Absurdā pasaule, kuras vienas dienas progress nākamajā dienā pārvēršas par regresu, jaunās tūkstošgades priekškambarī ievelk aizgājušā gadu tūkstoša sasniegumus, ticot, cerot un gaidot, ka kaut kas no šī klāsta kļūs par «homo absurdus»* ikdienu.
Absurdā pasaule, kuras vienas dienas progress nākamajā dienā pārvēršas par regresu, jaunās tūkstošgades priekškambarī ievelk aizgājušā gadu tūkstoša sasniegumus, ticot, cerot un gaidot, ka kaut kas no šī klāsta kļūs par «homo absurdus»* ikdienu.
Patērētāju apkārtējā vide cenšas pielāgoties prasībām, par kuru upuriem vēlāk kļūst pats patērētājs. Viņa dabai neraksturīgā harmoniskā līdzāspastāvēšana «atspēlējas» pašam «radības kronim» – ar plūdiem, saindēšanos, slimībām. Lai attīrītu piedraņķētas upes, atjaunotu izcirstus mežus, veidotu dabas rezervātus un glābtu izzūdošas dzīvnieku un augu sugas, vajadzīgi gadu desmiti. Dzenoties pēc peļņas un iluzoras labklājības, daba ar savām potencēm slēpt un paciest netiek uztverta par vērtību, bez kuras cilvēka eksistence kļūst nožēlojama.
Par nomadu apgūšanu
Daiļrunīgi modernā cilvēka darbības piemēri ir piesārņotā Misisipi un Reina. Divdesmit pirmā gadsimta sākumā šīs upes tiek attīrītas. Parādījušās pirmās veselās zivis.
Apmetot nelielu loku gadsimta garumā, cilvēks atduras pret savu muļķību un sāk cerīgi rosīties, piegrūžot plauktus ar likumiem par dabas aizsardzību. Līdz brīdim, kamēr kāds kuģis neizgāž jūrā pāris simtu tonnu naftas.
Kā viens no izteiksmīgākajiem piemēriem cilvēciskās labsajūtas lološanā jāpiemin Jaunzēlandes un Austrālijas «apgūšana». Eiropieši, tvīkstot pēc atstātajām dzimtenēm, tur ieveda aitas. Vēlāk – dažādus dzimtajās ārēs mītošus dzīvniekus – trušus, lapsas, strazdus, cīruļus, briežus. Visi šie dzīvnieki kļuva par kaitēkļiem, kas ar savu klātbūtni vēl aizvien apdraud vietējās sugas. Dzimtajās pļavās un mežos ievestajiem dzīvniekiem bija «dabiskie ienaidnieki». Jaunzēlandē un Austrālijā tie kļuva par ienaidniekiem, «iedzimtos» izskaužot sugu pēc sugas. Pat it kā «nekaitīgās» aitas, truši vai brieži kļuva par cēloni daudzu putnu un zīdītājdzīvnieku izmiršanai. «Imigranti» ne tikai izspieda vietējos no ierastajām dzīvesvietām. Barības trūkuma dēļ aizgāja bojā «jaunpienācējiem» pretoties nespējīgas putnu sugas.
Uzlabotās kukurūzas latvāņi
Likumsakarīgi, ka patlaban Jaunzēlandes un Austrālijas valdības tērē lielus līdzekļus, lai glābtu, kas vēl glābjams no kādreizējās faunas bagātības. Tiek algoti mednieki, kas masveidā izšauj videi nevēlamos dzīvniekus.
Līdzīgu «gājienu», kā truši Jaunzēlandē un Austrālijā, nākotnē varētu izspēlēt gēnu tehnoloģija. Aizvien palielinoties investīcijām «uzlabotu» kultūraugu radīšanā, strauji paplašināsies to audzēšanas areāli. Jau tagad liela daļa ASV audzētās kukurūzas un sojas ir ģenētiski pārveidota. Pētījumi par ģenētiski pārveidoto augu ietekmi uz cilvēka organismu nesniedz viennozīmīgus secinājumus. Jāšaubās, vai vispār iespējams pierādīt, ka ģenētiski pārveidotā pārtika būtiski kaitē veselībai. Jau patlaban ģenētiskajos eksperimentos ieguldīti milzīgi līdzekļi, kas, visticamāk, apklusinās saucēju balsis tuksnesī.
Jo, pirmkārt, nozares dzīvotspēju noteiks patēriņš, otrkārt – ģenētiski pārveidoto augu «dzīvelīgums», spēja pretoties kaitēkļiem, salnām un slimībām. Šie augi var pārvērsties par neiznīdējamiem «trušiem» laukos.
Turklāt ģenētiski pārveidotie augi visbiežāk ir daudzgadīgi. Izsējoties plašākā apkārtnē, tie pamazām var pārņemt milzīgas platības līdzīgi «importētajiem» latvāņiem Latvijas pļavās. Nākotnē «iedzimto» izskaušana, iespējams, notiks citā «kvalitātē». Šoreiz par izdzīvošanu cīnīsies tehnoloģijas sasniegumi un Daba.
Banāni pret botkinu
Kamēr daļa zinātnieku cenšas ģenētiski uzlabot dabas «materiālu», citi steidz pētīt vēl neapzinātas ekoloģiskās sakarības. Lielbritānijā par vienu no jaunās tūkstošgades vadošajiem projektiem kļuvusi milzīgas siltumnīcas būvniecība, kuras izmaksas tiek lēstas aptuveni 110 miljonu latu apmērā. Gigantiskajā oranžērijā tiks meklēts risinājums globālajai problēmai – dabas saglabāšanas iespējām, nemitīgi attīstoties agronomijai. «Siltumnīcā» tiks pētīta Vidusjūras, tropisko mežu un tuksnešu biovide.
Daži zinātnieki secina, ka dārzeņu ēšana samazina risku saslimt ar vēzi, citi steidz pētīt, kādas augu sastāvdaļas novērš šo slimību, lai pēc tam ģenētiskā veidā tās pilnveidotu. Piemēram, Briseles kāpostos atrastā ķīmiskā viela glukosinolāts, pēc zinātnieku domām, ir nozīmīgs pretvēža līdzeklis. Vienlaikus pētnieku prātus nodarbina tas, kā padarīt maigāku sīvo kāpostu garšu. No patērētāja viedokļa nav labi, ka ābolos ir sēkliņas, un zinātnieki steidz vēstīt, ka drīz to vairs nebūs.
Cita kategorija ir augi, kas ģenētiski papildināti ar kādu pretvielu cīņā pret slimībām. Piemēram, radīta jauna banānu paaudze, kas satur hepatīta B antivielas. Dūšīgi pieēdīsimies banānus, un «dzeltenā kaite» aknas netraucēs.
Tehnoloģiju attīstība kārtējo reizi pierādījusi, ka cilvēka eksistences pamatā ir cīņa ar dabu. Vispirms mēģinām likt šķēršļus dabas «metodēm» cīņā ar mums, lai pēc tam varētu paņemt no dabas pēc iespējas vairāk.
Cik bezgala daudz mums šī pasaule sniedz,
Kas laimīgiem būt mums kā karaļiem liedz.
(R.L.Stīvensons)
—
* Tulkojumā no latīņu valodas – ‘absurda cilvēks’.
