„Tas,
ka Ziemassvētku vecītis pastāv, zina visi, taču tas, ka viņš nav reāls, arī ir
taisnība,” stāsta Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Misāns. Kas tad īsti
ir Ziemassvētku vecītis, un kā tas radies? Lai to saprastu, mums jāielūkojas
vēsturē un jāatkāpjas pat līdz Viduslaikiem un pat senāk.
Ziemassvētku
vecītis ar baltu, garu bārdu un sarkanā apģērbā ir kļuvis jau par populārās
kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Viņš ir iedomājams nu jau visās dzīves
situācijās kā reāls personāžs. Mēs arī zinām, kā mums justies, ja vecīti
satiekam uz ielas – mēs smaidām, un vairojas pozitīvas emocijas un svētku
noskaņa. Taču pats vecīša tēls cēlies no Svētā Nikolaja.
Svētā
Nikolaja vārdam grieķu valodā ir divi skaidrojumi – nico – uzvara un laos –
tauta jeb tas, kas tautai palīdz uzvarēt, kā arī nitor – spožums un laos –
tauta jeb tās, kas tautai palīdz spīdēt.
Nikolajs
ir viens no svētajiem Austrumu un Rietumu kristietībā. Ar viņu salīdzināms vēl
varētu būt, piemēram, svētais Juris jeb Georgs vai svētais Kristofors. Tāpēc
vēsturiskā tradīcija, kas saistīta ar Nikolaja pielūgšanu, ir ļoti plaša.
Pirmās autentisko avotu ziņas par Svēto Nikolaju
Tiek
uzskatīts, ka Svētais Nikolajs ir bijis bīskaps Miras pilsētā Līkijā, mūsdienās
tā ir Turcijas pilsēta Kale. Nav pieņemts konkrēts Nikolaja dzimšanas datums,
tas varētu būt 280. vai 286. gads, savukārt Nikolaja miršana vai apbedīšana
tiek saistīta ar 6. decembri.
Bīskapam
tiek piedēvēta piedalīšanās slavenajā 325. gada Nīkajas koncilā, kurā risinājās
strīds starp ariānismu un Svētās Trīsvienības mācību piekritējiem, taču
mūsdienu pētnieki uzskata, ka viņa dalība šajā konsulā nav droši pierādīta. To
personu sarakstā, kas ir parakstījuši konsula lēmumus, viņa vārds neuzrādās, un
līdzdalības apstiprinājums uzrādās pierakstītā stāstā, kas tapis ap 700. gadu.
Stāstā rakstīts, ka Svētais Nikolajs tur ir piedalījies un bijis tik aktīvs, ka
diskusijas laikā pret Āriju esot pacēlis roku.
Lai
arī cik maz vēsturnieku zinātu par Nikolaju, ar lielu apbrīnu jāmin, cik daudz
viņš nozīmēja vēlo Viduslaiku cilvēkiem. Viņu kolektīvais priekšstats par Svēto
Nikolaju bija ļoti personīgs – eksistence nebija apšaubāma, jo Nikolajs
paveicis daudz brīnumlietu un palīdzējis cilvēkiem izķepuroties no grūtībām.
Svētais
Nikolajs ir tik izplatīts, jo viņš tiek saistīts ar daudzām cilvēku rūpēm un
dzīves situācijām. Viņu piesauc mazu bērnu, dzemdētāju, mīlētāju, topošo vīru
un sievu, tirgotāju un pat cietumnieku un zagļu kontekstā. Nav brīnums, ka par
savu svēto viņu izvēlējās daudzas ģildes un cunftes.
Leģendas par svēto Nikolaju
Svētā
Nikolaja kultu aizsāk leģendu pirmkodols – stāsts par izglābtajiem, nepamatoti
uz nāvi notiesātajiem trim karavadoņiem. Skaitlis „3” kristietībā ir kanonisks
skaitlis, kas atbilst Trīsvienībai, tātad, pilnība. Leģenda pierakstīta Bizantijā
6. gadsimtā. Īsumā imperators Konstantīns ir aizsūtījis trīs komandierus kopā
ar kareivjiem apspriest sacelšanos Frīģijā – Mazāzijas provinces vidienē. Bet
vējš viņus aizpūtis uz Līkiju netālu no Miras. Tur draudēja izcelties konflikts
starp vietējiem karavīriem, bet tuvumā parādījies Svētais Nikolajs, novērsis
sadursmi un ieguvis karavadoņu uzticību. Kad visi trīs tiek apsūdzēti uz nāvi,
viņi dedzīgi sākuši aizlūgt par Svēto Nikolaju, un bīskaps palīdzējis
apsūdzētajiem izglābties, parādoties vien sapnī, kas padara viņu par tādu kā
eņģeli. Tas skaidro Nikolaja pielūgsmes kulta popularitāti kristietībā.
