Nobeigums,
sākums 5. decembrī
Nesen lasītājiem vēstījām par pirmo pieturvietu – lielpilsētu Sibīrijas ekspedīcijas laikā, kuru šā gada augustā organizēja nodibinājuma “Fonds Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka. Runa bija par vēl relatīvi nesen neapdzīvotu apvidu aptuveni 3000 kilometru attālumā uz austrumiem no Maskavas. Senajā Krievzemē tālas, neapdzīvotas vietas mēdza dēvēt par “lāču kaktiem”. Vienā no “kaktiem” Rietumsibīrijas līdzenuma dienvidaustrumos pie Obas upes aizpagājušā gadsimta nogalē radās pilsēta, kas mūsdienās kļuvusi par trešo lielāko Krievijas Federācijā un ko neoficiāli sauc par Sibīrijas galvaspilsētu.
Novosibirska bija mūsu ekspedīcijas pirmais lielais pieturas punkts. Tās iepazīšanai veltījām aptuveni dienu. Tieši šeit radās pirmā iespēja komunicēt ar sibīriešiem un kaut minimāli sākt izprast, kā šajā tālajā reģionā rit dzīve.
Ekspedīcijas otrajā dienā gides Zemfiras pavadībā apskatījām svarīgākās vietas Novosibirskā, tostarp galveno dzelzceļa staciju, kur pagājušā gadsimta 40. gados mēnešiem ilgi bija spiesti uzturēties daudzi no deportētajiem latviešiem, līdz tika vesti tālāk uz nometinājuma vietām. Liels skaits no šiem nelaimīgajiem, nespēdami izturēt necilvēcīgos apstākļus, turpat stacijā gāja bojā. Kur viņus apglabāja, neviens nezina.
Kontrasti – gandrīz it visā
Novosibirska ir krasu kontrastu pilsēta. Tas izpaužas it visur: dzīves stilā, kad uz viena ielas stūra no saviem augstumiem “nolūkojas” Ļeņins, bet turpat blakus atrodas milzu uzraksts dzelteniem burtiem “Raiffeisen Bank” vai norāde uz brīvpieejas internetu; arhitektūrā, kad vienlaikus var apskatīt gan vissenāko koka namu Novonikolajevskā, kas ir pilsētas vecais nosaukums, gan arī vismodernākās ēkas, kam līdzinieces atrodamas Rietumeiropā un ASV, nemaz jau nerunājot par klimatu.
Sibīrijas galvaspilsētā vasarā gaisa temperatūra var sasniegt plus 40 grādu pēc Celsija, savukārt ziemā nokristies līdz mīnus 50 grādiem. Savukārt vienā aspektā kontrasta neatrast nemaz – tā ir tīrība, kas valda Novosibirskas ielās, laukumos, sabiedriskajās iestādēs, vienu vārdu sakot, visur, kur brauciena laikā izdevās pabūt.
Viena no pirmajām vietām, kur nokļūstam Zemfiras pavadībā, ir galvenā dzelzceļa stacija. Mūsdienās tā ir varena ēka patīkami zaļā krāsā ar milzīgu laukumu tās priekšā. Gide stāsta, ka staciju sāka celt 1893. gada maijā, savukārt pēc gada no turienes jau kursēja pirmais vilciens uz vietu ar nosaukumu Bolotnoje. Brīdī, kad klausījāmies šo stāstu, nezinājām, ka šajā pašā dienā, tikai vēlāk, pa ceļam uz nākamo ekspedīcijas pieturvietu Tomsku Bolotnojes kafetērijā ieturēsim pusdienas.
Ne mazāk grezna kā stacijas ēkas ārpuse ir arī tās interjers. Jau ieejot stacijā, jūtams, ka tā ir viens no vietējo iedzīvotāju lepnumiem. Esam pat pārsteigti par tīrību un skaisto ziemas dārzu, kurā gribas uzkavēties, taču tas nav iespējams, jo mums paredzēta ļoti plaša programma. Pa ceļam uz uzgaidāmo zāli Zemfira mūsu uzmanību vērš uz greznajām lustrām, kas izgatavotas no kalnu kristāla. Pārspīlētā pompozitāte un krāšņums Staļina laika arhitektūrai bija raksturīgi.
Iedami caur uzgaidāmo zāli, apstājamies pie vienas no suvenīru pārdošanas vietām un ar izbrīnu konstatējam, cik lētas Sibīrijas galvaspilsētā ir dažādas piemiņas lietiņas. Magnētiņi, ko pieliek pie ledusskapju durvīm, maksā vien centus, ja pārrēķina mūsu naudā. Tāpat arī atslēgu piekariņi, skatu kartītes un viss pārējais.
Savukārt kulmināciju izbrīns par stacijā redzēto sasniedza pie kādas zāles ieejas durvīm. Virs tām novietotais plakāts liecināja, ka telpā iekārtota starptautiski slavenā Aleksandra Vasiļjeva fonda izstāde “Teātris un mode”, ko, gaidot vilcienu, par baltu velti var apmeklēt ikviens cilvēks. Ekspozīcijā izstādīti grezni tērpi no dažādām teātra izrādēm.
