Ja tic Zemkopības ministrijas statistikai, pašlaik Latvijā darbojas ap 450 lauku kooperatīvo sabiedrību.
Ja tic Zemkopības ministrijas statistikai, pašlaik Latvijā darbojas ap 450 lauku kooperatīvo sabiedrību. Pirms dažiem gadiem tādu esot bijis vairāk nekā 800, bet faktisko stāvokli lauku kooperācijā īsti nezina neviens. Domas dalās arī pašiem «skābbarības torņa» ierēdņiem. Vieni uzskata, ka tagad kooperatīvu laukos ir pat vēl vairāk, tikai tie netiekot reģistrēti tādēļ, ka valstī nav sakārtota likumdošana: oficiāli reģistrētajām sabiedrībām iznākot nodokļus maksāt dubulti. Otri turpretī sliecas domāt, ka kooperatīvi iznīkst, jo daudziem zemniekiem tie saistās tikai un vienīgi ar kolhozu laiku kroplajām formām.
Tad nu Zemkopības ministrija izveidojusi darba grupu, lai beidzot noskaidrotu, kāpēc kooperācija neattīstās, kas to bremzē. Vai arī, lai noskaidrotu un, iespējams, dotu slēdzienu: sak’, mūsu valstī kooperācija jau bijusi, pietiek (lai gan pasaulē kooperācijai ir gan senas tradīcijas, gan paredzama liela nākotne). Šajā nolūkā ministrijas speciālisti, rajonu lauksaimniecības sektoru konsultanti un Zemnieku federācijas pārstāvji devās raudzīt, kur tā kooperācija palikusi.
Latvijas lauku kooperatoru asociācijas priekšgalā ir Jūlijs Beļavnieks, cilvēks, kas saimniekošanas prasmi parādījis, savulaik vērienīgi vadīdams vienu no Madlienas slavenākajām padomju saimniecībām. Viņš, piemēram, iestājas par to, lai kooperatīvas sabiedrības nevis apliktu ar dubultu nodokļu nastu, bet, tieši otrādi, – lai lauku kooperatīvajām sabiedrībām pirmos trīs gadus piemērotu nodokļu atvieglojumus. Daudziem citiem neesot skaidrības, vai tiešām kooperācijai valsts liek tādus šķēršļus.
Tad nu minētie konsultanti un zemnieku interešu aizstāvji kopā ar Zemkopības ministrijas nodaļas vadītāju Ņinu Rakstiņu devās pētīt situāciju «dabā» – uz Zemgali, tostarp arī uz Jelgavas rajona lauksaimnieku kooperatīvo sabiedrību (LKS) «Svētes kopdarbs».
Īsi pirms ciemiņu ierašanās aprunājos ar tās direktora vietnieku Haraldu Vītiņu – kādas ir viņa domas par kooperāciju, par valdības atbalstu, par kooperācijas nākotni. Viņa komentārs sākumā bija lakonisks:
– Nekāda īstā dzīvošana jau mums te nav, tāda vilkšanās. Labi, ka dispečerei ir govs, viņa ar pienu apgādā mūs un, rau, šo kaķi. Pārējiem – tikai zeme…
Tomēr pamazām vīra valoda raisījās tālāk:
– Pie mums par kooperācijas sākumu laikam jāuzskata kolhoza sabrukums. Radās SIA «Svētes grauds», kurā vēl turas ap 40 cilvēku. Tie ir vēl kolhoza laika pensionāri, kam citur savas pajas nebija kur likt, tad nu ieguldīja, kur vienkāršāk – jau gatavā graudu kaltē. Tad vēl dažas zemnieku saimniecības. Visi kopā arī esam kooperatīvā sabiedrība. Esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu un solījumu, nekas gan īpaši nav mainījies.
H.Vītiņš pastāsta, ka, piemēram, pārdzīvoti pat «franču» un «Slaktera» laiki – tā paša Ata Slaktera, kas tagad ir Zemkopības ministrs, bet toreiz, pirms dažiem gadiem, bijis kooperācijas ministrs.
– Viņš, Slakteris, to kooperāciju Latvijā arī noslaktēja!
– Kā tad tā?
