pretendentiem.
– Kad un kā nolēmi, ka mainīsi savu dzīvi? Kādēļ veiksmīgas profesionālā sportista karjeras vietā tomēr izvēlējies kļūt par aktieri?
Gala impulss šai izvēlei bija režisora Alvja Hermaņa izrāde “Ziedonis un visums”, kas tika uzvesta Jaunajā Rīgas teātrī. Uz to devos kopā ar skolasbiedriem, kad mācījos Elejas vidusskolā. Beidzot pamatskolu, spontāni un tajā pašā laikā pilnīgi apzināti man radās romantiska doma iemainīt sportu pret teātri. Ar sportu jau biju piepildījis sevi, panākumi vairs nemotivēja. Turpretim teātris tajā laikā bija man svešs, aicināja.
– Konkursa atlases kritēriji, stājoties augstskolā, mēdz būt augsti, ne visi tiem atbilst un spēj izturēt konkurenci. Kas bija jādara, lai iestātos Latvijas Kultūras akadēmijā? Kā veicās?
Tur sagaida īstas ugunskristības, jāprot izcelties starp 150–300 pretendentiem. Ir četras kārtas, pēc katras kāda grupa atsijājas. Tā, manuprāt, ir ļoti nedabīga situācija – tu izej viens pret desmit profesionāļiem un ar savu personību mēģini viņus pārliecināt, ka esi šo vietu pelnījis vairāk nekā tie citi.
Kādām īpašībām jaunietim ir jāpiemīt? Harisma, noslēpums, valoda… Grūti teikt! Par to vienota viedokļa nav. Kad es stājos, uzņēma tieši Leļļu teātra kursu. Otrajā kārtā izkritu, taču mani uzaicināja pievienoties kursam brīvklausītāja statusā. Pusgada laikā ar darbu pierādīju, ka esmu pelnījis šo vietu kā students. Tā sākās manas akadēmiskās gaitas. Meistars Gruzdovs (režisors Mihails Gruzdovs – red.), pusgadu mani mācīdams, bija pārsteigts, ka esmu brīvklausītājs. Tas bija liels kompliments.
– Students uzreiz nenonāk uz skatuves un nekļūst par profesionālu aktieri. Šobrīd aktīvi darbojies Valmieras Drāmas teātrī, bet kāds bija tavs ceļš līdz tam?
“Tikai ar darbu var pierādīt savu taisnību, tikai tā,” rakstīja Uldis Pūcītis savā dienasgrāmatā. Pēc šāda principa turpinu mācīties, mēģinu saprast kaut ko vairāk par cilvēku, pasauli un teātri. Pasniedzēja režisore Indra Roga novērtēja manas spējas un sniedza man iespēju strādāt teātrī.
– Kādas īpašības, tavuprāt, nepieciešamas, lai gūtu panākumus uz teātra skatuves?
Manuprāt, jābūt kaut kādam metafizisku un racionālu īpašību kopumam. Uznāk uz skatuves cilvēks, un apmēram pusotras stundas garumā tu vēro viņu ar patiesu interesi. Vēro neatkarīgi no tā, kas ir šis cilvēks un kāda ir tā loma. Aktierim jābūt apveltītam ar kaut ko no Dieva un kaut ko no velna. Tas ir kā just divas pretrunīgas jūtas reizē. Arī uz šo jautājumu, manuprāt, vienas atbildes nav. Bet liktenim uz skatuves ir jābūt! Jāprot atspoguļot sava laikmeta likstas, jāgrib iedziļināties būtiskākajos sabiedrības procesos, jāpēta dzīve. Kad reiz apciemoju mammu, kura dzīvo Elejā, man kāds agronoms jautāja: “Ko tu studē?” “Dramatiskā teātra aktiermākslu,” atbildēju. Pēc tam viņš man neizpratnē jautāja: “Vai tad par to vispār kaut kur pasaulē ir jāmācās? Vai nu ir, vai nu nav!” Tam “vai nu ir, vai nu nav” es piekrītu, bet jāmācās gan ir, turklāt tas jādara visu dzīvi.
– Ar ko pašlaik nodarbojies?
Spēlēju izrādes Valmierā, piestrādāju Latvijas Televīzijā, vadu “MrPage” lasītājklubu bērniem.
– Paralēli teātrim arī studē. Kā izdodas visu apvienot? Kāda nozīme tavā pašreizējā dzīvē ir studijām?
Darba dienās studijas, brīvdienās izrādes. Cik lieliska augsne progresam, vai ne? Studijas tagad man ir pirmajā plānā. Biju noilgojies pēc teorētiskajām lekcijām, taču tagad atkal sūdzos, ka nevaru atrast brīvo laiku, lai lasītu paša izvēlētas grāmatas. Vienu vārdu sakot, tāda cilvēkam daba – nekad nav viennozīmīgi labi.
– Kāds ir bijis tavs līdz šim lielākais izaicinājums uz teātra skatuves? Kā to pārvarēji?
Otrajā kursā biju izdomājis, ka man aktiera meistarības eksāmenā, kas notiek pedagogu un citu skatītāju klātbūtnē, “Karaļa Līra” Edgara monologs ir jārunā pavisam kailam. Es aizdomājos – ja nu kādreiz profesionālajā darbībā man tiešām vajadzētu būt pavisam kailam? Vai es to varētu izdarīt? Tad nu ar svecīti rokā arī nospēlēju to monologu. Meistars teica: “Kārli, viss ir labi, malacis, tikai dažas ķermeņa daļas gan nevajadzētu rādīt citiem kailas.”
