Šoreiz tiekamies ar leģendāru personību – Jāni Stundiņu. Viņš bija tas cilvēks, kurš “Pagrabā” ievilka mūziku. Un ne jau šādu tādu, bet pēc iespējas skaļāku, trakāku un protestējošāku. Nereti mums, jaundzimušajiem žurnālistiem, Jānis bija kā vecākais un gudrākais brālis, uz kura atbalstu, muzikālo gaumi un zināšanām vienmēr varējām paļauties.
[rubrika] Mans kaktiņš
– Kā sākās tava žurnālista karjera?
2019. gads man sanāca tāds jubilejas gads – 30 gadu kopš pirmās publikācijas. Pirmais raksts bija žurnālā “Liesma” par Deividu Boviju, un pagaidām pēdējais arī ir par to pašu personību interneta žurnālā “Satori”. Mani motivēja par viņu rakstīt tikai un vienīgi tas, ka konstatēju, ka vairs nav cenzūras. Tam sekoja raksti par “Sex Pistols”, Marku Almondu, “Blondie” solisti Debiju Heriju un daudzām citām personībām, par ko padomijā runāja maz vai izvairījās runāt vispār.
Ap 91. gadu, Daigas Mazvērsītes iedrošināts un konsultēts, aktīvi darbojos mūzikas avīzē “Una” un Venta Kraukļa vadītajā rokžurnālā “Iela”, paralēli rakstīju arī “Pastnieku Avēnijai”. Padomju cilvēkiem, tā sauktajai x paaudzei, kas atradās dubultās krustcelēs, šie izdevumi kompensēja informācijas trūkumu un iedeva vēl vairāk – brīvības un zināma bezformāta izjūtu.
Pieprasījumu maniem tālaika rakstiem skaidroju ar faktu, ka vēl padomju gados es nosacītā pagrīdē biju līdz neprātam racies pēc grūti pieejamas informācijas. Savukārt atmodas laikā, atjēdzoties, ka, šķiet, arī pasta sūtījumus vairs neatver, sāku sarakstīties ar cilvēkiem ārzemēs. Tapa garas vēstules ar pārdomām un argumentētiem viedokļiem, ko sūtīju ārzemju medijiem un izdevējiem, tā uzņemot sakarus ar daudziem pirmavotiem. Manas vēstules bija šķitušas interesantas, un es guvu atsaucību. Pirmais vēstuļu draugs bija agrākais panku grupas “Dead Kennedys” solists Džello Biafra, kurš vada arī mūzikas ierakstu izdevniecību “Alternative Tentacles”.
Nākamie, kas atsaucās uz manām vēstulēm un paši kļuva par noderīgākajiem informatoriem, bija britu mediju “Melody Maker” un “New Musical Express” redakcijas. Šie sūtījumi laikā, kad internets vēl nebija izplatīts, padarīja mani par visai informētu. Vēlāk par maniem vēstuļu draugiem kļuva vēl citi mūziķi – piemēram, Maikls Džira no grupas “Swans”, producents Sems Rozentals u.c. Ar franču dziedātāju Emmu Šaplēnu sazinājos vēl tad, kad ikdienā strādāju “Zemgales Ziņās”, bet piecus gadus vēlāk mums radās iespēja satikties klātienē.
– Kāpēc sāki rakstīt “Zemgales Ziņām”?
Mūzikas lietā bija smuki ieskrējies un pamazām iesakņojies arī žurnālistikā. Mūzikas un alternatīvie žurnālīši savu misiju bija izpildījuši, tie bija aizlāpījuši informatīvo trūkumu, baltie plankumi tika iekrāsoti. Man bija jāmeklē kāda vieta, kur iedzīvoties, tādēļ pievienojos laikrakstam savā dzimtajā pilsētā Jelgavā. Vispirms to sauca par “Jelgavas Ziņotāju”, tad “Zemgales Avīzi” un visbeidzot – “Zemgales Ziņas”, es piedzīvoju visas izdevēju maiņas.
Tur rakstīju ne tikai par mūziku, bet arī daudz ko vairāk. Viena no manām ilggadējām jomām bija kriminālziņas. Braucām reidos ar policistiem, izzināju šo jomu, bija tīri interesanti. Hobija veidā tolaik aizrāvos ar reliģiju pētīšanu, tāpēc vēlāk kopā ar Gunitu Nagli taisījām pielikumu “Slieksnis” – par filozofiju, reliģijām, dzīves jēgas meklējumiem. Mūsu pielikums bija viens no retajiem, kur par vienu tēmu pie viena virtuālā “galda” bija, piemēram, adventisti un katoļi, kas citur reti kur kopā būtu sastopami. Tas bija interesants periods.
