Decembrī kļuva zināmi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) “OECD TALIS 2018” pētījuma pirmie rezultāti par skolotāju un skolu direktoru kvalifikāciju, nodarbinātību un slodzi, darbā ievadīšanu un profesionālo pilnveidi. TALIS ir plaša apjoma pētījums, kura fokusā ir pedagogi un skolu direktori, viņu darba apstākļi un mācību vide skolās. Galvenās “TALIS 2018” tēmas ir skolotāju un skolu direktoru profesionālā prakse, skolotāju izglītība, skolas vadība un līderība, mācību pieejas, skolas klimats, skolotāju pašvērtējums, apmierinātība ar darbu, skolas vide, inovācijas, pieejamība un dažādība. Atbilstoši OECD rezultātu publiskošanas politikai daļa pētījuma rezultātu ir pieejami un tiek publicēti 2019. gadā, bet otra daļa – 2020. gadā. No Latvijas pētījumā piedalījās 135 skolu 2315 pedagogi un 136 skolu direktori.
Izglītības sistēmā pastāv dzimumu “diskriminācija”
Tradicionāli lielākā daļa skolotāju Latvijā ir sievietes. “TALIS 2018” pētījums parāda, ka kopš 2013. gada sieviešu īpatsvars mūsu izglītības sistēmā nav mainījies – 89 procenti. Tikpat tradicionāli kā sievietes skolotājas, sievietes mums ir arī skolu direktores (84 procenti). Sieviešu īpatsvars Latvijas skolās ir lielākais visās TALIS dalībvalstīs (pētījumā piedalījās 47).
“Protams, tas nav slikti. Slikti ir tas, ka skolās strādā maz vīriešu. Varbūt ir vērts diskutēt par pozitīvo diskrimināciju, kas atsevišķās valstīs un atsevišķās profesijās tiek vērsta par labu sievietēm,” kopsavilkumā secina pētījuma vadītājs Latvijā Latvijas Universitātes Izglītības pētniecības institūta direktors Andrejs Geske.
Varam lepoties ar pieredzējušiem
“Latvijā mēs varam lepoties ar ļoti pieredzējušiem skolotājiem. Tomēr problēma ir ar jauno piesaisti un noturēšanu skolās. Ja salīdzinoši mums ir liela grupa pedagogu ar stāžu līdz pieciem gadiem, tad ļoti liels kritums vērojams grupā ar stāžu no sešiem līdz 10 gadiem (skolotāji kaut kur “pazūd”). Skolu vadītājiem (varbūt kopā ar pašvaldībām) jāatrod pieeja, lai jauni un profesionāli kadri nepamet profesiju,” uzskata pētījuma veicēji.
Latvijā 2018. gadā pedagogu vidējais vecums bija 48 gadi. Tas ir viens no lielākajiem starp visām pētījuma dalībvalstīm. Igaunijā skolotāju vidējais vecums bija 49 gadi, Somijā – 45, Lietuvā – 50. Vidējais vecums kopš 2013. gada mūsu pedagogiem ir paaugstinājies par vienu gadu, tāpat tas noticis Igaunijā un Somijā. Labā ziņa ir, ka mums nedaudz audzis skolotāju skaits vecumā līdz 30 gadiem, bet tas nekompensē samazināto skolotāju skaitu vecuma grupā no 30 līdz 50 gadiem. 51 procentam no visiem pedagogiem bija 50 gadu un vairāk. 2013. gadā šī grupa bija 44 procenti.
Līdzīgi arī Latvijas skolu direktoru vidējais vecums ir palielinājies par vienu gadu un ir 54 gadi. 25 procenti skolu direktori ir 60 gadu veci un vecāki. Kopš 2013. gada notikušas straujas izmaiņas – tad šī grupa bija 17 procentu. Latvijā liela problēma ir tā, ka maz cilvēku ar atbilstošu izglītību vēlas strādāt smago direktora darbu. Pat Rīgā nav viegli atrast piemērotus skolu direktorus.
Izglītības līmenis aug
“2013. gadā mums nebija skolotāju ar doktora grādu, tagad viņi ir parādījušies – 0,4 procenti ir zinātņu doktori,” teic A.Geske. 38 procentiem pedagogu ir iegūts maģistra diploms, bet 26 procentiem ir maģistram pielīdzināta izglītība. Neliels skolotāju skaits ir bez augstākās izglītības, bet arī šī grupa – studenti – ir gaidīta skolas. Salīdzinot ar 2013. gadu, ievērojami audzis pedagogu maģistru skaits. Visvairāk tādu ir Rīgā un Latvijas lielajās pilsētās. Skatoties pēc skolu tipiem – lielākā maģistru proporcija ir ģimnāzijās. Savukārt lauku skolām un pamatskolām ir mazāk iespēju piesaistīt kvalificētus skolotājus.
