Zaļenieku amatierteātrim kļuvis par tradīciju ik vasaru doties ekskursijā pa Latviju. Citugad braukts uz Alūksni, Rēzekni, baudīta jūra Kaltenē… Braukts, kad līdzi bijusi izrāde, braukts arī atpūtā un bez tās. Šovasar bija nodoms ielūkoties Kurzemē.
Zaļenieku amatierteātrim kļuvis par tradīciju ik vasaru doties ekskursijā pa Latviju. Citugad braukts uz Alūksni, Rēzekni, baudīta jūra Kaltenē… Braukts, kad līdzi bijusi izrāde, braukts
arī atpūtā un bez tās.
Šovasar bija nodoms ielūkoties Kurzemē.
Popē dzīvo Zaļenieku kultūras nama direktora un mūsu teātra dalībnieka Ulda Neiberga māsasmeita Astra Raibarte. Lieliskāku Ventspils gidi būtu grūti iedomāties. Ar viņas ieteikumu pievērsām uzmanību ielu krāsainajam segumam, ziedošajām puķēm, kas augstu gaisā apvij laternu stabus, zilajam jūras motīvam maršruta autobusu krāsojumā, modernā sporta kompleksa apdarē un zilajā karogā, kas liecina par tīru jūru. Redzējām jauno ceļamkrāna gigantu ostmalā, kas savu strēli izcēlis augstu pār pilsētu.
Seno jūrniecības elpu izbaudījām Jūras zvejniecības brīvdabas muzejā, raugoties no jūras kanāla 18 metru dziļuma izceltā milzu akmenī, kurā tēlnieks ieveidojis skarbus cilvēka vaibstus. 13. gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils iekšpusi vēl restaurē, bet ārpusē tā, skaisti sakopta un apzaļumota, sagaida viesus. Turpat kioskā nopirkām informatīvo ceļvedi «Kurzeme». Zemgales novadam tāda vēl nav.
Kad skanošais un azartiskā Ojāra Brieža «iedancotais» kuģītis «Hercogs Jēkabs» mūs vizināja pa Ventu, Ventspils 710 gadu jubilejas atklāšana bija tikko sākusies. Kopā ar Latvijas un ārvalstu prominencēm piedalījāmies pieminekļa atklāšanā Krišjānim Valdemāram.
Atpūtušies romantiskajā Leču krodziņā, nākamajā dienā devāmies uz Kuldīgu. Apsveikuši mūsu jubilārus Līgu un Uldi, ļāvāmies ūdenspriekiem pie Ventas rumbas. Netālu, pie mazpilsētiņas Sabiles augstu kalnā atrodas izdaudzinātais tēlnieka Ojāra Feldberga izveidotais Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs. Te lejup, te augšup – gandrīz trīs stundu ilgajā, pārsteigumiem pilnajā pārgājienā devās gan jaunieši, gan pusmūža sievas, gan astoņdesmitgadnieks Alberts Reihenbahs. Nu visiem bija tā laime baudīt gravu skaistumu, strautu burbuļošanu, zilganās tāles, akmeņainās takas. Priecājāmies, cik veiksmīgi Firkspedvāles muižas senās ēkas pārvērstas mākslas tēlos. Tas ir neapvaldītas fantāzijas piesātināts ceļš, kur zārdos iekārtie «sirdsakmeņi» kalpo kā kapulauks kritušajiem. Vari iegulties silta akmens «Saules krēslā», atbrīvoties un izjust enerģiju plūstam. Augstu pret debesīm, no visām pusēm skatāms, paceļas majestātiskais «Pedvāles lielais zibens» – no varena koka stumbra nokarenām saknēm veidots.
Brīnišķā brauciena labad savu artavu deva Zaļenieku pagasta Padome, krietni līdzēja arī mūsu autora Ērika Hānberga dāsnums. Ar viņa «Pirmā grēka līci» šovasar viesojāmies Ūziņu parkā (sarīkojuma organizēšanā liels paldies bibliotekārei Ligitai Strazdiņai).
19. augustā «Līci» spēlēsim Veco grāmatu svētkos Dobeles rajona grāmatnieku muzejā «Ķipi». Septembrī ķersimies pie «Indrānu» spodrināšanas, lai oktobra sākumā šo izrādi varētu godam parādīt «Gada izrādes 2000» skatē.
Tad sāksies darbs pie jauna iestudējuma. Jau solīts, ka tā būs mūsdienu komēdija.
