Nav
tādu mammu vai tētu darbu un pienākumu pret bērnu, lai kāds no vecākiem paliktu
malā un neiesaistītos bērna aprūpes un audzināšanas procesā, stāsta klīniskā
psiholoģe, KBT virziena pārstāve Inese Lapsiņa. Savā darbā un arī ikdienas
dzīvē viņa ir novērojusi patīkamu tendenci – vīrieši iesaistās un interesējas
par bērna vajadzībām arvien aktīvāk. Lai tēti iesaistītos vēl vairāk, ir ļoti
nepieciešams mammu iedrošinājums un uzticēšanās – tētis var!
Lai
stiprinātu tēva lomu ģimenē un sabiedrībā, mazinot pastāvošos aizspriedumus par
sieviešu un vīriešu atbildības jomām un stāstot par vecāku iespējām izmantot
tiesības, kas viņiem jau ir pieejamas,
lai vienlīdz varētu iesaistīties rūpēs par bērniem, Labklājības ministrija
sadarbībā ar vecāku organizāciju “Mammāmuntētiem.lv” un biedrību
“Tēvi” īsteno informatīvu kampaņu “Tēt, esi unikāls!”.
“Lai
tēti būtu unikāli un pārliecināti par savu devumu ģimenes dzīvē, viņiem nereti
vajag iedrošinājumu tieši no savām sievām, bērnu mammām. Ir svarīgi, ka gan
mamma, gan tētis novērtē partnera iesaisti. Abu vecāku pūles savienot ģimenes
un darba dzīvi nav viegls uzdevums, tāpēc norobežošana vai kritika nebūs
risinājums. Mēdz teikt, ka mamma zina labāk, bet tā nebūt nav patiesība, jo
tēti var un grib, ja viņiem ir iespēja pilnvērtīgi uzņemties daļu vecāku
pienākumu,” uzsver psiholoģe Inese Lapsiņa. Dodot iespēju tētiem ar bērnu brīvi
darboties ir veids, kā izveidot stipras un noturīgas tēva – bērna attiecības.
Iemesli, kas traucē tētim būt tētim
Kad
bērns ir pavisam mazs, tad dabiski izveidojas tā, ka bērns ir kā apinītis, kas
apvij mammu – koku un aug uz augšu. Bez koka viņš nevar izdzīvot. Esot tik
ciešās attiecībās ar bērniņu, mammai var rasties lielas bažas, vai ar bērniņu
viss ir kārtībā, ja viņš nav kopā ar mammu. Kā savā praksē novērojusi psiholoģe
Inese Lapsiņa, dažreiz var sastapt situāciju, kad tētis ir vēl trauksmaināks par
mammu. Viņš ir nobažījies, vai mazulim nav auksti, vai viss ir kārtībā ar viņa
veselību un miega režīmu. Šādā situācijā, lai it kā atbrīvotu tēti no viņa
bažām, mamma reizēm lielu daļu darbu paņem sev, vēloties pasargāt gan tēti, gan
bērnu no grūtībām. Tomēr, vai tas patiesi palīdzēs stiprināt tēva-bērna
attiecības?
Protams,
liela nozīme tēta un bērna attiecību veidošanās procesā ir tam, kādas ir
bijušas vīrieša un sievietes attiecības pirms grūtniecības un dzemdībām. Katrs
attiecībās ienāk ar savu ģimenes pieredzi. Esam redzējuši, kā vecāki ir
veidojuši savas attiecības, kā sadalījuši pienākumus, un automātiski šo piemēru
pārņemam vai tieši otrādi – vēlamies saviem bērniem rādīt citu pieredzi.