– Vai tad reliģija iet kopā ar alternatīvo un smago mūziku?
Tas viss jau ir kopā. Man, piemēram, patika gotiskais roks, “Fields of the Nephilim” un šumeru teksti. Pats vārds “nephilim” apzīmē “puseņģeli”, līdz ar to tas viss jau bija kopā. Šo jomu izzināšana savā veidā papildināja viena otru.
Es centos izprast, kāpēc ir tik dažādas konfesijas un kāpēc tās ir sašķēlušās. Tajā visā procesā es sapratu, ka nemaz nebūtu labi, ja tās jebkad apvienotos, jo tajā visā ir sava jēga. Nonācu pie domas, ko līdzīgi izteikuši kabalists Jehūda Bergs un Dalailama. Viņi uzsver, ka garīguma izpratnēm ir viens gaismas avots, kurš pēc tam caur dažādām prizmām sašķeļas krāsās. Tajā krāsainībā ir vērtība, jo – kur vieni ir pavirši, tur citi pievērš uzmanību, un tā viņi rada līdzsvaru. Savā veidā cilvēkam tā ir arī izvēles iespēja. Es faktisku ieraudzīju to visu plašākā perspektīvā.
Mani vienmēr interesējusi arī psiholoģija – gan personības, gan sociālā, tas, kā cilvēki strādā ar priekšstatiem vai faktiem, kā grupējas, šķeļas un kas to nosaka.
– Ko tev tolaik nozīmēja mūzika?
Nosacīti – visu. Mūzika man reizēm bija kā terapija, un tā bija arī izziņa, kur es meklēju – jo trakāk, jo labāk, un vienmēr arī atradu. Starp citu, es nekad neesmu bijis “metāla” fans, taču vienmēr esmu bijis atvērts arī kam citam. Jānim Joņevam taisnība, ka Jelgavā bija daudz smago grupu un to fanu, un man nebija citur kur likties, bija jātusē ar tiem, kas ir apkārt. Tādēļ daudziem paziņām ir kļūdains priekšstats, ka es kādreiz būtu bijis metālists, lai gan mani saistīja gotiskā mūzika, elektronika un visvairāk ambientā mūzika – Braiens Īno, Harolds Bads un citi. Bet Jelgavā man īsti nebija, ar ko par to padalīties, tikai Rīgā. Un panki, protams! Tā ir man kā tāda “dzimtā puse”.
– Deviņdesmitajos mūzika bija kā sava veida pretošanās pret pastāvošo iekārtu…
Jā, bet es to uztvēru divējādi, kas arī parādījās manā sarakstē ar Džello Biafru. Starp citu, savā pirmajā vēstulē es paudu zināmu vilšanos par viņa oponēšanu ASV varai, vienlaikus aizstāvot PSRS. Fragmentāri aprakstīju viņam savu dzīvi totalitārajā sociālismā, pārmetu mūzikas biznesa izsmiešanu, ar ko pats nodarbojas un kam veido mārketingu. Viņu tas uzrunāja, tāpat viņu interesēja vairāk aprakstu par dzīvi PSRS, kā arī mēs sākām apmaiņu ar dažādiem ierakstiem un jaunumiem.
Līdzīgi man saskanēja ar tiem, kuri jutās gandarīti par zūdošo totalitārismu, kas pavēra iespēju visām brīvībām. Gan nedaudz pats, gan mana ģimene ir cietusi no padomju valsts iekārtas, tādēļ daudz gribējies tai pretoties. Esmu to izjutis jau no oktobrēnu laikiem – es negribēju būt oktobrēns, uzskatīju to par sev uzspiestu kolektīvismu. Citi vienkārši samierinājās vai uztvēra to kā piedzīvojumu, bet mani tas nomāca, un runāt par to nedrīkstēju. Laikam tāpēc likumsakarīgi tīņu vecumā kļuvu par panku un, cik vien iespējams, gāju pret straumi. Tas individuālais “mazā cilvēka” protesta gars manī ir iekodēts, bet brīvība ir veidojusi manu dzīvi. Sajutos laimīgs, kad valsts iekārtu maiņa ļāva man darīt ko tādu, kas ir sirdij tuvs.
– Arī “Pagrabā” tu krietni daudz rakstīji par mūziku.
