– Aizvadītajā tūkstošgadē esmu izdarījis tik daudz, cik varēju. Dažādās kļūmes vai neizdarītos darbus īpaši nenožēloju, jo beigu beigās laiks visu noliek savās vietās, – tā Aldis Feldmanis.
– Aizvadītajā tūkstošgadē esmu izdarījis tik daudz, cik varēju. Dažādās kļūmes vai neizdarītos darbus īpaši nenožēloju, jo beigu beigās laiks visu noliek savās vietās, – tā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes priekšnieks Aldis Feldmanis.
– Noteikti ar īpašu oriģinalitāti neizcelšos, taču uzskatu, ka aizvadītās tūkstošgades lielākais pārdzīvojums, kur prieki mijās ar sāpēm un asarām, bija atmodas laiks. Pilnīgi iespējams, ka dažādu gadsimtu cilvēkiem vērtējums par nozīmīgajām lietām un notikumiem ir atšķirīgs, taču man atmodas laiks bija viens no emocionālākajiem, – atzīst Aldis Feldmanis.
Pats Aldis pavēles dēļ nevarēja piedalīties barikādēs, taču sevī viņš notiekošo esot ļoti pārdzīvojis un sekojis visām jaunākajām ziņām par Rīgā notiekošo. Taču daļēji arī viņš ir bijis brīvības cīnītājs.
– Visu mūžu esmu aizrāvies ar zīmēšanu, tādēļ parasti man bija tas gods svētkos gādāt par māksliniecisko noformējumu. Astoņdesmito gadu beigās – ja nemaldos, 1987. gadā – biju viens no tiem, kas veidoja Jaungada sienas avīzi. Uzzīmēju lielu svētku egli, kurai galotnē bija sarkanbaltsarkanais karogs. Toreizējais priekšnieks uzstāja, lai karogu dzēšu ārā, pretējā gadījumā jāatvadās no darba. Pēc ilgākas vārdu pārmaiņas izgāju no kabineta, tā arī karogu neizdzēsdams, – stāsta Aldis Feldmanis.
Kā aizvadītā gadsimta traģēdiju Aldis Feldmanis vērtē narkomāniju un visu ar to saistīto postu un noziegumus, kas aizvien vairāk ielaužas arī Latvijā. Viņš uzskata, ka tieši šīs milzīgās problēmas dēļ cilvēki vairs nevar būt droši par savu un arī visas tautas nākotni. Tāpat viņam bija sāpīgi noraudzīties uz to, kā godīgi un strādīgi cilvēki naudas maiņas un nedrošo banku dēļ zaudēja grūti nopelnīto naudu. Viņam pašam gan no šīm nedienām izdevies izvairīties, jo nekad naudas nav bijis tik daudz, lai to noguldītu bankā.
Liela loma kā aizvadītajā, tā arī šajā tūkstošgadē ir Alda Feldmaņa ģimenei – sievai un diviem dēliem, kas vienmēr sniedz atbalstu un stabilitāti. Viņš ļoti cer, ka dēlus izdosies nostādīt «uz savām kājām». Taču pats fantastiskākais būtu kļūt par vectētiņu.
Šajā tūkstošgadē Aldis Feldmanis vēlētos piepildīt savu sapni – organizēt lauku kapelu, kas, braukājot pa rajonu, sniegtu bezmaksas koncertus pensionāriem – cilvēkiem, kam lielās pārmaiņas sagādājušas daudz pārbaudījumu un kas joprojām varonīgi cīnās ar likstām.