– Vai tev aktiera karjeras laikā ir bijusi kāda vilšanās?
Diemžēl bijušas vairākas vilšanās, saistībā gan ar teātri, gan kino. Reizēm es aizmirstu, ka man ir tikai 23 gadi. Bieži parādās mana sportista daba, gribas būt rezultatīvam, spēcīgam un pieprasītam. Atliek vien to apzināties un elpot pakausī. Pacietīgi jāgaida savas iespējas un jāizpilda “mājasdarbi”. Vienmēr jābūt pārliecinošam.
– Apskatot iepriekšējās lomas, šķiet, ka esi ļoti daudzpusīgs. Kādos tēlos tev patīk iejusties, varbūt esi domājis par savu “ideālo” lomu?
Mani suģestē dokumentālais teātris. Ir kāda personība, par kuru es kādreiz noteikti uzvedīšu izrādi. Kas tā par personību, lai pagaidām paliek noslēpums, citādi vēl nepiepildīsies! Runājot par lomām, šobrīd esmu iemīlējis raksturlomas.
– Tu esi viens no šī gada “Spēlmaņu nakts” nominācijas “Gada debija vai jaunie skatuves mākslinieki” balvas pretendentiem. Šo nomināciju tev atnesusi Klāva Meļļa iestudētā melodrāma “Mārtins Īdens”, kurā tev bija galvenā loma. Kādēļ tieši tu? Ar ko šī izrāde un loma ir tik īpaša?
Režisors Klāvs Mellis bija izvēlējies šo Džeka Londona romānu un mani titullomā, viņš piedāvāja savu ieceri Indrai Rogai, viņa to akceptēja. Saslēdzās ļoti daudz – mums bija izcila ansambļa “ķīmija”, bijām domubiedri, un tuvojās nosacīti bezrūpīga vasara. Tas bija pēdējais sezonas darbs. Nebija milzīgu ambīciju, nebija spiediena. Īpašs man ir gan romānā, gan izrādē interpretētais Mārtins Īdens. Es priecājos saņemt skatītāju stāstus, kur un kā viņi ir saistījuši sevi ar izrādi. Manuprāt, tā ir tiešām lieliska izrāde, jo ir par mani, par tevi, par jebkuru, kurš jebkad ir centies iederēties, par jebkuru, kuram ir bijis kauns, kurš ir juties nesaprasts un vīlies savos tuvākajos. Izrāde rosina arī jautājumus par dzīvi, un tas ir sekmīgi.
– Apskatot nominantu sarakstu, redzams, ka uz šo balvu pretendē arī citi Valmieras teātra aktieri. Tas neietekmē jūsu pašreizējās attiecības?
Pavisam noteikti nē. Es ļoti priecājos un lepojos ar saviem kolēģiem. Nevis intriga, bet miers. Nevis liekulība, bet gods. Staņislavska (teātra režisora, teorētiķa, aktiera Konstantīna Staņislavska) mācības baušļi.
– Ikvienam aktierim ir savs atbalstītāju pulciņš. Vai tev ir fani, kā izpaužas viņu atbalsts?
Fanu kults mūsdienās ir novirzījies uz “influenceriem” un “jūtūberiem”. Mūziķiem un aktieriem ir uzticamie klausītāji un skatītāji! Mēdzu saņemt vēstules, domas, vēlējumus, kartītes, ziedus no saviem skatītājiem.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni attiecībā uz teātri un lielo skatuvi?
Esmu iespēju varā! Tad jau redzēs.
– Kas tevi iedvesmo? Ko vari novēlēt citiem?
Atrast laiku un, ja dzīvojat vai nepārtraukti atrodaties pilsētā, aizbraukt uz laukiem pie vecākiem vai vecvecākiem, kā arī apciemot savus pirmos skolotājus. To arī novēlu, jo tas iedvesmo!
“Puisis ar saknēm no Elejas parādījās Kultūras akadēmijā, pieslēdzās Leļļu teātra kursam pirmo semestri kā brīvklausītājs, pēc tam iekarojot arvien lielāku vietu un telpu nodarbībās. Apliecinot milzu darba spējas, tika uzņemts kursā, kļūstot par vienu no līderiem aktiera meistarībā, bet ļoti drīz kļuva skaidrs, ka Leļļu teātrī šis varenais, ar dramatiskā teātra aktiera temperamentu un potenciālu apveltītais jaunietis neiederēsies. Viņa aktiera potenciāls uzrāda gan komiskās, gan varoņa dotības, līdz šim viņa darbi kursā radījuši cerības par harismātiskas personības potenciālu. Viņš tiešām ir efektīgs, ar labām dotībām kustībā un dejā, piesaista acis, un spēka šim jaunietim ir ļoti daudz. Cerams, ka teātrī, kur tagad nonācis, viņš nezaudēs savu degsmi un vēlmi turpināt apgūt profesiju un spēs iegūt stabilu vietu kolektīvā un mākslā, kā arī pabeigs iesāktās studijas kopā ar tikko uzņemto jauno Valmieras teātra aktieru kursu. Daudz avansu un cerību – pārējais paša ziņā,” tā par Kārli Valmieras Drāmas teātra interneta vietnē saka Latvijas Kultūras akadēmijas pedagoģe asociētā profesore Indra Roga.