Ja
attiecības ar paša vecākiem ir bijušas labas, tad to pašu modeli gribas
atkārtot arī savā ģimenē. Labi, ja šie modeļi sakrīt, bet ja nesakrīt? Ja
sievietes ģimenē ar bērnu audzināšanu ir nodarbojušās tikai sievietes, bet
vīrieši darījuši tikai “vīru lietas”? Te ir vēl viens iemesls sarunām un jaunai
pieredzei, veidojot savas ģimenes modeli, kurā gan mammai, gan tētim ir iespēja
iesaistīties un dalīt rūpes par bērnu.
Dalītas rūpes nevis pāraprūpējoša mamma – stipras ģimenes atslēga
Psiholoģe
Inese Lapsiņa atzīst, ka viena no problēmām, kas neļauj bērnam pilnvērtīgi
attīstīties, ir pāraprūpējoša mamma. Viņai ir savas gaidas, kā visam jānotiek,
un tētim bērna ikdienas aprūpe pat netiek ļauta. Lai gan sadarbība ir jāļauj,
jo tēti zināmā mērā ir drosmīgāki, viņi ļauj bērniem pamēģināt to, ko neļauj
mammas, tādējādi mācot bērnam zināmu autonomiju un atdalīšanos no “mammas
brunčiem”.
Šis
periods sākas jau tad, kad mazulis ir fiziski pietiekami patstāvīgs. Viņš grib
kāpt, rāpties, izpētīt pasauli. Sargājošā mamma cenšas novērst visas
iespējami bīstamās situācijas, bet tētis
biežāk ļauj pamēģināt, nebaidoties, ka bērns paklups vai pieļaus kādu kļūdu.
Reizēm
vecāku starpā vienkārši pietrūkst veselīgas komunikācijas, kā apvienot abu
vēlmes un vajadzības attiecībā uz bērna aprūpi. Ja komunikācija nav pietiekama,
tad mamma var sākt uzskatīt, ka bērnu ilgstoši atstāt tētim nav droši. I.
Lapsiņa novērojusi, ka bieži vien sāk veidoties abpusējs aizvainojums, kas
ietekmē gan bērna, gan pāra labklājību.
Tāpēc
aicinājums abiem partneriem ir tieši teikt, ko viens no otra sagaida. Piemēram,
ja mamma grib, lai tētis iziet ar bērnu pastaigāties, tad jāsaka tieši, nevis
jāgaida, kad vīrietis pats izdomās ko tādu piedāvāt. Tāpat arī tētiem –
neklusēt par savām vēlmēm un idejām, kā pavadīt savu, “unikālo” laiku
kopā ar bērnu.
Visbiežāk
neļaušana būt ar bērnu sakņojas pārliecībā, ka mamma taču labāk zina, kas un kā
jādara ar bērnu. Tomēr visas iemaņas un prasmes cilvēki apgūst līdzdarbošanās
un iesaistīšanās ceļā, īpaši, ja runājam par pirmo bērnu, kas ienāk ģimenē. Gan
sieviete, gan vīrietis iemācās apģērbt mazuli un sajust viņa vajadzības, esot
ciešā kontaktā ar viņu. Tāpēc ir būtiski, ka vecāki kopā apmeklē ne tikai tās
nodarbības, kas attiecas uz dzemdību norisi, bet arī, kur tiek mācīts, kā
darboties ar zīdainīti. Vēlāk tās ir bērna emocionālās audzināšanas nodarbības,
skolu sapulces, pulciņu aktivitātes. Vecākiem jābūt kā vienai, līdzvērtīgi
stiprai komandai, kur viens otru var aizvietot un atbalstīt.
Video:
Gatis, meitiņas tēvs: https://www.youtube.com/watch?v=k6wgw3FOB6s.
Rolands, divu meitu tēvs: https://www.youtube.com/watch?v=GI1Hcysv70U.
Tētu video stāstus un citus materiālus par tētu
iespējām ģimenes un darba dzīves savienošanā, aicinām skatīt Labklājības
ministrijas interneta vietnē: http://www.lm.gov.lv/lv/nozares-politika/berni-un-gimene?id=91531.
Foto: publicitātes