– Kad vien izdzirda vārdu «kooperatīvs», tā pat vaigā arvien pārmainījās… Laikam taču uzskatīdams, ka tā savulaik jau pietiekami pieredzēta. Bet «franču laiki» patiesībā bija sākušies ministrijā, jo laikam jau bija kāda nauda iedalīta kooperatīvu attīstībai. Tad nu kungi Rīgā domāja, kur labāk ekskursijās braukt. Ar ekskursijām sākās «sadarbība» ar Luāras apgabala zemniekiem. Viņiem laikam patika Latvija un uzņemšana, vēlāk apbraukāja kādus desmit lauksaimnieku kooperatīvus, sadarbībai izvēlējās trīs: «Lauru» Liepājas rajonā, «Pūres graudu» Tukuma rajonā un mūsējo.
– Kā sadarbība izpaudās?
– Pūrei tika labi iekārtota mācību un konsultāciju klase. No mums, trīs cilvēki pabija Francijā. Divi strādāja, viens – tāpat, ekskursijā.
– Ko tieši strādāja?
– Šeit bijām iegādājušies jaunu maiņvērsējarklu, to ātri apguvām. Tad nu mūsu mehanizators brauca uz Luāras ieleju mācīt turienes zemniekiem, kā pareizi jāar… Tāda tā mūsu sadarbības pieredze!
Tā sarunājoties, pienāca gaidīto ciemiņu laiks. Bija klāt lielais tūristu autobuss «Neoplan», no kura izbira vismaz pussimts svētdienīgi tērptu, pieredzes kāru lauku konsultantu, bet aiz «Neo plana» virknējās vēl savas 15 dažāda «biezuma» vieglās automašīnas. Dažs apstāja manu neseno sarunas biedru, bet vairums ātri izklīda pa kaltes pagalmu. Cits tāpat vien, dīki apkārtni vērodams, cits, acīmredzami nocieties, tvēra pēc zārknaglu paciņas.
– Nu, vai nav pagalam traki cilvēki? – brīnījās namatēvs. – Šitā dūmot kaltē!
– Ak tad nedrīkst te smēķēt? – savukārt brīnījās viena no izbraukuma organizatorēm.
Pīpmaņi atkāpās tālāk, interesentu pulciņš ap Haraldu Vītiņu saruka pavisam mazs.
– Tagad mēs atrodamies SIA «Svētes grauds» teritorijā, bet LKS «Svētes kopdarbs» ir tas, kas atrodas uz lauka un vēl tālāk. Radās, sabrūkot kolhozam..,– namatēvs iesāka man jau zināmo.
Pagājies līdzi atbraucējiem, vēroju viņu reakciju uz stāstījumu. Sacīšu, kā bija – bez pārmērīga entuziasma. Tikai daži panācās līdzi, palūkot kaltes darbu, vairāk interesēdamies par gluži tehniskām lietām, nevis kooperatīva darba pieredzi. Pārējie klaiņoja pa Svētes krastu, aptaustīja traktoru, arklu, pļāpāja savā starpā.
Ja runā atklāti, nekādas dižās pieredzes arī nav. Ne svētniekiem, ne, acīmredzot, citviet Latvijā. Daudzi zemnieki to skaidro tādējādi, ka vēl atmiņā ne tik senie kolhozu laiki. Ārzemniekiem viegli esot runāt: tur kooperācija darbojas jau vismaz simt gadu, turklāt dabīgā formā, neuzspiesti.
Lai gan Zemkopības ministrijas pārstāve Ņ.Rakstiņa atzīst, ka valsts varot tikai veicināt vai bremzēt kooperāciju laukos, noteicēji tik un tā būšot zemnieki, Svētē dzirdētais vedina domāt, ka vienkārši atkal jānotērē kāda konkrētam mērķim iedalīta summa, bet kooperācijas attīstība faktiski valstij un ministriem ir pie ļipas.
Atceros jūnijā zemnieku konferencē runāto: kāds kungs no Zviedrijas izteikti brīnījās, kā tad tā, ka pie mums mēģina kooperāciju iedibināt «no augšas»! Tāpēc jau arī neesot jēgas.