Otrā
leģenda ir par palīdzēšanu trim jaunavām. Leģendā kāds cildens vīrs nonācis
trūkumā un nevarējis izprecināt savas meitas atbilstoši kārtai, un izmisumā
bija gatavs sūtīt meitas pelnīt naudu uz
ielas. Svētais Nikolajs, par to uzzinājis, trīs reizes pēc kārtas nakts
melnumā ielavījies pie tēva mājās un iemetis katras meitas gultā pa zelta
lodei, vai, saskaņā ar citu versiju, maisiņu ar naudu. Ar šīs leģendas
palīdzību Nikolajs kļūst par mīlošo un precēties gribošo patronu ar savu
atribūtu – trim zelta lodēm.
Vēl
viena leģenda tapusi viņa dzīves laikā, kad jūrasbraucēji nonākuši vētrā un
izmisumā saukuši pēc palīdzības. Pēkšņi uzradies kāds profesionāls jūrasbraucējs,
pamācījis, kā pareizi burāt tādos apstākļos un noremdējis vētru. Kad
jūrasbraucēji nonākuši Mirā, viņi ieraudzījuši Svēto Nikolaju un sākuši
kaislīgi pateikties. Tā Nikolajs kļuvis par jūrasbraucēju talismanu.
Ir
vēl daudzas citas leģendas par Svēto Nikolaju, kas iezīmē viņa labās un cēlās
personības iezīmes.
Svētā Nikolaja kulta attīstība
Svētais
Nikolajs ir paveicis apbrīnojami daudz darbu. Protams, viņš ir plašas
pielūgsmes objekts, tomēr ir grūti definēt laiku, kad pielūgsme sākusies. No 6.
gadsimta jau konstatējamas drošas ziņas, un līdz 9. gadsimtam viņa kults
piedzīvo strauju attīstību.
Ļoti
populārs Svētā Nikolaja kults ir Neapolē, kur atrodamas ziņas, ka 9. gadsimta
pirmajā pusē 6. decembrī pirmo reizi svinēta Nikolaja diena, un tā ir senākā
norāde uz šīs dienas svinēšanu pasaulē. Jau 11. gadsimtā Bizantijā Nikolajs ir
tik populārs, ka viņa vārdā sāk celt daudz baznīcas.
Viens
ļoti būtisks moments, kas ļauj Nikolaja kultam izplatīties arī ārpus Bizantijas
kultūrtelpas, ir brīdis, kad Svētais meklē savam dēlam Otonam līgavu. Kad
meitene, kas atrasta ārpus Bizantijas robežām, apņemta, viņas pūrā tiek atrasta
Nikolaja svētbilde. Tas ir kults stūrakmens. Pēc tam Nikolaja attēlu sāk
pielāgot arī citur un mazliet vienkāršot, lai apkārtējiem tas būtu saprotams.
Īstu
bumu svētā Nikolaja kults piedzīvo laikā no 13. līdz 16. gadsimtam, kad 1222.
gadā baznīcas svētki tiek iedalīti trīs kategorijās pēc nozīmes, un 6.
decembris, svētā Nikolaja diena, nonāk pirmajā kategorijā. Līdz pat 1500. gadam
Rietumeiropā tiek ierīkotas 4–5 tūkstoši viņam veltītas baznīcas, kapelas vai
altāri, no tām liela daļa tieši ostu pilsētās.
Svētais Nikolajs gūst popularitāti un maina nozīmi
Ar
Svētā Nikolaja popularitāti saistīta vēl viena tradīcija. Viduslaikos klostera
skolās bija radusies paraža bērniem spēlēt kādu spēli un pārģērbties par
bīskapu. Tā bija viena konkrēta diena gadā – 28. decembris, kas ir nevainīgi
nogalināto bērnu diena katoļu baznīcā, vai 6. decembris – svētā Nikolaja diena.
Jau kopš 13. gadsimta par bīskapu, visbiežāk Svēto Nikolaju atpazīstamības dēļ,
pārģērbies mūks tradīcijas izspēlēšanā nāca pie bērniem viņus sodīt vai
apbalvot. Jaunajos laikos paraža izplatījās ārpus klosteriem uz pilsētu skolām,
un arī mājās vecāki pa nakti pie bērnu gultas vai kamīna skurstenī 6. decembrī
atstāja kādu dāvaniņu. Tā radās leģenda par Ziemassvētku vecīti, kas mājās
iekļūst pa skursteni.
Šī
tradīcija ļoti labi saskanēja ar Ziemassvētku tuvošanos, un tāpēc atsevišķās
vācu zemēs apdāvināšanos pārcēla tieši uz svētku laiku, saistot to ar Dieva
bērnu.
Kad
ieceļotāji pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, arī tur pamazām šī
tradīcija sāka iesakņoties, un jau 1809. gadā Vašingtonas Ērvings šo tradīciju
aprakstīja. Gadu vēlāk, 6. decembrī, Ņujorkas vēsturiskā biedrība rīkoja
svinīgas vakariņas, un šim notikumam par godu mākslinieks Aleksandrs Andersons
tika lūgts radīt tēlu, kas varētu vizualizēt un popularizēt šo modē nākošo
ieražu. Radītais attēls ir stilizēts svētā Nikolaja attēls.
