Toziem man tikko bija apritējuši sešpadsmit. Jūra bija akurāt līdz ceļiem, un es biju pārliecināta, ka par dzīvi zinu visu. Un tā dzīve… tā bija pagalam netaisnīga, jo viss jēdzīgais tika aizliegts, kamēr pienākumu bezkrāsaino garlaicību pieaugušie spieda uztvert pārlieku nopietni.
Reiz uz virtuves galda pamanīju avīzi, kas palikta zem pannas melnā dibena. Manu uzmanību piesaistīja uzraksts “Pagrabs”. Kā sāls brūcē! Tieši tāds pats nosaukums bija nesen mašīnbūves rūpnīcā atvērtajam metālistu klubam, kur, protams, man šovakar nebija atļauts doties.
Izvilku taukaino papīru no pannas apakšas un negribīgi sāku lasīt. Un kaut kas manī norezonēja. Īsti neatceros, vai tā bija dzejas vai mūzikas sleja. Varbūt puišu pārdomas par seksīgām un stilīgām meitenēm vai psiholoģes ieteikumi attiecību jautājumos. Izlasīju visu lapu no sākuma līdz beigām, paskatījos pulkstenī un nolēmu riskēt. Vēl varu paspēt uz pēdējo autobusu.
Nākamajā vasarā, apbruņojusies ar visu iespējamo drosmi, es ierados “Zemgales Ziņās”, sakot, ka gribu un varu rakstīt. Protams, es mērķēju uz “Pagrabu” – tieši tur bija mana īstā vieta. Mani pieņēma, un ar to arī maisam gals bija vaļā.
Pēc 25 gadiem nolēmu atkal satikt to dienu varoņus, lai pakavētos atmiņās par laiku, ko pavadījām “Pagrabā”. Lai palūkotos uz sevi šodien un izvērtētu, kur mūs aizvedis deviņdesmito brīvības gars.
[rubrika] Mans kaktiņš
– Pavisam nesen filmā “Jelgava 94” varējām atkal izdzīvot savus jaunības gadus. Kāda tu biji tajā laikā?
90. gadu vidū man jau bija divdesmit plus. Es biju studente un to vidi atceros ļoti labi, jo kopā ar topošo vīru staigājām pa mūzikas pasākumiem. Tolaik mūzikas dzīve Jelgavā bija ļoti aktīva – bija “Frontline”, “With Cut”, “Dull Doll” –, visus biju intervējusi un pazinu. Es tusēju kopā ar tiem pačkainajiem zēniem, kuri metālistu koncertos kratīja galvu ritmiski uz priekšu un atpakaļ. Man patika tā vide, mūzika un cilvēki. Man joprojām patīk smagā mūzika. Koncerti toreiz bija neiedomājamās vidēs – mašīnbūves pagrabā, Spīdolas ģimnāzijā, “Villa Medem”. Deviņdesmitajos katrs, kuram nebija slinkums, kaut ko dragāja. Ja nevarēja giču dabūt, tad vismaz bungas.
Es biju pārsteigta, kad mana piecpadsmitgadīgā meita pēc “Jelgavas 94” noskatīšanās teica, ka filma ir baisa. Domāju, ka viņai patiks, jo tas ir par viņas vecuma jauniešu dzīvi. Bet meita bija šokēta par to, kādos apstākļos notika koncerti, kā pačkainie dragā. Reāli jau notika tieši tādi asiņaini kautiņi starp skūtajiem un pačkainajiem. Es tos atceros.
Deviņdesmito vidū studēju latviešu valodu un literatūru Filoloģijas fakultātē. Biju diezgan pieaugusi un prātīga, pat pareiza. Un tomēr mana vide un draugi bija metālisti. Kaut gan man liekas, ka metālisti ir ļoti miermīlīgi cilvēki. Lielākā daļa toreizējo padsmitgadnieku ir inteliģenti cilvēki, kas strādā labos darbos, darot to, kas viņiem patīk.
– Kā nokļuvi “Zemgales Ziņās”?
Studēju, naudiņas nebija. Uzzināju, ka LLU avīzē “Plēsums” vajag žurnālistu, pieteicos, un mani pieņēma. Tur es darīju visu ko. Iemācījos strādāt ar datoru, pārrakstīju pasniedzēju rakstus par govju apmierināšanu un apsēklošanu un līdzīgus tekstus. Vēlāk no “Plēsuma” varēju iet uz “Zemgales Ziņām” un jautāt, vai viņiem nevajag žurnālistu. Un mani pieņēma! Toreiz vēl nebija skaidras redakcijas politikas un mums atļāva rakstīt par visu, kas ienāca prātā. Mazo dziedātāju konkursus “Cālis”, biškopju saietus vai kāzu tērpu konkursus varēja aprakstīt atvērumos. Toreiz tas mani sajūsmināja, bet šodien liekas pilnīgs ārprāts, jo no mediju veidošanas politikas tas nav pareizi. Toreiz mums atļāva darīt visu, ko gribam, un tā arī tapa jauniešu pielikums “Pagrabs”. Domājām, ka tas varētu piesaistīt jaunākus lasītājus, un sākām rakstīt.
