Tikai daži krēsli palika brīvi Jelgavas 4. vidusskolas zālē, kad tur tika rādīta filma “Dvēseļu putenis”, kas balstīta uz tāda paša nosaukuma Aleksandra Grīna vēsturisko romānu. Tikai 8. novembrī filma sāka ceļu pie skatītājiem, bet jau tagad valsts mērogā pārsit līdz šim skatītāko filmu rekordus. Līdzīgi kā romānā, arī filmas darbība norisinās Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu laikā un stāsta par latviešu strēlniekiem.
Filmas seanss 4. vidusskolā bija īpašs, jo tā beigās skatītāji tikās ar galvenā varoņa Artūra Vanaga lomas atveidotāju Oto Brantevicu. Viņš nav profesionāls aktieris, bet gan Kuldīgas Centra vidusskolas 12.v klases audzēknis, kas pērn, kad ritēja “Dvēseļu puteņa” filmēšana, paspēja iegūt atzinību valsts mēroga Vēstures skolotāju biedrības rīkotajā konkursā “Vēsture ap mums”. Tomēr viņa plašāk sabiedrībā zināmais panākums ir galvenā loma jau minētajā filmā.
Uz tikšanos 4. vidusskolā kopā ar Oto bija ieradusies arī viņa mamma Adrija un brālis Kristaps Brantevici. Sarunā ar “Ziņām” Adrija Brantevica minēja, ka filmas galvenā varoņa atveidotājs dzimis Jelgavā 2001. gadā un pirmo dzīves gadu pavadījis Zaļeniekos. Oto un Kristapa viena vecmāmiņa ir Jelgavas 4. vidusskolas bibliotekāre Inta Brantevica, savukārt otra – Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas dienesta viesnīcas vadītāja Anda Urbāne, kas vairāk nekā divdesmit gadu amatu savienošanas kārtībā bija kinomehāniķe un Zaļenieku muižā skatītājiem rādīja kino. Savukārt vectēvs jelgavnieks Ādams Brantevics visu mūžu ir bijis šoferis.
Pasākumā O.Brantevics atbildēja uz vienaudžu jautājumiem.
– Gan romānā, gan filmā ļoti labi attēlots, ka tevis atveidotais galvenais varonis zaudē visu – māti, tēvu, brāli. Vai uzskati, ka karš ir vajadzīgs?
Latvijas vēsturnieku vidū pastāv viedoklis, ka Pirmais pasaules karš bija “vajadzīgs ļaunums”, lai rastos apstākļi Latvijas valsts dibināšanai. Es gan tam nepiekritīšu. Nekas šajā pasaulē nevar būt briesmīgāks par karu. Artūrs Vanags karā zaudē visu savu ģimeni, savus draugus. Nevajag aizmirst, ka tas pats notika arī ar pretinieku un miljoniem cilvēku citās tautās un valstīs (zālē aplausi – red.).
– Kā pats vērtē filmu?
Kad pirmo reizi skatījos filmu, pirmās desmit minūtes bija dīvaini vērot sevi. Turklāt tas bija skatītāju zālē, kur blakus sēž daudz cilvēku. Taču, filmai turpinoties, es vairs nevarēju sevi atpazīt. Skatījos, nedomājot par to, ka tajā esmu arī es.
– Vai kādu brīdi nebija vēlēšanās atteikties no filmēšanās?
Kad sāku filmēties, vairs nevarēju pateikt šim projektam “nē”. Tas man bija pienākums neatkarīgi no tā, vai grūti vai viegli un cik es daudz varu izdarīt.
– Cik filmējoties nopelnīji?
To es nevaru teikt. Par to esmu parakstījies darba līgumā.
– Kādas izjūtas bija tajā brīdī, kad tavam varonim pirmo reizi kādu vajadzēja nogalināt?
Manam varonim bija apjukums. Es to arī nospēlēju. Filmā tas bija vajadzīgs. Pirmais nogalinātais karā? Manuprāt, tur strādā izdzīvošanas instinkts. Tā ir spēle par to, kurš pirmais sapratīs, ka viņam ir jānogalina otrs, lai izdzīvotu. Kurš pirmais nospiedīs gaili? Kurš pirmais iedurs? Izdzīvošu vai nu es, vai viņš. Man ir jāsper tas pirmais solis. Artūrs Vanags to saprata.
– Vai ar filmā atveidoto Artūra Vanaga tēlu esi vairojis patriotismu?
Laikam. Vismaz, cik esmu redzējis savā skolā, tiem, kas redzējuši filmu, patriotisms un nacionālā pašapziņa ir auguši. Vairāk, šķiet, jaunākajās klasēs, nevis vidusskolā. Cilvēki, kas man sociālajos tīklos raksta par šo filmu, pārsvarā vai nu ir patrioti, vai arī lieli kino entuziasti.