Strādā mazāk nekā vidēji Eiropā
Pētījuma autori secinājuši, ka to skolotāju daļa, kuri strādā pilnu slodzi, no 2013. līdz 2018. gadam samazinājusies no 82 līdz 75 procentiem. Pētnieki atzīmēja, ka šie skaitļi raksturo pedagogu slodzi visās skolās, kurās viņi strādā, un atklājies, ka 10 procenti skolotāju strādā vairāk nekā vienā skolā.
Pētnieki arī salīdzinājuši, ka Latvijā vidēji skolotāji strādā 35 stundas nedēļā, kas ir zem Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja – 37 stundām. Savukārt Japānā tās ir 56 stundas, Kanādā un Anglijā – 47, turpretī ASV – 46.
Kopš 2013. gada ir palielinājies pedagogu skaits ar kopējo darba stundu skaitu līdz 20 un virs 50. Liela starpība ir maz nodarbināto (līdz 10 stundām nedēļā) un daudz nodarbināto (virs 50 stundām nedēļā) skolotāju skaitā, kas norāda uz ļoti nelīdzsvarotām pedagogu slodzēm Latvijā.
Aprēķini par darba laika sadalījumu parāda, ka vidēji 42 procentus kopējā darba laika pedagogs strādā klasē ar skolēniem, individuālai plānošanai un stundu gatavošanai pavada 14 procentu darba laika, darbu vērtēšanai un atzīmju izlikšanai – 10, skolēnu konsultēšanai – septiņus, komandu darbam un sadarbībai ar citiem skolotājiem – piecus procentus.
Pētījumā norādīts, ka Latvijā vidēji skolotāji 84 procentus mācību stundu laika velta mācību darbam (kas ir līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā, bet vairāk nekā Somijā), kārtības uzturēšanai klasē – 10 (Lietuvā un Igaunijā – 8, Somijā – 14), savukārt administratīvais darbs klasē prasa sešus procentus no mācību stundas. Pētnieki atzīmēja, ka pat Austrumāzijas valstīs, kuras izslavētas ar disciplīnu un augstiem sasniegumiem, stundas lietderīgā daļa bieži ir zemāka, piemēram, Taivānā tam velta 75 procentus stundas, Korejā – 76, turpretī Japānā – 79.
Profesionāli pilnveidojas
Pēdējo 12 mēnešu laikā gandrīz ikviens Latvijas pedagogs sevi ir profesionāli pilnveidojis, un tikai daži procenti nav to darījuši. Vispopulārākā aktivitāte bijusi arī vistradicionālākā – klātienes kursu apmeklēšana. Tajā iesaistījušies 95 procenti Latvijas skolotāju. Arī Igaunijā un Lietuvā šādu kursu apmeklējums ir visbiežākā aktivitāte. Tāpat daudzi ir lasījuši profesionālo literatūru – Lietuvā 94 procenti, Igaunijā 90, Latvijā – 81, Somijā 75 procenti.
No mācību formām skolotāji augstu vērtē aktīvās un kooperatīvās mācības. Tajā pašā laikā zemāk vērtētas ilgstošas aktivitātes un skolā notiekošās mācības. Latvijā atbalsts pedagogu profesionālajai pilnveidei ir salīdzinoši liels, arī dalība dažādās aktivitātēs ir virs OECD vidējā. Skolotāji norāda arī uz barjerām, kas kavē profesionālo pilnveidi. Pirmām kārtām viņi uzskata, ka tā ir pārāk dārga (tā domā arī Lietuvas, Igaunijas un Somijas skolotāji).
Bieži tiek uzsvērts, ka jaunajiem pedagogiem skolā daudz var palīdzēt pieredzējuši kolēģi. Visbiežāk darbā ievadīšanas pasākumos ir iekļauta vispārēja administratīva iepazīstināšana un ieplānota tikšanās ar skolas direktoru un/vai pieredzējušiem skolotājiem. Tas, protams, neizraisa izbrīnu, bet tomēr liekas dīvaini, ka ne visi ir piedalījušies šajos divos pasākumos.
Pētnieki atzīmē arī lielās atšķirības starp Somiju un Baltijas valstīs pedagogu ievadīšanā darbā. Somijā maz jauno skolotāju tiek īpaši uzraudzīti un viņiem netiek noteikta samazināta mācīšanas slodze. Uzticēšanās ir jau no paša darba sākuma. Somijā darbā ievadīšanas procesā maz pedagogu norāda uz dažādu kursu un semināru apmeklēšanu. Arī tas izskatās loģiski – augstskolā skolotājs jau ir apguvis visu jaunāko. Interesanti, ka Somijā jaunie skolotāji vairāk veido sadarbību ar citiem jaunajiem kolēģiem, nevis māca komandā ar pieredzējušiem. “Varbūt mēs Latvijā par daudz prasām no jaunā skolotāja – veidot portfolio un citas aktivitātes?” vaicā A.Geske.
“TALIS” aptauja pirmo reizi notika 2008. gadā, un tajā piedalījās 24 valstis. 2013. gadā notika otrais aptaujas cikls, kurā pirmo reizi piedalījās arī Latvija. Šajā aptaujā tika salīdzinātas 34 valstu izglītības sistēmas.
