Kuldīgas pusē bija reiz Kaltiķu ceplis. Oficiāli to slēdza, taču faktiski tur joprojām «cepa» ķieģeļus. Par darbaspēku izmantoja grēka gabalus, kas bija tikuši cits uz piecām desmit, cits – uz visām piecpadsmit «sutkām».
Kuldīgas pusē bija reiz Kaltiķu ceplis. Oficiāli to slēdza, taču faktiski tur joprojām «cepa» ķieģeļus. Par darbaspēku izmantoja grēka gabalus, kas bija tikuši cits uz piecām desmit, cits – uz visām piecpadsmit «sutkām». Māliem, putekļiem un sodrējiem notašķījušies, bārdas rugājiem apaugušie stāvi apkārtējos iedzīvotājos laikam rosināja baisas asociācijas, tāpēc šī vieta plaši – no Saldus līdz pat Ventspilij – bija pazīstama ar iesauku Buhenvalde.
Soda izciešanas laiks reiz beidzās visiem. Pēc tam beidzās arī padomju laiki. Lielajās māla bedrēs krājās ūdens, krasti apauga ar zāli un krūmiem… Tad Egilam Tintem radās
(tiem laikiem samērā ķecerīga) doma pievērsties netradicionālam biznesam – vēžkopībai.
Meklējiet neaizmūrētas durvju ailes
Ogres rajona Ciemupē izveidots Latvijā un arī visās trīs Baltijas valstīs kas neredzēts – vēžu inkubators. Pirms sekot Egila Tintes aicinājumam to aplūkot, sevī atkārtoju visas trūcīgās zināšanas, kādas man bija par inkubatoriem: īpašās telpās (skapjos, kastēs), uzturot pastāvīgu temperatūru, nodrošinot sausumu un svaigu gaisu, var no olām mākslīgi «izperēt» vistu, pīļu, zosu, paipalu mazuļus. Franču rakstnieks Gijs de Mopasāns aprakstīja arī kādu krodzinieku, kam, triekas ķertam, sieva likusi perēt cāļus padusēs, lai no bijušā žūpas tiktu vismaz kāds labums. Vēl tiku dzirdējis, ka strausēni perējami veselas sešas nedēļas, ka mākslīgi varot likt izšķilties bruņurupuču un pat krokodilu mazuļiem… Par vēžu vairošanos nebrīvē nebiju dzirdējis neko. Atklāti sakot, par vēžiem vispār nezināju neko citu, kā vien – tie vislabāk garšo, ja klāt piedzer alu.
Slapja oda lielumā. Tehnoloģija
Viens no pašiem perfektākajiem Latvijas fotogrāfiem «galma bildmeikers» Uldis Pāže reiz par savu darbu sacīja: – Vai esi redzējis, kā ods čurā? Nu – tas ir vēl smalkāk.
Runājot par diennakti veciem vēzēniem, nekāds cits salīdzinājums nederētu. Tie nelielajos baseiniņos šaudās kā ūdensvaboles, jaušamā starpība vien tā, ka – zem ūdens.
Ciemupē, pārtikas grupas «Cido» ražotnē, dažās telpās atvēlēta vieta SIA «Astacus» inkubatoram. Tīrība, gaisa specifiskais aromāts un pat apgaismojums stipri vien atgādina dzemdību nodaļu, lai gan troksnis ir ļoti savāds: burbuļojošs un žļurkstošs. Egils Tinte labprāt uzņemas gida lomu. Pirmajā telpā, kurā viņš aicina iegriezties, vēl nesen atradās sulu pildīšanas līnija.
– Tagad jaunā paaudze galvenokārt jau ārā. Te baseinos redzamas tikai mātes, kas mitinās melnās kasetēs (apmēram sprīdi garās, melnās, gofrētās plastmasas caurulēs). Tādās kasetēs, saliktas vairākos stāvos, vēžu mātītes dzīvo pa ziemu. Rudenī tās sapāro, apaugļo. Pēc tam tām būtu apmēram astoņus mēnešus jādzīvo šajos baseinos, taču mēs turam tikai aptuveni divus mēnešus, attiecīgi mainot ūdens temperatūru. Ar vēžiem rīkojamies apmēram tāpat kā ar dārzeņu vai puķu sēklām, kad tās stratificē. Mākslīgi radām klimatu, «apmānot» vēžu mātes, kurām oliņas mūsu inkubatorā izšķiļas daudz āgrāk nekā dabīgos apstākļos.