1822.
gadā tiek publicēts dzejolis, kurā viņš apraksta savas idejas no bērna
skatapunkta, kā viņš gaida dāvanas un brīnumu. Dzejolī pieminēts Ziemassvētku
gaidīšanas laiks, klusums, sniegs, piekārtas zeķes. Pēkšņa čaboņa un graboņa
iztraucē saldo miegu, un pa logu redzami astoņi ziemeļbrieži un vecītis kā
šoferis. Vecīti iedomājās kā apaļīgu resnīti, kurš ir ļoti labsirdīgs, nāk pie
bērniem un dāvina brīnumu. Tā veidojās viņa tēls kolektīvajos priekšstatos.
Sākot
no šī brīža, tas kļūst par tādu populāru pasākumu, un katru gadu aizvien vairāk
tradīcija vērsās plašumā, un dzejolīši skaitīti aizvien biežāk.
Santa Klausa rašanās
Pa
to laiku Eiropā, racionālisma un industrializācijas laikmetā, kad no vēstures
skaidrojuma tiek izņemts Dievs, sajūsma par svētajiem mazinās. Arī Nikolaja
tēlam tiek noņemts viņa mītiskais oreols, bīskapa tēls, zizlis, krusts un
specifiskā galvas sega. Tā vietā pasaku grāmatās viņu zīmē pavisam citādu, jau
sekularizētu versiju. Ar laiku Nikolajam tiek atņemts arī viņa vārds, nosaucot
par Kungu Ziemu. Pirmo reizi viņš attēlots kā vīrs, kas nes egļu zaru ar
degošām svecēm.
Tikmēr
Amerikā, 1863. gadā, tūlīt pēc Ziemassvētkiem, „Harpers Weekly” laikrakstā
Tomass Nasts publicē zīmējums ar vecu, bārdainu vīru, kurš kažokā ar Amerikāņu
zvaigznēm no ragavām apdāvina karavīrus ASV pilsoņu kara laikā. Savu iedvesmu
viņš smēlies no stāstiem, kas bērnībā viņam stāstīti vācu zemēs par vīru, kurš
dāvina bērniem Ziemassvētku dāvanas.
Vecītis
pirmo reizi vizualizē nu jau Santa Klausu. 20 gadus vēlāk Nasts rada vēl vienu
zīmējumu, kas jau stipri līdzinās tam Ziemassvētku vecītim, kuru pazīstam
mūsdienās. Šis personāžs kļūst populārs, viņu sāk apvīt nostāsti. Sākotnēji
viņa mētelis ir brūns, pēc tam zaļš, vēlāk sarkans.
Pavērsiena
punkts stāstā ir 1939. gadā, kad Ziemassvētku vecīša lietā iesaistījās
kompānija “Coca-Cola”. 20. gadsimta sākumā uzņēmumu kritizēja par kokaīna izmantošanu
dzērienā, tāpēc komponentu nomainīja uz kofeīnu. Brīdī, kad dzēriens kļuva
pieejams visiem vecuma pārstāvjiem, bija nepieciešams izdomāt pārdošanas
stratēģiju, kā atspirdzinošus dzērienus pārdot ne tikai vasarā, bet arī ziemā.
“Coca-Cola”
sāk kampaņu ar dzēriena jauno imidžu. Reklāmas stratēģijas centrā 1931. gadā
zviedram Hadonam Sundblomam uzdeva īstenot jauno tēlu. Bija nepieciešams
svētais, kurš visiem ir uzticības persona, ienes ģimenē prieku ar “Coca-Cola”
palīdzību. Līdz šim brīdim Santa Klausam nebija konkrēta izskata, bet
Sundblomam izdevās radīt vecīti tādu, kādu pazīstam šodien visā pasaulē.
Protams,
nākuši klāt jauni stāsti, jaunas leģendas. Vecākiem jārod atbildes uz jautājumu
par to, kur viņš dzīvo un kā viņš viens to visu spēj paveikt. Atbildes,
protams, ir daudz un dažādas. Amerikas un Eiropas Santa dzīvo Ziemeļpolā, bet,
piemēram, somi saka, ka viņš dzīvo Lapzemē, bet Dānija aizstāv Grenlandes
versiju. Krievijā, Sibīrijā, pat ir oficiāla pasta adrese 410 kilometrus uz
Ziemeļiem no Vologdas. Somu versiju pat ANO oficiāli pieņem kā Santa Klausa
zemi.
Arī
atbildei uz jautājumu, kā tad viņš to visu var paspēt, ir neskaitāmas
variācijas. Kaut kur viņš ierodas ar kamanām vai ar ziemeļbriežiem, kaut kur
viņam ir palīgi – Sniegbaltīte vai melnais Pēteris. Mūsdienu radītais
Ziemassvētku vecītis ir reklāmas triks, un tūkstošiem gadus vecais kults
pārvērties par reklāmas mašinēriju.
Raksts tapis, izmantojot LU Vēstures un filozofijas fakultātes
profesora Ilgvara Misāna lekcijas „Svētais Nikolajs un Santa Klauss – no
viduslaiku pielūgsmes objekta līdz mūsdienu kičam” materiālus.
Foto: pixabay.com
