“.. netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību,” ir teikts gan Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku karavīra, gan zemessarga zvērestā. Lai arī Latvijā ir miers, diemžēl gadās, ka, pildot dienesta pienākumus, gan karavīri, gan zemessargi zaudē veselību un pat iet bojā. Nereti mācības un dienesta uzdevumi notiek paaugstināta riska apstākļos. Lielākoties tie beidzas bez starpgadījumiem, taču dažkārt ir arī citādi.
Datumi karavīra dzīvē
Atvaļinātais komandleitnants Aivars Jēcis, kuram tagad ir 53 gadi, savā karavīra dzīvē atceras vairākus zīmīgus datumus. Tāds ir 1984. un 1986. gada 31. oktobris. 1984. gadā viņš kā Jaungulbenes profesionāli tehniskās skolas absolvents ar šofera–autoremonta atslēdznieka diplomu tika iesaukts padomju armijā. 1986. gadā Aivars, veiksmīgi pabeidzis dienestu, tika atbrīvots no tā. Zīmīgs datums ir arī 1991. gada 30. aprīlis. Togad janvāra barikāžu laikā viņš bija iestājies Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Atsevišķajā patruļdienesta bataljonā, kas zināmā mērā bija aizsākums tagadējiem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. 30. aprīlī septiņdesmit puiši un vīri deva zvērestu Latvijas valstij, kas vēl tikai virmoja tautas gribā un nebija starptautiski atzīta.
Īpašs datums Aivaram Jēcim ir arī 2002. gada 5. jūnijs, diena pirms viņa dzimšanas dienas. Todien Cēsu lidlaukā Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienībai (SUV) notika mācības, kuru gaitā karavīru grupa veica lēcienu ar izpletni. Aivaram tas bija jau 241. lēciens. Iepriekšējos viss bija izdevies labi, taču šoreiz pirms lidmašīnas AN-2 atstāšanas nelaimīgi grupā savirknējās vairākas nesaskaņotas darbības. Tā rezultātā Aivars tika izrauts no lidmašīnas un atsitās pret tās aizmugurējo spārnu, triecienā tika norauta roka. Par spīti sāpēm, karavīram izdevās izdzīvot, nosēdinot izpletni atstatu no elektrolīnijas un ar ūdeni piepildīta karjera.
Toreiz ar helikopteru ievainoto Aivaru Jēci no Cēsu slimnīcas aizveda uz Gaiļezera slimnīcu Rīgā. Vēl dažus gadus viņš turpināja dienestu, tomēr galu galā rokas zaudējuma dēļ tika atzīts par tam nederīgu. “Es neesmu ieskaitīts rezervē, invalīdi Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav vajadzīgi, esmu norakstīts,” par sevi skarbi saka Aivars Jēcis. Viņš dzīvo lauku mājās pie dzimtās Kandavas, saņem izdienas pensiju un audzina jaunāko dēlu Artūru.
Piedāvājums speciāli Aivaram
Kopš 2006. gada lielu nozīmi Aivara Jēča dzīvē ieņem stājhokejs – invalīdu sports. 2006. gadā, kad Jelgavā notika pasaules čempionāts stājhokejā un tika nolemts steidzīgi izveidot Latvijas komandu, kolēģe no Aizsardzības ministrijas ieteica Aivaram pamēģināt. Sarunas sākumā domājis, ka ir noticis pārpratums. Kā var piedāvāt spēlēt hokeju vīram, kurš zaudējis roku? Taču kolēģe paskaidrojusi, ka tieši tāpēc, ka roka zaudēta, arī ir iespēja spēlēt stājhokeju. Līdz tam Aivars ripu bija dzenājis vienīgi pusaudža gados. “Es jaunajiem saku: “Ja tu gribi būt spēcīgs džeks, tev ar sevi ir jāstrādā”,” atzīst Aivars Jēcis. Ar tādu filozofiju viņš četrpadsmit gadu vecumā sāka patstāvīgu dzīvi trīsimt kilometru no mājām Jaungulbenes profesionāli tehniskajā skolā. Prasīgums pret sevi viņam palīdzēja arī padomju armijā, no kuras tolaik daudzi vienaudži centās izvairīties. Aivaram raksturs palīdzējis saņemties arī tad, kad zaudēta labā roka.