– Cik patiesas bija tavas emocijas, atveidojot savu varoni?
Visa filmēšana iet caur sirdi un dvēseli. Tu spēlē ar savām emocijām, savām smadzenēm, savu sirdi. Bija jāiet cauri ļoti daudzām lietām, lai es apmānītu sevi, ka esmu iemīlējies tajā meitenē. Tāpat, kā tu vari nospēlēt to, ka tavs brālis ir miris! Vajadzēja individuāli gatavoties, skatīties ļoti dramatiskas kara filmas, kā arī lasīt grāmatas un klausīties veterānu intervijas. Viss filmēšanā iet caur emocijām.
– Kā pats līdz ar filmu esi mainījies?
Domāju, ka noteikti esmu nobriedis, kļuvis atbildīgāks un nopietnāks. Neesmu tik kautrīgs. Īpaši tagad, kad vairs negribas runāt ar cilvēkiem, jo pamazām tas viss (tikšanās ar skatītājiem – red.) sāk apnikt. Agrāk es biju ļoti kautrīgs un intraverts. Tagad tā nav. Man patīk iepazīties ar jauniem, sev nezināmiem cilvēkiem. Uzzināt viņu viedokli par kaut ko. Mana vēstures zināšanu bagāža arī ir kļuvusi lielāka.
– Vai ir vēlēšanās filmēties vēl?
Filmās par karu – jā. Tas ir tas, kas mani interesē. Iesaistīties citās filmās, kas nav par vēsturi, – nē.
– Kā tu nokļuvi līdz Artūra Vanaga lomai?
Nejauši. Pirms kāda laika mani kino tiešām interesēja, bet, kad sākās kastings “Dvēseļu putenim”, vairs ne. Tajā laikā vairāk interesējos par vēsturi. Tomēr mammas kolēģe ieteica mammai, lai es pamēģinu, un caur interesi par vēsturi, kaut īsti negribēju, pamēģināju. Stostījos, neatcerējos tekstu, ko lika atkārtot. Bet tad vienu vakaru man producente piezvanīja, lai negriežot nost matus. Pienāca pusfināls, kur tika pateikts, ka beidzot satikšu režisoru. Zinu, ka viens no Holivudas nostāstiem ir tāds – režisori ir tie dusmīgie, niknie, agresīvie. Man likās, ka arī “Dvēseļu puteņa” režisors būs tāds pats, taču, kad iegāju kabinetā, atklājās, ka Dzintars Dreibergs ir ļoti jauks, asprātīgs. Viņš vienmēr man palīdzēja atbrīvoties no satraukuma.
Ar citiem pusfinālistiem man nebija nekāda kontakta. Iztālēm šķita, ka viņi mani neieredz un ka man arī viņus vajadzētu neieredzēt, bet nebija, par ko. Man īstenībā bija vienalga.
Finālā kļuva vieglāk. Tur biju es un vēl divi puiši. Mums izveidojās ļoti draudzīgs kontakts. Palīdzējām cits citam ar tekstu, stāstījām, kas notiek un ko esam darījuši aiz režisora kabineta durvīm. Ļoti draudzīgi. Un tad vienā brīdī man pateica, ka esmu izvēlēts galvenajai lomai. Taču ne mirkli man nebija pārliecība, ka es esmu labāks par citiem. Man bija nulle procentu pārliecība par sevi.
– Vai tev bija arī militārā mācība?
Vienas diennakts nometnē pie militārā konsultanta Ziedoņa Ločmeļa mēs skrējām, rāpojām, naktī mežā veidojām bunkuru. Arī spēlējām peintbolu. Tādas lielas militārās apmācības nebija, ja neskaita to, kas notika filmas uzņemšanas laukumā. Mūs mācīja arī profesionāli Nacionālo bruņoto spēku karavīri. Filmēšana ilga vairāk nekā divus gadus.
– Ar kuru no aktieriem tev bija vislabākās attiecības?
Ar visiem bija ļoti labas attiecības. Bet es gribētu izcelt Jēkabu Reini. Patiešām ļoti foršs un pozitīvs čalis. Kāds viņš uz ekrāna bija Miķelsons, tāds ir arī dzīvē. Karstasinīgs, ar humora izjutu, ļoti pozitīvs. Vienmēr prieks ar viņu būt vienā kompānijā.
– Ko tev “Dvēseļu putenis” ir licis saprast?