– Ja tu būtu redaktore, vai ņemtu darbā jauniešu bez pieredzes?
Protams, ņemtu. Man patika, kā jaunie raksta, un likās, ka vajag jaunus cilvēkus, jo tas ir svarīgi gan viņu izaugsmei, gan laikrakstam. Mani jau arī paņēma, kaut nebiju nekāds profesionālis. Domāju, to, ko toreiz rakstījām, no šodienas viedokļa laikam nemaz nevajag vērtēt.
– Tu joprojām esi žurnāliste. Vai vari definēt, kas ir labs žurnālists?
Tāpat kā jebkurā darbā arī žurnālistikā ļoti svarīga ir aizrautība un vēlēšanās uzzināt ko jaunu. Ir jābūt zinātkāram, ziņkārīgam, aizrautīgam, jāmāk uzdot jautājumus un klausīties. Ja cilvēks negrib neko zināt, viņš nevar strādāt žurnālistikā. Man ir tāds domāšanas veids, ka man viss patīk, interesē, tādēļ šī ir mana profesija. Ir arī jāizkopj sava valoda, ja cilvēkam tā ir noplicināta, vienkāršota, viņš nevar būt žurnālists. Ir jābūt gramatikas un interpunkcijas zināšanām.
– Vai vari nosaukt atšķirības starp žurnālistiku toreiz un tagad?
Žurnālistam jābūt neatkarīgam, spējīgam arī strīdēties, aizstāvēt savu viedokli, jābūt neietekmējamam. Deviņdesmitajos mēs strādājām pilnīgi neatkarīgi, neviens neiedomājās bakstīt un norādīt, kā mums vajadzētu rakstīt. Tagad žurnālistikas un sabiedrisko attiecību robežas ir ļoti izplūdušas, tajās iesūcies mārketings. Piemēram, tāds izdevums kā “Jelgavas Vēstnesis” nav žurnālistika, tas ir mārketings, sabiedriskās attiecības, taču cilvēkiem radīts maldīgs priekšstats, ka tā ir žurnālistika, ka tas ir laikraksts.
Īstam žurnālistam jābūt principiāli neatkarīgam, viņš nedrīkst ļaut sevi ietekmēt. Neatkarība ir ļoti plašs jēdziens, sākot ar to, ka nevar atļaut sev izmaksāt kafiju, un beidzot ar to, ka neļaujam labot savu rakstu pēc kāda cita ieskatiem. Lai žurnālistam būtu savs neatkarīgs viedoklis, viņam jāizpēta tā lieta, par kuru viņš raksta. Protams, mēs nekad nebūsim tik zinoši kā speciālisti, kas tajā jomā strādā, bet mums ir jāsaprot, par ko rakstām, lai nevarētu iebarot nepareizu informāciju.
Neatceros, ka deviņdesmitajos kāds man būtu prasījis parādīt rakstu pirms publicēšanas. Tagad tas notiek regulāri. Žurnālistam jābūt savai nostājai, kādos gadījumos to darīt, kādos ne.
Protams, tolaik varēja strādāt daudz mierīgāk, jo nebija analītiskās un pētnieciskās žurnālistikas, tikai ziņas un apraksti.
– Ja salīdzini darbu “Zemgales Ziņās” un vēlāk “Dienā” un “IR”, kādas ir būtiskākās atšķirības?
To nevar salīdzināt, jo reģionāla prese ir krietni atšķirīga no nacionālā vai starptautiskā medija. Piemēram, “Financial Times” žurnālists var atļauties strādāt mēnesi pie vienas tēmas. Reģionos ir žurnālisti, kuriem pašvaldības nesniedz informāciju un pat izdzen ārā. Jautājums – kā viņi vispār var sagatavot pētnieciskos materiālus, ja netiek klāt pamatinformācijai? Neatkarīga reģionālā prese ir ļoti nomocīta, un brīnums, ka tā vispār pastāv. Tomēr tā ir ļoti vajadzīga, jo nacionālajā līmenī reti kad tiek paceltas tēmas, kas reģionos ir patiešām svarīgas, būtiskas tikai šīs konkrētās pašvaldības iedzīvotājiem.