“Es nezinu nevienu tādu sabiedrību, kur tik daudz jokotu,” viņš teic par savu stājhokeja komandu. Sevišķi ģērbtuvē vīri, cits citu uzmundrinot, plēš jokus uz nebēdu. Spēlēs parasti ir klāt arī Aivara dēls Artūrs. Pusaudzis palīdz tēvam saģērbties iziešanai laukumā, padod padzerties, kad iet karsti. Stājhokeja komanda Latvijā ir viena. Lai uzlabotu savu sportisko formu, tā piedalās arī Zemgales Amatieru hokeja līgā, kur cīnās kopā ar komandām, kurās nav invalīdu. Spēlējot šajā līgā, komandai “Stājhokejs” neveicas uzvarēt bieži, tomēr īsi pirms valsts svētkiem izdevās ar 2:1 pārspēt hokeja klubu “Lielupe”. “Tas droši vien tāpēc, ka vēl pirms nedēļas mēs bijām labi uztrenējušies, piedaloties turnīrā Tallinā,” pēc spēles teica centra uzbrucējs Aivars Jēcis. Pateicoties stājhokejam, viņš ir izbraukājis ārzemes un turpina uzturēt sevi labā sportiskā formā un būt sabiedrībā. “Es neesmu mērījis, cik kilogramu zaudēju vienas spēles laikā, bet pēc spēles mana soma, kur lieku hokejista tērpu, kļūst smagāka,” pasmaida Aivars.
Dzīvības un veselības cena
Runājot par attieksmi pret Latvijas valsti, Aivars piktojas, ka nav atradis sev pielietojumu. Darba lauku mājās Kurzemē pie Kandavas netrūkst, taču ar to vien gandarījumu viņš negūst. Patriotismu, vēlēšanos aizstāvēt Latvijas valsti viņš ir mantojis no vectēviem – abi ir bijuši politiski represētie. “Esmu izaudzis piecu bērnu ģimenē. Mātei nebija viegli, tādēļ bieži esmu dzīvojis pie vecvecākiem Uguņciemā netālu no Upesgrīvas.
1991. gadā Aivaram nebija šaubu, ka jādodas uz barikādēm. “Kad iestājos policijas bataljonā, es sapratu, ka esmu īstajā vietā. Biju tā saucamajā “rūķu vadā”, kur salasījās veiklākie un stiprākie, no kuriem liela daļa vēlāk aizgāja par miesassargiem VIP personām. 1991. gada 2. augustā (deviņpadsmit dienu pirms Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas de facto) Aivars Jēcis kopā ar savu “rūķu vadu” izbrauca uz Jūrmalu nomierināt padomju armijas desantniekus. Viņu pusē bija barikāžu laikā bēdīgi slavenā milicijas specvienība “melnās beretes”, kas aizstāvēja padomju impērijas intereses. Padomju desantniekiem simpatizēja arī padomju armija, ko no Latvijas izveda tikai 1994. gadā. Aivars atceras, ka toreiz Jūrmalā “stobri bija pret stobriem”. Tomēr visiem pietika prāta iztikt bez asinsizliešanas. Aivars Jēcis joprojām jūtas kā karavīrs. Tas ir darbs, ko visilgāk dzīvē viņš ir darījis un par ko maksājis ar savu veselību.
Jānis Kušķis, NBS SUV pirmais komandieris
Atceros Aivaru Jēci kā labu, motivētu karavīru. Zināms, ka dienesta grūtības SUV spēj izturēt vien tie, kas uzskata vienību par savu ģimeni. SUV pamatu likšanas laiks bija izteikti grūts; daudzi neizturēja un no dienesta aizgāja. Aivars bija starp tiem, kas nepadevās. Savu motivāciju pierādīja ar darbiem, veicot gan mācību, gan dienesta uzdevumus. Pašaizliedzīgi ar labiem panākumiem viņš aizstāvēja vienības godu dažāda mēroga sporta sacensībās.
Apņēmība un pozitīvs spīta lādiņš viņam ir palīdzējis pārvarēt smagu traumu, kas tika gūta dienestā izpletņlēkšanas treniņā. Manuprāt, Aivara piemērs var palīdzēt tiem, kas sastapuši savā ceļā šķietami nepārvaramus šķēršļus.