Apskatījuši ēkas interjeru, devāmies pie netālu atrodošās strūklakas, lai mācītāja Kārļa Žola vadībā noturētu piemiņas brīdi un aizlūgtu par Novosibirskā bojāgājušajiem latviešiem. 1941. gada izsūtījuma laikā daudz vilcienu sastāvu apstājās tieši šajā stacijā, lai pēc tam nelaimīgos, nāvei nolemtos latviešus turpinātu vest uz nometinājuma vietām. Cilvēki šeit bija spiesti pavadīt mēnešiem ilgi. Daudzi, tostarp mūsu grupas biedra Vladimira Vanhanena vecmāmiņa jeb grosīte, neizturot necilvēcīgos apstākļus, gāja bojā. Viņu kopā ar meitu 1941. gadā uz Sibīriju deportēja jau ļoti slimu – paralizētu. Grosītes apbedījuma vieta nav zināma, tāpēc Vladimirs aizdedza svecīti un kopā ar adītu zeķu pāri to nolika zemē pie strūklakas.
Katedrāle un mākslas templis
Tālāk ceļš veda uz vienu no varenākajiem namiem Novosibirskā – Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāli, kas ir viena no pirmajām akmens celtnēm senajā Novonikolajevskā. Tās priekšā slejas piemineklis Krievijas caram Aleksandram III (1845–1894), kura vārds saistāms ar Transsibīrijas dzelzceļa būvi, un viņa dēlam. Bija vērojams, ka šo dievnamu iecienījuši arī vietējie iedzīvotāji, kuru netrūka ne katedrāles tuvumā, ne pašā dievnamā. Pamanījām pat kādu līgavu.
Braucot autobusā, vēl pirms katedrāles apskates no Zemfiras uzzinājām, ka Staļina valdīšanas gados dievnamu slēdza un 1937. gadā arestēja metropolītu. Mūsdienās Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāle atdzimusi vistiešākajā nozīmē. Tagad tā ir atjaunota līdz perfekcijai un uzskatāma par Novosibirskas lepnumu.
Ieejot dievnamā, mums, sievietēm, no speciālas kastītes bija jāizņem lakats un jāuzsien galvā. Pēc katedrāles iekštelpu un daudzu svētbilžu, no kurām vairākas pasaulē ir labi zināmas, apskates pie izejas lakatiņus, glīti salocītus, atlikām atpakaļ.
Pavisam tuvu dievnamam, ielas pretējā pusē, atrodas daudzstāvu dzīvojamā māja, kuras projekts vispasaules izstādē Parīzē 1937. gadā ieguva “Grand Prix”. Protams, vietējie iedzīvotāji lepojas arī ar to.
Nākamā ekskursijas pieturas vieta bija Obas krastmala ar skatu uz dzelzceļa tiltu, kas tapis 1893. gadā saistībā ar Transsibīrijas maģistrāles izbūvi. Krastmalā atrodas vēl viens Aleksandra III piemiņai uzceltais piemineklis, turklāt pavisam jauns.
Pēdējā mūsu ekskursijas pieturas vieta bija Novosibirskas Operas un baleta teātris. Iespaidīga, pat gigantiska celtne ar kolonnām un kupolu, virs kura plīvo Krievijas Federācijas karogs. Jā, šis nu patiesi ir mākslas templis! Otrā pasaules kara laikā teātra ēkā tika paslēpti Tretjakova galerijas, Valsts Ermitāžas un citu Krievijas muzeju dārgumi, savukārt mūsdienās šeit glabājas vesela diriģentu zižļu kolekcija. Arī tās vērtība ir ļoti liela. Savus zižļus piemiņai atstājuši mūziķi no Lielbritānijas, Francijas, Japānas un citām tālām valstīm.
Pie Operas un baleta teātra, sirsnīgi atvadījušies no Zemfiras, kāpjām autobusā, lai dotos uz nākamo ekspedīcijas vietu – Tomsku. Arī šis brauciens ilga četras stundas, kuru laikā bija iespēja vērot gan Sibīrijas lauku ainavu, gan kapsētu pašā šosejas malā, gan kovārņu barus, kas sasēduši tieši uz lielceļa. Paliec sveika, Novosibirska!
Neparasti
◆ Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem Novosibirskā viens no populārākajiem sporta veidiem ir ziemas peldēšana.
◆ Meteorologi apgalvojot, ka Novosibirskā ir tikpat daudz saulainu dienu gadā kā Sočos. Vietējie iedzīvotāji, īpaši pašās karstākajās vasaras dienās, tam ļoti vēlas noticēt.
◆ Viens no krievu gaisa spēku modernās taktikas skolas pamatlicējiem Krievijas Gaisa spēku virsnieks, otrais labākais lidotājs Otrā pasaules kara laikā Aleksandrs Pokriškins (1913–1985) ir dzimis Novosibirskā. Viņa godam vēl dzīves laikā dzimtajā pilsētā tika uzsliets piemineklis.
◆ Vai spējat iztēloties šūpolēs sēdošu jaunu meiteni, kura savās rokās auklē pusaugu lauvēnu? Šāds kadrs redzams režisora Viktora Mamontova dokumentālajā filmā par Novosibirsku, kas tapusi
1976. gadā speciāli skatītājiem ārzemēs. Jāpiebilst, ka no padomju propagandas filmā nav ne miņas.
◆ Novosibirska ir viens no lielākajiem zinātnes centriem Krievijas Federācijā. Citoloģijas un ģenētikas institūta zinātnieki jau pirms vairāk nekā 40 gadiem pauda, ka Sibīrijas taigā dzīvojošie seski ir viegli pieradināmi, līdz ar to var kļūt par mājdzīvniekiem.
