““Pūt, vējiņi”… Beidzot bija tas svētbrīdis dvēselei. Kosmoss… Apbrīnojamais talants Jāņa Reiņa dēls Jēkabs Reinis ir Uldis – Daugavas arājs. Bet redzēt un dzirdēt pārmantotu Jāņa Reiņa enerģētiku…
Uldis ir vētra, un dejotāju koris ir jūra. Baiba ir Saule, kas celsies ar jaunu rītu. Orta – aktrises esība uz skatuves iemieso manā skatījumā Laimu. Un vēl ir “Pūt, vējiņi” – nekad nebeidzoša tiekšanās satikties, lai nekad nešķirtos. Daugavas krastu Augstā dziesma, mūsu grieķu traģēdija.
Dejotāju stājā un kustību precīzumā spēlē Deju svētku gars.”
Oktobrī pēc izrādes noskatīšanās Nacionālajā teātrī es ierakstīju savā feisbuka kontā šos atzinības vārdus, viļņojos vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās.
Neredzēti un tai pašā laikā pilnīgi pieredzēti sajūtu līmenī ir kodēta izrādes šodienas laikmetīgā atslēga – kad lugas dzīve ir ielikta koristu pakāpienu Dziesmu svētku situācijā. Kad zibenīgā un trenētā virtuozitātē dejotāji spēj precīzi pārvietoties pa pakāpieniem, darīt precīzi vienas un tās pašas darbības, būt patiesi simboliska tautas daļa un ļaut galvenajiem varoņiem spīdēt!
“Spēlmaņu nakts” balvas un atzinības izrādi novērtējuši, un, gribu domāt, tā atkal iemērī Nacionālajā teātra ainavā būtisku saplūsmi – triju būtisku kultūras vērtību saplūsmi – Raiņa dramaturģijas, Dziesmu svētku kā latviešu tautas identitātes neatņemamu pamatu, latviešu folkloras dzīvotspēju mūsdienu cilvēka pasaules skatījumā.
Lai pretskats šoreiz kalpo tam skatījuma leņķim, kad skatītājs, zālē skatoties lugu, skatuves telpā ierauga sevi, ierauga Lielo Dzīves likumu un Likteņlīniju kā pati mūsu likteņupe Daugava. Mēs zinām, ka Uldis Baibu ņem līdzi savā laivā, kad viņa ir izcelta no Daugavas dzelmes. Un skan “Pūt, vējiņi”, vējš dziedē, un Imanta Kalniņa mūzika apliecina – jūtu spēkam nav robežas.
Un arī es nevaru neizteikt savu “Pūt, vējiņi” veltījumu Latvijai.
Dziesma kāpj kā upes palos,
Vijas tā kā apiņstīga.
Dziesma mana uzrakstīta
Ir no Dieva dvašas un smiekliem
Pūtvējiņiem, dzenlaiviņām,
Tiem, kas dzims un dziesmu dziedās.
Nepietiks man tevis mūžam –
Valoda, bruģakmens un telpa,
Tu man elpo blakus viršu smaržu,
Šķērsielu šaurībā izspraukusies,
Uzplaukusi saulespuķe, mana dziesma,
Saule, mākoņi un vēji korī stājas blakus dzērvēm.
Dziesmai saules vārdi:
Mūžību liec blakām mūžam.