Cilvēkam, kas jau labi sen kā vēžus retumis redzējis vienīgi uz šķīvja, šeit nenobrīnīties. Inkubatorā ir seši baseini, paredzēti 800 vēžu mātēm katrs. Vidēji vienai mātītei – 100 līdz 150 oliņu. Noteicoša ir ideāla tīrība un precizitāte, ko nodrošina automātika. Ļoti no svara ir plūdena temperatūras maiņa. Egils Tinte to komentē šādi:
– Ja reiz cilvēks grib manipulēt ar dabu, tad tas jādara līdz galam, ievērojot visniecīgākās fineses. Kad māte oliņas jau iznērsusi, mēs tās atdalām un ievietojam inkubācijas baseinos.
– Oliņas vai ikrus – kā pareizi?
– Es saucu par oliņām, lai gan patiesībā tie paši ikri vien ir.
Dabiskos apstākļos ikri turas pie mātes astes. Ciemupes vēžkopji tos atdala un ievieto nelielos konteinerīšos, apmēram tādos, kādos liek dārzeņu vai puķu sējeņus. Katrā konteinerītī – ikri no vienas mātes. Tas ir ļoti būtiski, jo padara iespējamu selekciju: «kastītes» ir numurētas, žurnālā tiek atzīmēts, no kādas ūdenskrātuves cēlušies nākamās paaudzes vecāki… Šos toverīšus ar oliņām ievieto citos baseinos īpašos rāmīšos, kurus automātiski kustinot, konteinerīši itin kā peld, vienmērīgi skalojas. Ūdens temperatūra tiek, protams, automātiski regulēta, baktericīdo lampu ultravioletais starojums nodrošina ideālu tīrību. Inkubācijas periodā ūdens temperatūra pa 0,3 līdz 0,5 grādiem dienā jāceļ no 10 līdz plus 22 grādiem… Pateicoties šādai tehnoloģijai, kas ir obligāts priekšnoteikums, vēzēni no ikriem izšķiļas divarpus līdz trīs mēnešos, lai gan dabiskos apstākļos šķilšanās ilgst astoņus līdz deviņus mēnešus. Tie vēžu mazuļi, kas man šķita līdzīgi slapjiem odiem, bija aptuveni vienu nedēļu veci. Žiperīgi, nudien kā ūdensvaboles. Interesanti: vēži atpakaļgaitā pārvietojas, vienīgi bēgot. Citādi tie kustas «normāli» – uz priekšu.
Ūdens šajos baseinos tiek piesātināts ar skābekli, to nepārtraukti attīra virspusē peldošas baktērijas. Vēžu audzētavas uzdevums, kā skaidro Egils Tinte, ir inkubēt mazuļus un izaudzēt tos sešu līdz septiņu centimetru lielumā, lai tālākai audzēšanai pārdotu fermeriem, kas to darītu jau gandrīz dabīgos apstākļos. Paātrināti audzēt var tikai mazuļus.
– No kā mazuļi pārtiek? Laikam taču viņiem nepietiek ar svaigu ūdeni vien?
– Ir speciāla kombinētā barība, aļģes, gaļas pārpalikumi. Mēģinām barību gatavot arī paši, bet tas nav vienkārši, jo robeža starp labu barību un sabojātu produktu ir gandrīz nemanāma, turklāt vēži ir ļoti jutīgi.
Nākamajā telpā 11 krietni lielos baseinos tiek eksperimentāli turēts dažāds vēžu skaits, lai noteiktu optimālo. Vēžkopji domā, ka caurmērā katrā baseinā varēs audzēt vienlaikus kādus desmit vienpadsmit tūkstošus, lai pēc tam pārdotu fermeriem.