Pašvaldību apmaksātie laikraksti pa šiem gadiem ir panākuši to, ka lielākajai daļai cilvēku pietiek ar virspusējo informāciju, ko viņi saņem bez maksas. Tāpat kā interneta portālos. Viņiem liekas, ka šis atstāstošais formāts – ko žurnālistam izstāsta, to viņš viens pret viens uzraksta kā baltu patiesību – ir normāls. Pārsvarā cilvēki negrib domāt, iedziļināties, analizēt. Piemēram, redz, parkā aiz kultūras nama taisīs autostāvvietu. Ā, labi, mums taču vajag autostāvvietu. Un viss! Tas pierāda, ka cilvēku domāšana ir noplicināta līdz padomiskam pozitīvismam. Tādēļ ir ļoti apsveicami, ka ir domājošā sabiedrības daļa, kas iedziļinās – kāpēc tā, cik koku tiks nocirsti, ar ko tas saskaņots, vai tas ir likumīgi, vai es varu ko iebilst, ko es varu darīt? Lielākā daļa cilvēku ir iemācīti domāt, ka mēs neko nevaram ietekmēt, ka viss jau ir izlemts. Bet tā nedrīkst domāt, jo tad kļūstam par pasīvu sabiedrības daļu. Reģionālie mediji ir nepieciešami, lai nepārtraukti sekotu līdzi tam, kas notiek, vienalga, vai tā ir kādas mājas nojaukšana, desmit koku nociršana vai miljonu izsaimniekošana pašvaldībā.
Būtu vajadzīga valsts politika, lai atjaunotu reģionālos medijus un cilvēki atkal kļūtu par aktīviem savas pilsētas vai novada iedzīvotājiem, kas dzīvo līdzi tam, kas notiek viņu apkārtnē. Tā kā, piemēram, Drustos, kur jaunie iedzīvotāji stādīja kartupeļus izdangātajā ceļā. Tas ir veids, kā var parādīt, ka neesam mierā ar to, ka mums nav ceļa, pa kuru aizvest bērnus uz skolu. Protams, neviens tur uzreiz asfaltu neuzlēja, bet problēmai tika pievērsta uzmanība nacionālā līmenī. Arī Jelgavā jāveicina tā sabiedrības daļa, kas domā un seko līdzi notiekošajam. Kā to dara, piemēram, biedrība “Jelgavas attīstībai”, kas rīkojas gudri, nevis pieķēdē sevi pie kokiem, bet izpēta, kā process notiek un vai tas ir saskaņā ar likumu. Ir ļoti nepieciešama aktīva pilsoniska rīcība savā pašvaldībā.
– Kā tev šķiet, kāpēc lielākoties žurnālistus sabiedrībā nemīl?
Žurnālistam nevajag tiekties būt sabiedrības mīlētam. Nedomāju, ka mums vajag patikt, jo mēs neesam aktieri. Tas, ka mums netaisa visas durvis vaļā un neaicina iekšā, varbūt ir pat labi, jo neaizmirsīsim, ka žurnālistikā īsta ziņa ir tā, ko kāds negrib redzēt publicētu. Mums nevajag rakstīt to, ko kāds par visām varītēm grib, jo tad tas ir mārketings. Varbūt tādēļ mūs nemīl, un mums arī nevajag uz to tiekties. Vajag, lai kāds vēlas izlasīt to, ko mēs uzrakstām.
– Žurnālistus mēdz kritizēt, ka esam pārāk aizrāvušies ar principu “Bad news is good news*”? (Sliktas ziņas ir labas ziņas).
Mūsdienu žurnālistika mainās, un arī “bad news” var pasniegt ar pozitīvu skatu. Piemēram, žurnālā “IR” jau sen mācāmies jebkurai sliktai vēstij, ko aprakstām, meklēt risinājumus, atrodot tos paši vai prasot no atbildīgajām amatpersonām. Nepietiek vienkārši uzrakstīt, ka, piemēram, pētījumā konstatēts, ka Latvija citu valstu vidū izceļas ar visaugstāko mobinga līmeni skolās. No šādas ziņas sabiedrība neko neiegūst. Cilvēks to izlasa vai noklausās un nezina, ko ar to darīt. Žurnālistam būtu jāatrod kāda skola, kurā tā nenotiek, vai vide, kur mācējuši tikt ar to galā. Viņam ir jāizpēta, kas un kā tiek darīts, lai nepieļautu iespēju, ka skolā kāds apceļ otru, saplēš otra lietas vai paņirgājas. Vienalga, par ko rakstām, mēs to darām tādēļ, ka gribam, lai tas mainītos. Ne tikai konstatējam faktu, bet meklējam risinājumu, atrodot labos piemērus, ka lietas tiek sakārtotas. Tas ir žurnālista darbs.