“Pagrabs” “Zemgales Ziņās” bija loģisks turpinājums. Zināšanas un pieredze man bija, informācija turpināja pienākt. Es joprojām biju apritē un ārštatā mēdzu rakstīt par mūziku arī nacionālajiem medijiem. Tomēr “Pagrabā” fokusējos uz jaunākiem cilvēkiem, kas ir cita auditorija, cita paaudze. “Pagrabs” man palīdzēja mācīties pasniegt informāciju tā, ka es sevi daļēji distancēju un palīdzēju avīzes slejās ienākt skaņām no ielas.
Pāris gadu pēc “Pagraba” dzīve iegriezās tā, ka izdevās īstenot savu sapni par darbošanos mūzikas industrijā. Strādāju gan “Universal”, gan “Warner” pārstāvniecībās Latvijā. Bija arī interesants projekts – Marijas Naumovas dalība Eirovīzijā, kur manā pārziņā bija darbs ar ārzemju mūzikas sabiedrību. Vēlāk pilnībā pārgāju uz sabiedrisko attiecību un mārketinga jomu.
– Kādas ir galvenās žurnālistikas un sabiedrisko attiecību atšķirības?
Gandrīz nekādas, ja runā par sabiedrības komunikāciju. Ja sabiedrisko attiecību speciālists grib labi padarīt savu darbu, tad viņam ir jāuztver sevi kā žurnālistu palīgu, respektējot to, ko žurnālists grib noskaidrot. Nav jācenšas uzspiest žurnālistam savu skatījumu, bet jāpalīdz padarīt informāciju pieejamu. Komunikācijas virziens jau abiem ir vērsts uz sabiedrības informēšanu. Tā ir viena un tā pati komunikāciju joma, tikai atšķiras pārstāvētās intereses. Klasiski žurnālists darbojas sabiedrības un savu lasītāju vai skatītāju interesēs, bet sabiedrisko attiecību speciālists – sava darba devēja interesēs.
– Bet kas nosaka to, ka žurnālisti kādā brīdī pāriet sabiedrisko attiecību pusē (un nereti pēc tam atgriežas atpakaļ)?
Pirmkārt, sabiedrisko attiecību speciālisti bieži ir labāk atalgoti. Savukārt žurnālisti ir brīvāki savās ambīcijās un darbības apvāršņos. Sabiedrisko attiecību speciālists varbūt nav tik brīvs, bet viņam nav jāinteresējas par visu, un tas aiztaupa raušanos uz vairākām pusēm. Latvijā būt par žurnālistu nav viegli, jo savulaik deviņdesmitajos tika sakropļots reklāmas tirgus, pārāk aizraujoties ar dempingu. Latvijas žurnālisti ir par maz atalgoti, un medijiem ir mazs budžets, jo savulaik pa lēto ir atdoti reklāmas laukumi. Tas ir mans novērojums, jo ir pieredze reklāmu iesniegšanā arī citu valstu medijiem.
– Kāpēc starp žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem nereti valda saspringta gaisotne?
Bieži vien sabiedrībā ir pārprasts priekšstats par sabiedrisko attiecību speciālistiem, viņus jauc ar propagandistiem vai reklāmistiem, kas nav gluži viens un tas pats. Sabiedrisko attiecību speciālists arī nedrīkst melot, arī viņam jāizmanto fakti un tikai fakti, šai procesā visu pārbaudot, citādi kvalitatīvs žurnālists viņu neņems vērā.
Abās jomās ir gan kvalitatīvi pārstāvji, gan manipulatori, gan godīgi, gan negodīgi. Un ne vienmēr var apgalvot, ka negodīgie būtu uzpirkti, jo reizēm tas ir tikai principu trūkums vai negodīgums pašas personas uzskatos.
Daudzos gadījumos sabiedrisko attiecību un žurnālistikas intereses ir kopīgas. Ideāli, ja viens otram spēj palīdzēt, varbūt pat viens otru papildināt. Tāpēc man šķiet, ka sēdēt ierakumos un otru pusi uztvert kā pretiniekus ir negodprātīgi.
– Vai viens cilvēks vienlaikus var būt gan žurnālists, gan sabiedrisko attiecību speciālists?
Domāju, ka ne, jo tad viņš nemaz nespēj kvalitatīvi strādāt un pats sevi noraksta. Es pat varētu ieteikt citiem komunikācijas darboņiem pa kādam periodam pamainīt šīs jomas, pastrādājot te vienā, te otrā, lai saprastu, kāpēc pilnīgi nekādā gadījumā tās nedrīkst apvienot un strādāt abās vienlaikus. Izņēmums varētu būt vien interešu konflikta neiespējamība, kad, piemēram, policijas preses cilvēks rakstītu par teātra izrādēm, bet tad tas otrs būs drīzāk apmaksāts hobijs.