Vēžupīte diļļu krastos. Bizness
– Tātad jūsu bizness iesākās Buhenvaldē?
– Jā, Pelču pagasta bijušajā Kaltiķu ceplī jau tā darbības laikā veči bija salaiduši māla karjeros vēžus, faktiski tas bija sākums. Biju muzikants un metinātājs, dzīvoju pilsētā, nereti kopā ar draugiem vasarās ķērām un gūstījām vēžus. Pēc tam, kad vajadzēja domāt par savu biznesu, nospriedu: kāpēc lai tā nebūtu vēžkopība? Pārcēlos dzīvot uz laukiem…
Ķieģeļu cepļa māla bedrēs ielaidu vaisliniekus, ko tolaik, ar Liepājas Reģionālās vides komitejas atļauju, biju saķēris Ēdoles pagasta Pinku ezerā. Tur, āra dīķos, viss bija daudz primitīvāk. Kamēr iemācījos, izgāju kļūmju skolu, izbraukāju Ziemeļvalstis, sameklēju sabiedrotos un skolotājus…
Tikai pēc tam ar «Cido» firmas atbalstu iekārtojām šeit vēžu audzētavu. Tagad, kā man zināms, te ir modernākais cehs Baltijā.
– Vai «Cido» jūs atbalsta nesavtīgi?
– Nē, ko jūs!? Mūsu sadarbībai ir tikai un vienīgi biznesa pamats!
– Šī firma ir pazīstams pārtikas ražotājs. Vai paredzēts, ka no jūsu audzētiem vēžiem tiks gatavoti konservi?
– Gribu teikt, ka visi konservi ir «erzacs». Prātīgāk ēst svaigus produktus. Tas attiecas arī uz veikalā nopērkamajiem saldētajiem šaurspīļu vēžiem. Mans «funktieris» un domubiedru uzskats: apgādāsim interesentus ar vēžu mazuļiem. Viņi, fermeri, kas rok dīķus, vēlas apsaimniekot ezerus, upītes, vēžus audzēs, aicinās pie sevis ciemiņus, nodarbosies ar lauku tūrismu, piedāvās ciemiņiem gan aktīvu atpūtu, gan cienastu turpat pie upes vai ezera. Iespējams, tuvumā būs diļļu dobe… Būs vieniem prieks, citiem – darbs, bet visiem – veselīgs, izmeklēts cienasts, un valstij, protams, – nodokļi. Piemēram, kā tas ir Zviedrijā, kur tradicionāli svin vēžu svētkus – ar attiecīgu atribūtiku, izdarībām, karodziņiem un, pats par sevi saprotams, cienastu. Starp citu, var jau viens otrs atrunāties, kā vien grib, tomēr, kad padzird, ka vēžu gaļa uzlabo vīriešu potenci, vismaz deviņi no desmit varbūt neatzīsies, bet vienatnē ēdīs pilnām mutēm! Jā, par tiem vēžu svētkiem, to izcelsmi neko daudz nezinu. Vienīgi laikam tikai to, ka ikviena sabiedrība, kas sasniegusi zināmu turības līmeni, vēlas izlustēties un labi paēst. Šajā ziņā kopš Romas laikiem nekas būtiski nav mainījies.
Jaunajā vēžaudzētavā Ciemupē Egils Tinte ar domubiedriem un biznesa partneriem strādā tikai dažus mēnešus. Viņš brīdina, ka šogad vēžu no šīs «ražas» atlicis pavisam maz, tie jau aizrunāti, iepriekš pasūtīti. Tie, kas vēlas lielāku daudzumu – desmit, vienpadsmit, divpadsmit tūkstošu – mazuļu, visātrāk pie tiem varēs tikt tikai nākamgad augustā. Tomēr, ja runa par nelielu daudzumu, par padalīšanos vaislas materiālā, ir vērts vērsties Vēžu audzētāju asociācijā. E.Tinte iesaka zvanīt pa tālruni 7021582 asociācijas goda priekšsēdim Augustam Ārentam, sarunāt «audienci», aizbraukt, iepazīties ar informāciju, kas astoņu līdz desmit lappušu apjomā sagatavota interesentiem. To izlasot, ikviens var padalīties savos nodomos, iespējās, raksturojot situāciju, kādā viņš domā nodarboties ar vēžu audzēšanu. Asociācijā noteikti tiks sniegtas konsultācijas, ja būs jūtams, ka apmeklētājam plāni nopietni. Speciālisti pie viņa aizbrauks, izpētīs, palīdzēs ar ieteikumiem meliorācijā un līdzīgi.