Visticamāk, novērtēt brīvību, kas, pateicoties brīvības cīnītājiem, mums ir dota. Mūsu dzīve ir ierobežota kaut kādā ģimenes, draugu, personīgo kontaktu līmenī, bet mūsu brīvība netiek apspiesta no valsts. Mēs varam paši lemt savu likteni. Par nobriešanu es jau minēju.
– Ko plāno darīt pēc vidusskolas pabeigšanas?
Studēt Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē.
– “Dvēseļu putenī” ir daudz par mīlestību. Kādas īpašības visaugstāk vērtē meitenēs?
Meitenēs visaugstāk vērtēju uzticību un izpratni par tradīciju nozīmi, pārņemšanu un kopšanu.
– Kā jūties Jelgavā un Zaļeniekos, kur droši vien esi spēris pirmos soļus?
Savu pirmo dzīves gadu Jelgavā un Zaļeniekos, protams, neatceros. Taču droši vien tieši tāpēc, ka esmu šeit dzīvojis, Zaļenieki man ir mīļi. Skolas brīvlaikos braucu atpūsties pie vecāsmammas. Tur ir mierīgi, nav pilsētas trokšņu. Var pastaigāt pa parku, aiziet līdz Tērvetes upei. Jelgava man vairāk saistās ar ciemošanos pie opja un omes. Patīk uzbraukt Trīsvienības tornī un paskatīties uz pilsētu no augšas.
Anda Urbāne, Oto vecmāmiņa Zaļeniekos
Jau no mazotnes Oto prātā ir lielas lietas. Lasīt ar maziem burtiem viņš iemācījās tāpēc, ka datorā meklēja informāciju par dinozauriem. 5. vai 6. klasē viņš ieinteresejās par vēsturi un manu vectēvu Janu Leskavu, kas bija latviešu strēlnieks. Un tad es Ziemassvētku brīvdienās iedevu Oto Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni” un teicu: “Lasi!” Vēlāk telefona sarunā viņam jautāju: “Ko tu dari?” Viņš sacīja, ka grāmatu lasa. Kad prasīju, kādu, Oto atbildēja: “Dvēseļu putni”. “Izlasi kārtīgi virsrakstu, dvēseļu putns tāds!” es smējos. Vēlāk, kad jau ritēja filmēšana, kaimiņš Turlavā Oto sešpadsmit gadu dzimšanas dienā uzdāvināja Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” 1938. gada izdevumu.
Es Oto pavadīju uz pretendentu atlasi Rīgā. Ceļā zēns bija satraucies. “Varbūt tomēr neiesim,” teica. Es iebildu: “Tevi taču tur gaida!’” Abi iepilinājām drusku balderjānīšus un gājām. Nedomājām, ka viņam jābūt par katru cenu galvenajā lomā. Par filmēšanu Oto man neko nestāstīja. Es jau zinu, kā tā notiek. Esmu filmējusies masu skatos Rīgas kinostudijas filmā “Ceplis”.
No pirmizrādes man atmiņā klusums, kas zālē turējās labu brīdi pēc filmas noskatīšanās.
Inta Brantevica, Oto vecmāmiņa Jelgavā
Kad Oto mācījās 5. vai 6. klasē, viņš reiz ieminējās, ka grib no Turlavas pārcelties dzīvot pie mums ar opi Jelgavā un mācīties 4. vidusskolā mūzikas novirziena klasē. Tas, viņaprāt, bija nepieciešams, lai vēlāk varētu mācīties par aktieri. Un aktierim jau ir vēlams būt muzikālam. Es mazdēlam atbildēju, ka diemžēl viņš apgūt muzikālo izglītību ir nokavējis, jo Jelgavas 4. vidusskolā mūzikas novirzienā bērni mācās jau 1. klases. Vēl piebildu: “Kāpēc tev vajag censties kļūt par aktieri, ja tu jau esi startējis kā režisors?” Tajā laikā vecāki Oto bija nopirkuši videokameru, ar ko viņš bija uzfilmējis divas filmas. Tajās galvenajās lomās bija brālis Kristaps, klasesbiedri un kaķis. Toreiz Oto man neko neatbildēja, bet domāju, ka vēlēšanās būt kinoaktierim dziļi apziņā viņam palika.
8. novembrī mēs visa ģimene bijām uz filmas pirmizrādi. Tai beidzoties, zālē iestājās tāds klusums, ka varētu dzirdēt, kur adata nokrīt. Tikai pēc tam sākās ilgi aplausi. Opim par vairākām vietām filmā ir iebildumi un šaubas, vai tiešām karš ir parādīts patiesi. Tomēr skaidrs, ka ir izdevusies skaista, emocionāli bagāta filma.