Jānis Stundiņš
1991–2000 – žurnālistika – “Iela”, “Pastnieku Avēnija”, “Liesma”, “Latvijas Jaunatne”, “Una”, “Zemgales Ziņas”, “Spogulis”
2000–2004 – mūzikas industrija – SIA “BPG” (Universal Music Group), projekts Marijas Naumovas dalība Eirovīzijā, SIA “Andromedia” (Warner Music Group)
2005–2007 – sabiedriskās attiecības – “Prospero”, mārketings –“Baltic Beach Hotel”
2007–2016 – žurnālistika – “Mūzikas Saule”, jelgavniekiem.lv, zz.lv, LETA
2016… sabiedriskās attiecības – SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate””
[rubrika] Žurkas ala
Žurka paskrien pāris gadu uz priekšu un atrod “Pagrabā” divus aizrautīgus jauniešus – dzīvespriecīgo Andu un gudrinieku Mārtiņu. Diez ko viņi dara šodien un kā atceras “Pagrabu” pirms divdesmit un vairāk gadiem?
Anda Kļaviņa, mākslas konsultante un pozitīvās psiholoģijas koučs trajektorijā Londona–Ženēva–Monako–Rīga
Mūsdienu itāļu literatūras dižpārdokļa “Brīnišķīgā draudzene” galvenā varone Elena Ferrante, kas cenšas izsisties no trūcīga Neapoles rajona, kļūstot par rakstnieci, kādā sarunā izmisumā izsaucas: “Man ir jāredz savi vārdi nodrukāti!” Tieši šī dedzība mani kā jaunu cilvēku savulaik vadīja publicēties “Zemgales Ziņās” un jo īpaši “Pagrabā”. Tā bija maģiska sajūta – redzēt manas domas iespiestas melns uz balta. Tajā brīdī es it kā guvu apstiprinājumu savai eksistencei. Ļaujot publicēt par man un manam draugu lokam svarīgo – no mūzikas līdz ekstrēmajam sportam, no studiju izvēlēm līdz romantikas jautājumiem –, “Pagrabs” deva mums lielāku pašapziņu un spārnoja sapņot par kaut ko vairāk. Rakstos mūsu vietējie notikumi veidoja saikni ar “lielo pasauli.” Es ļoti novērtēju kolēģu, sevišķi Zanes un fotogrāfu Alda un Jāņa, lielo uzticēšanos un koleģialitāti. Tas ielika darba standartu vēl ilgam laikam uz priekšu. Un visu manu draugu un paziņu lielo atsaucību kārtējai manai idejai. Lai gan rubrika saucās “Pagrabs”, tas bija ļoti gaišs, cerību un sapņu pilns laiks manā dzīvē.
Mārtiņš Kaprāns, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, komunikācijas zinātnes doktors
Ideja par publicēšanos “Zemgales Ziņu” rubrikā “Pagrabs” radās kopdarbā ar manu klasesbiedru Jelgavas Valsts ģimnāzijā Jāni Kovaļevski. Pirmo rakstu, šķiet, publicējām 1998. gadā, un tā arī turpinājām kā tādi vietēja mēroga Ilfs un Petrovs publicēt kopdarbus. Tā kā jau toreiz bijām paspējuši norūdīties Latvijas debašu kustībā, kurā jaunieši no visas Latvijas diskutēja par sociāli un politiski aktuālām tēmām, tad mūsu “Pagraba” rakstu ievirze pamatā arī bija polemizējoša. Attiecībā uz jauniešiem, mūsu vienaudžiem, izvēlējāmies ieturēt konservatīvāku un moralizējošāku skatījumu, kas vismaz daļēji bija apzināts solis, jo ļāva ieņemt provokatīvāku pozu un nepakļauties mūsu iedomātajai pamatplūsmai. Mūsu raksti parasti tapa Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas lasītavā. To tapšanu nereti pavadīja skaļa domu apmaiņa un kreftīgi joki, tā ka ne vienreiz vien saņēmām aizrādījumus no tolaik otrajā stāvā esošās lasītavas leģendārā “pārvaldnieka”. Raksti “Pagrabā” bija mani pirmie soļi žurnālistikā, un tie vēlāk lieti noderēja, iestājoties žurnālistos Latvijas Universitātē. “Pagrabs” arī bija mana pirmā tribīne, no kuras varēju mācīt sev un citiem to, ko šodien vietā un nevietā dēvē par kritisko domāšanu.