Astacus latīniski nozīmē ’vēzis’. Filosofija
Vēžiem ir ļoti jutīgs organisms. Dabiskā vidē aptuveni 20% pēc nārsta iet bojā. Lai gan produktivitāte vēžiem ir samērā liela (jau pieminētie 100 līdz 150 vēzēni), ikvienā barības ķēdes posmā katrs «nogriež» pa gabalam sev, tāpēc dabā «tirgus lielumu» sasniedz reizēm pat tikai četri pieci procenti. Pēc tam, apmēram septiņu gadu vecumā, liela daļa vēžu iet bojā, jo nespēj mainīt čaulu. Jo vēzēni mazāki, jo biežāk tie maina čaulu. Bez tās tie nav nekas. Mīkstmieši. Kad sasniedz zināmu briedumu, noteiktu barības vielu un spēka daudzumu, tad maina čaulu atkal. Upēs un ezeros izšķīlušies mazuļi joprojām turpina dzīvot mātei pie astes, pārtiekot no sīkorganismiem uz tās ķermeņa. Tikai pēc tam, kad mazuļiem izveidojusies čaula, tie pamet māti. Pusaugu vēzēni (apmēram trīs gadu vecumā) čaulu maina divreiz gadā. Pēc tam arvien retāk. Jo lielāks vecums, jo grūtāk to izdarīt. Ar fotogrāfu bijām liecinieki skatam, kā čaulu pameta pamatīga lieluma mīkstmiesis. Šis process ilgst līdz pusotrai stundai, un ir jocīgi un skumji vērot, kā samērā draudīgs bruņinieks pārvēršas totāli neaizsargātā vārgulī.
Tā tas ir arī citā griezumā un mērogā. E.Tinte, tāpat kā es, pieder paaudzei, kam bērnībā bija liegta vēžošana. Vismaz oficiāli. Jo, tāpat kā gandrīz katrā muižas parkā tika ierīkota degvielas noliktava, tā daudzu ezeru krastu pauguros bija pieņemts būvēt lopu fermas. Tādi bija sociālistiskās realitātes vaibsti. Rezultātā ar amonjaku tika nobendēti gandrīz visi vēži Latvijā. Palīdzēja vēl bēdīgi slavenais pulverītis DDT un plaši izmantotā elektrozveja…
Mūsdienās vēži atkal ir savairojušies, īpaši Kurzemē. Ja cilvēks prastu smelt no dabas tikai tik, cik pašam tiešām nepieciešams, visi resursi būtu mūžīgi, uzskata Tintes kungs. Ja ļaudis par to vienotos, nebūtu vajadzīgas ne zivju, ne vēžu audzētavas.
– Faktiski mēs tikai cenšamies izpirkt savus grēkus un novērst pašu iepriekšējās saimnieciskās darbības sekas, – tā Egils Tinte.
Pēc brīža viņš piemetina:
– Daži uzskata, ka es tikai pļāpāju par to, ka visa lauksaimniecība valstī jāklapē ciet, ka nekam nav nākotnes mūsu laukos. Nē, es tikai saku, ka nav ko lauzties aizmūrētā durvju ailē. Nevar mūsu lauku tradicionālā produkcija konkurēt Eiropā. Būtu varbūt citādi, ja tiktu konsekventi veidota vienota valsts ekonomiskā politika, ja varētu nozari subsidēt… Bet nu nav mūsu valstij naudas! Nav! Tāpēc uzskatu, ka labāk ir nevis gaidīt, bet mēģināt tirgū «ielauzties» ar netradicionālu produkciju. Platspīļu vēži ir viena no tām. Sadarbībā ar Vides un reģionālās attīstības ministriju un Zivsaimniecības pārvaldes speciālistiem centīsimies reglamentēt dzīvu vēžu importu. Tas var apdraudēt ne tikai mūsu tirgu, bet arī vēžu populāciju dabā, jo, piemēram, amerikāņu signālvēži (kas, starp citu, nav tik garšīgi) var Latvijā ievazāt šiem dzīvniekiem bīstamāko sērgu – vēžu mēri.