Gunita Nagle
Jelgavniece kopš dzimšanas
Žurnāliste
1995–1997 – laikraksts “Zemgales Ziņas”
1997–2009 – laikraksts “Diena”
2009–2014 – izdevniecība “Dienas žurnāli”
2014… – izdevniecība “Cits medijs” – žurnāli “IR”, “IR Nauda”, “ IR Brīvdienas”
“Zemgales Ziņu” skriešanas komandas dalībniece
[rubrika] Žurkas ala
Neviens vairs īsti neatceras, kā “Pagrabā” iemājoja “liela, pelēka un šaušalīgi ziņkārīga Žurka”, kura mēdza jaukties sarunās vai uzplīties ar “naiviem un muļķīgiem jautājumiem”. Izrādās, pēc 25 gadiem Žurka joprojām ir dzīva un sociālajos tīklos uzmeklē senos “Pagraba” iemītniekus, lai patincinātu par jaunības atmiņām.
– Vai atceries laiku, kad rakstīji “Zemgales Ziņām” un īpaši jauniešu pielikumam “Pagrabs”?
Jānis Stundiņš,
sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītājs SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate””
Līdzdarbošanās jauniešu pielikumā “Pagrabs” bija likumsakarīga, taču arī netipiska. Tā bija mana “dīvainā” un kaut kādā mērā sirreālā “Jelgava 96”, kad es līdzdarbojos par sevi jaunāku cilvēku norisēs, kamēr pats jau pamazām tuvojos saviem trīsdesmit. Bija aizraujoši sekot, kā Jelgavā veidojās vietējā rokmūzikas dzīve, kā dzima, izjuka un atdzima dažādas grupas. Jelgavas avīzē, kura “manā laikā” paguva vairākkārt mainīt nosaukumus un izdevējus, es patvēros pēc tam, kad, krītot pieprasījumam, agrākajā formātā sevi izsmēla popmūzikai un rokmūzikai veltītie specializētie mediji – žurnāli “Iela” un “Pastnieku Avēnija”, avīze “Una” –, kuros darbojos iepriekš. Šī pieredze arī kļuva par to likumsakarīgo saturu, kurā dalīties ar jaunākiem laikabiedriem. Tāpat atjaunojās zināms pielietojums dažiem kontaktiem ar mūziķiem, izdevējiem vai medijiem citās zemēs, kas gan paralēli noderēja arī publikācijās par mūziku citos medijos, ko pilnībā tā arī nepārtraucu.
Visvairāk “Pagraba” norisēs man patika tas, ka tā saturs netapa gluži no augšas, redakcijas vadības norādījumos, bet gan ienāca “no ielas”, pašu jauniešu sarūpēts un radīts. Tāpēc mana līdzdalība tajā bija tikai epizodiska dažu muzikāli interesantu norišu atspoguļošanā, kurā arī pats centos tā, lai idejas ienāk no ielas, neliekot nekādus šķēršļus tam, kas pašam varbūt nešķita tik saprotams.
Zane Auziņa, sabiedrisko attiecību projektu vadītāja
Atceros, ka “Zemgales Ziņās” tika radīts pielikums “Pagrabs”, kur līdzās tā galvenajai saimniecei Gunitai Naglei intervijas, problēmrakstus un citus tekstus veidoja paši jaunieši. Viena no viņiem biju arī es. Žurnālista darbs un fakts, ka viss, ko uzrakstām, tiek arī publicēts avīzē, mani aizrāva. Man aizvien patīk darbi, kuriem ļoti drīz varu redzēt rezultātu, un nodrukāts raksts, ko vēl pirms pāris dienām rakstīju, ir lielisks padarītā rezultāts.
Visus vidusskolas gadus paralēli mācībām skolā rakstīju, intervēju un apguvu žurnālista aroda pamatus. Bet sajūsmu, gandarījumu un lepnumu, kad par uzrakstīto saņēmu arī pirmos honorārus, teju vai nav iespējams aprakstīt.
Pēc vidusskolas bez kādām šaubām zināju, ka būšu žurnāliste, un tā arī notika. Kopš pirmās dienas mani aizrāva šis darbs, kaut, protams, daudz bija arī jāmācās. Vēl tagad atceros puņķus un asaras, kad manu “izcilo” rakstu rediģēja Maija Laizāne un finālā no sākotnējās versijas pāri nebija palicis pat tik, cik melns aiz naga! Taču vēlāk neskaitāmas reizes esmu bijusi pateicīga ikvienam redaktoram, kas ar mums, jaunajiem, strādāja, kas mūs mācīja ne vien pareizi veidot ziņas un rakstus, bet arī uzdot jautājumus intervijās, noskaidrot vajadzīgo un atrast informāciju pat reizēs, kad šķiet – tas nav iespējams.
Jau daudzus gadus neesmu jelgavniece, nevaru arī sevi saukt par žurnālisti, taču aizvien esmu saistīta ar masu medijiem un droši varu sacīt, ka pamati, ko guvu “Zemgales Ziņās”, joprojām man kalpo arī šodien.