Un vēl Tintes kungs ir pārliecināts, ka Latvijā gan ar vēžošanu, gan zveju varētu vispār nebūt problēmu, tikai jāsakārto likumdošana. Tagad licencēta vēžošana atļauta tikai divās vietās Latvijā – kādā ezerā Gulbenes rajonā, otrā vieta acīmredzot drīzumā būšot jau minētais Pinku ezers Ēdoles pagastā, ko E.Tinte ar domubiedriem noīrējis uz 30 gadiem. Pinku ezerā paredzēts pētīt un izstrādāt rekomendācijas, cik vēžu drīkstētu ķert, cik jālaiž atpakaļ. Galvenā rekomendācija jau izkristalizējusies: neko nevar kontrolēt, sēžot Rīgā, kabinetā. Un, ja nevar, tad jādod cilvēkiem iespēja ezerus, upes apsaimniekot piecus, desmit, divdesmit vai vairāk gadu. Tad cilvēks, gūdams peļņu, būs ieinteresēts arī kontrolēt. Viņš būs atbildīgs par paša rīcībā esošu teritoriju.
Praktiski padomi.
Recepte
– Cik ilgā laikā atmaksājas vēžu audzēšana? – jautāju E.Tintem.
– Pirmo peļņu var gūt jau pēc trīs gadiem, pērkot no mums viengadīgu mazuli, kas pēc tam vēl divus gadus jāaudzē līdz preces kondīcijai. Vēzēnu cena svārstās desmit, divpadsmit, piecpadsmit santīmu robežās par gabalu. Tagad Latvijā legāli tirgo vienīgi no Francijas, Armēnijas un Krievijas ievestos vēžus, bet mūsu pašu platspīļu vēžus grūti izkonkurēt, jo tie ir maigāki, to čaula – mīkstāka, arī gaļas vairāk. Galvenā vērtība – tie ir pieejami svaigi. Rīgas restorānos vien būtu noiets divām trim tonnām svaigu vēžu katrā no četriem vasaras mēnešiem. Kilogramā ir no 17 līdz 19 vēžu, tonnā, tātad, – līdz 20 000 vēžu. Lai izaudzētu vienu tonnu, vajag trīs līdz piecus tūkstošus kvadrātmetru ūdens platības. Turklāt dīķiem jābūt nelieliem, vislabāk – līdz 600 kvadrātmetriem, lai tie būtu pārraugāmi, kontrolējami, lai laikus varētu nošķirt tēviņus no mātītēm, atsevišķi tos, kas čaulu met vienā laikā.
Pārējo viegli var aprēķināt.
Pašās beigās Egils Tinte atklāj vislabāko vēžu pagatavošanas recepti:
– Jābūt labai kompānijai. Vēži jāvāra katliņā virs ugunskura tajā pašā ūdenī, no kura vēži ķerti. Dilles jāliek tik daudz, lai knapi var izmaisīt, vēl jāpievieno divas kārtīgas saujas sāls. Vāra tieši pusstundu. Pēc tam ļauj nostāvēties vēl 20 minūtes, lai suliņa ievelkas. Un tad – labu apetīti!
– Par recepti paldies! Bet vai tiešām katrs, kam ir interese, var vērsties pēc padoma, piezvanīt?
– Protams! Izstāstīšu visu, ko pats zinu. Tikai, redziet… Es jaunībā klimperēju klavieres, tad nu ar tiem vēžiem ir līdzīgi: varu stāstīt gari un plaši, kā klavieres spēlējamas, bet katram tās būs jāspēlē pašam, citādi nekas nevar iznākt.
